- Page 5 of 7 - Zviedrijas latviešu kultūra cauri laikiem

Bruno Kalniņš

Autors: Lilita Zaļkalne

📣 Pirms 122 gadiem dzimis politiķis, sociāldemokrāts un Latvijas patriots BRUNO KALNIŅŠ (pats konsekventi lietojis garumzīmi, rakstot Brūno).

Par viņu raksta Lilita Zalkalne.

🔸 Brūno Kalniņš dzimis 1899. gada 7. maijā Tukumā ievērojamo sociāldemokrātu, jaunstrāvnieku Paula Kalniņa un Klāras Kalniņas ģimenē. Savas politiskās darbības dēļ vecākiem bieži nācās mainīt dzīvesvietu un izbraukt no Krievijas impērijas.

🔹 Tā, piemēram, 1903. gadā Brūno tika atstāts pie radiniekiem, un tikai 1904. gadā viņu pārveda pie vecākiem, kuri pa to laiku bija iekārtojušies Cīrihē. Tur Kalniņš sāka apmeklēt pamatskolu. 1906. gada decembrī ģimene atgriezās Latvijā un apmetās Jūrmalā Majoros. Sākotnēji Kalniņš izglītošanos turpināja mājās, bet 1909. gadā iestājās Dubultu ģimnāzijas 2. klasē. Sākoties 1. Pasaules karam, Kalniņa tēvu mobilizēja, un 1915. gada maijā Brūno kopā ar māti pārcēlās uz Somiju, kur tēvs bija vecākais kara ārsts.

🔸 Somijā Kalniņš apguva zviedru valodu, kas vēlāk lieti noderēja. 1916. gadā Kalniņš beidza Helsinku Aleksandra ģimnāziju, uzsāka tieslietu studijas Pēterburgas universitātē, no 1920. gada turpināja studijas Latvijas Universitātē, 1937. gadā iegūstot mag.iur. grādu.

🔹 1913. gadā, būdams tikai 14 gadus vecs, Kalniņš uzsāka darboties latviešu sociāldemokrātijas kustībā un strauji veidoja politiķa karjeru. No 1917. līdz 1934. gadam viņš bija Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas (LSDSP) Centrālās komitejas loceklis, bet laika posmā no 1918. līdz 1926. gadam ieņēma LSDSP sekretāra amatu. Kalniņš bija arī Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības dibinātājs un no 1917. līdz 1921. gadam – tās Centrālās komitejas priekšsēdētājs. Jau no paša sākuma viņš bija pārliecināts t.s. mazinieku piekritējs un uzskatīja, ka Latvijai jākļūst par brīvu, demokrātisku un parlamentāru valsti.

🇱🇻 Brūno Kalniņam bija nozīmīga loma Latvijas brīvības cīņu laikā. 1917. gada maijā Kalniņu ievēlēja par Rīgas strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas locekli, pirms tam viņš jau strādāja par padomes izdevuma “Ziņotājs” redaktoru. Kalniņš bija arī Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku vēlētas izpildkomitejas) loceklis un darbojās tā laikraksta “Brīvais Strēlnieks” redakcijā. 1918. gadā Kalniņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc Rīgas krišanas viņš devās uz Liepāju un tur 1919. gadā izveidoja tā saukto Liepājas apsardzības (strādnieku) rotu. Ar pulkveža Baloža atļauju Kalniņš uzsāka 1. un vēlāk arī 2. Rīgas apsardzības rotas formēšanu. Rīgā Kalniņš organizēja arī Tautas padomes darbības atjaunošanu. Sākoties Bermontiādei, viņš nodibināja Tautas padomes rotu.

🔹 1919. gadā Kalniņš kļuva par Arodbiedrību centrālbiroja priekšsēdētāju un šos pienākumus pildīja līdz 1921. gadam. 1921. gadā viņš dibināja Strādnieku sporta savienību (vēlāk to pārdēvēja par ”Strādnieku Sports un Sargs” jeb SSS) un vadīja šo organizāciju līdz 1934. gadam. Kalniņš bija Satversmes sapulces un visu četru pirmsokupācijas laika Saeimu deputāts. 1929. gada 11. novembrī Kalniņam ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli “…par nopelniem Latvijas atbrīvošanā…” tika piešķirta leitnanta pakāpe. No 1925. līdz 1940. gadam Kalniņš bija Sociālistiskās strādnieku sporta internacionāles biroja loceklis.

🔸 Ulmaņa apvērsuma laikā 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju Kalniņš sava tēva mājās Mežaparkā tika arestēts. Aresta brīdī viņš demonstratīvi ar revolveri izšāva griestos. Šis šāviens vēlāk kļuva pazīstams kā vienīgais 15. maija apvērsuma laikā izdarītais šāviens. Kalniņu notiesāja uz 4 gadiem pārmācības namā, kā Brīvības cīņu dalībniekam sodu samazinot uz trīs gadiem. Piespriesto sodu viņš izcieta Rīgas Centrālcietumā. 1936. gada 2. novembrī Kalniņu, pateicoties Skandināvijas valstu sociāldemokrātu izdarītajam spiedienam, atbrīvoja pirms termiņa. Pēc atbrīvošanas viņš uzņēma sakarus ar pagrīdē esošo Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP).

🔹 1937. gadā Kalniņš emigrēja uz Somiju, kur Spānijas Republikas diplomātiskajā dienestā pildīja preses atašeja pienākumus. Uzturoties Somijā, viņš kļuva par LSSZP ārzemju komitejas locekli. Ar 1939. gada 2. novembra Latvijas Ministru kabineta lēmumu Kalniņam tika atņemta Latvijas pavalstniecība.

🔸 Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 22. jūnijā okupācijas varas izveidotā Kirchenšteina valdība anulēja Latvijas valdības lēmumu. Kalniņš atgriezās Latvijā un kļuva par tā sauktās Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju un pēc tam par vadītāju. Šinī amatā Br. Kalniņš sabija sešas nedēļas, līdz 20. septembrim. Kopā ar armijas komandieri ģenerāli R. Kļaviņu Br. Kalniņš panāca to, ka Latvijas armiju neaizsūtīja uz Turkestānu Krievijā, kā bija plānots, bet daļu demobilizēja un otru daļu paturēja Latvijā, pārvēršot par latviešu teritoriālo korpusu, kas vēlāk, kara sākumā, izklīda. Tā tika izglābta latviešu karavīru lielākā daļa. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai Br. Kalniņu kā politiski neuzticamu atvaļināja no dienesta.

🔹 Pēc prof. K. Dišlera ieteikuma Br. Kalniņu ievēlēja par docentu Latvijas universitātē starptautiskās un valsts tiesībās. Nepatiesi ir apgalvojumi, ka Br. Kalniņš būtu bijis marksisma – ļeņinisma katedras lektors vai pat vadītājs. Šo katedru vadīja no Krievijas atkomandētais “sencis” un marksisma–ļeņinisma profesors V.Miške. Br. Kalniņa darbs universitātē beidzās 1941. gada jūnijā, kad viņu atlaida. Universitātes rektora motivācija bija tā, ka “Padomju Savienībā maziniekus nepielaiž par mācības spēkiem augstskolās”. Tāpat nepatiesi ir apgalvojumi, it kā Br. Kalniņš būtu bijis Latvijas Komunistiskās Partijas biedrs. Šāda veida tenkas gadu desmitiem tika izplatītas trimdas labēji noskaņotā presē un turpina parādīties populāri vēsturiskos rakstos vēl šodien.

🔸 Pēc vācu okupācijas 1941. gada 12. jūlijā Kalniņu arestēja, un līdz 24. decembrim viņš atradās vācu okupācijas iestāžu apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas viņš kopā ar dažiem bijušajiem vadošajiem sociāldemokrātiem pagrīdē atjaunoja LSDSP darbību. 1943. gada 13. augustā kā LSDSP pārstāvis Kalniņš piedalījās Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dibināšanas sapulcē, kurā viņu ievēlēja par LCP priekšsēdētāja vietnieku. 1944. gada 12. jūlijā viņu atkal arestēja; kopā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti un sekretāru Ludvigu Sēju viņš nonāca Salaspils darba nometnē un pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē.

🔹 Pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes Kalniņam 1945. gadā izdevās nokļūt Zviedrijā. Sākās rosīga akadēmiskā, politiskā un sabiedriskā darbība pēckara trimdas laikos.

🔸 1946. gadā pēc tam, kad LCP Zviedrijas grupas līdzšinējais priekšsēdētājs Verners Tepfers atteicās no amata, par priekšsēdētāju tika ievēlēts Kalniņš, un viņš ieņēma šo amatu līdz pat LCP Zviedrijas grupas darbības izbeigšanai 1951. gadā.

📣 No 1945. līdz 1970. gadam Kalniņš strādāja Stokholmas universitātē, kur bija zinātniskais līdzstrādnieks, tad universitātes Slāvu institūta galvenais bibliotekārs, un lasīja lekcijas par Krievijas vēsturi un PSRS valsts iekārtu. 1956. gadā viņš Stokholmas universitātē ieguva Dr.phil. grādu, aizstāvot darbu politikas zinātnē par padomju propagandu. No 1960. līdz 1970. gadam Kalniņš bija arī lektors Zviedrijas Augstākajā karaskolā un padomju pētniecības problēmu grupas vadītājs Ārpolitikas institūtā. No 1970. līdz 1976. gadam viņš bija arī Stokholmas Baltijas institūta valdes priekšsēdētājs. 1964. gadā kā Forda fonda stipendiāts Kalniņš darbojās ASV Harvarda universitātes Krievijas institūtā. 1966. gadā viņš ar Zviedrijas Sabiedrisko zinātņu fonda stipendiju Helsinku universitātes bibliotēkā pētīja latviešu izdevumus, kā arī veica pētījumus Somijas Valsts arhīvā. 1976. gadā Kalniņš ieguva Zviedrijas Rakstnieku fonda stipendiju politisku memuāru sarakstīšanai. Pēc 1945. gada Kalniņš daudz publicējās trimdas un ārzemju presē, nolasījis ~ 700 referātu Eiropā un ASV par Latvijas problēmām, bijis vairāku grāmatu autors.

🔹 Trimdā turpinājās arī aktīva dalība sociāldemokrātu kustībā. Jau 1945. gada 14. augustā Kalniņš kopā ar 13 citiem sociāldemokrātiem nodibināja Zviedrijas latviešu sociāldemokrātu klubu, bet vēlāk viņš kļuva par LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētāju un bija arī partijas žurnāla “Brīvība” redaktors. No 1947. līdz 1986. gadam Kalniņš pārstāvēja Latviju Londonā rezidējošajā Austrumeiropas sociālistu ūnijā, no 1961. līdz 1986. gadam bija ūnijas priekšsēdētājs un tās pārstāvis Sociālistiskajā internacionālē. No 1983. gada viņš bija Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs. Kalniņam bija ciešas saites arī ar zviedru sociāldemokrātiem, piemēram, Ūlofu Palmi.

📣 Br. Kalniņa vadībā partijas Ārzemju komiteja 1972. gadā izstrādāja jaunu demokrātiskā sociālisma programmu, kas tika izplatīta okupētajā Latvijā. Neviens trimdas politiķa darbs nav izraisījis tādu naidu un niknumu okupantu nometnē kā Brūno Kalniņa mērķtiecīgā aktivitāte. Ja sakopotu pret viņu vērsto padomju “agitpropa” rakstu un pamfletu plūdus, tie veidotu vairākus biezus sējumus. Tās ir bijušas veltīgas pūles.

🔹 Br. Kalniņa politiskais darbs visus trimdas gadus bija vērsts uz to, lai aizstāvētu savas un citu pakļauto tautu intereses, lai dotu pasaulei pareizu informāciju par apstākļiem okupētajā dzimtenē un brīvajā pasaulē uzturētu dzīvas latviešu un vispār baltiešu prasības pēc pašnoteikšanās un atbrīvošanās no Maskavas plānotā un realizētā etnocīda politikas.

🇱🇻 Mūža pēdējos gados viņam izdevās piedzīvot jaunu savas tautas atmodu okupētajā tēvzemē, sociāldemokrātijas darba atjaunošanu un plašu atzinību viņa konsekventajai un nelokāmajai cīņai par brīvu demokrātisku Latvijas republiku.

Kalniņš miris 1990. gada 26. martā Stokholmā.

🔎 Atsauces:
▪Dr. Phil. Uldis Ģērmanis: Atvadu vārdi Dr. Brūno Kalniņam (Brīvība nr 3, 1990)
▪Valters Grīvinš: Kalniņš, Brūno Haralds. Pieejams https://www.historia.lv/personas/kalnins-Brūno-haralds
▪Brūno Kalniņš. Pieejams https://lv.wikipedia.org/wiki/Brūno_Kalni%C5%86%C5%A1
▪Brūno Kalniņš: Vēl cīņa nav galā I 1899-1920 (Memento, Stokholma, 1983)
▪Brūno Kalniņš: Latvijas sociāldemokratijas 50 gadi (1904-1955) (Memento, Stokholma, 1993)
▪Brūno Kalniņš: No atmiņām (Valdības vēstnesis, 1999.g. 12. maijs), pieejams https://www.vestnesis.lv/laidiens/1999/05/12

Ingen fotobeskrivning tillgänglig. — Br. Kalniņš 1970ajos gados.

Alfrēds Dziļums

Autors: Lūkass Rozītis

✍ Pirms 114 gadiem 2. maijā pasaulē nāca Alfrēds Dziļums, latviešu rakstnieks, kas pēdējos 25 dzīves gadus pavadīja Zviedrijā.

Par Alfrēdu Dziļumu raksta Lūkass T. Rozītis. Īsumā Dziļuma dzīvi un daiļradi Lūkass raksturo tā: ikdienībā slēpta vitalitāte.

📚 Dziļums ir viens no čaklākajiem latviešu trimdas prozas rakstniekiem. Viņš sarakstījis 22 romānus, vairākus stāstu un noveļu krājumus, lugas un atmiņu tēlojumus.

🔹 Savos darbos Dziļums iemūžinājis dzimto novadu, dabu, darbu un cilvēku ikdienas gaitas. Viņš atainojis tautai nozīmīgos vēstures posmus galvenokārt caur individuālo likteņu un raksturu izmaiņām. Dziļuma varoņos ielikta izpratne par darba tikumisko nozīmi un par dabas rituma skaistumu, pat ja lauku vide bieži attēlota kā piezemēta un skarba.

🔹 Dziļuma darbi pieder pie trimdā savulaik visvairāk lasītajiem un ir izdoti dažādos trimdas apgādos ASV un Zviedrijā. 1992. gadā viņa darbus beidzot izdeva Latvijā, kur pēc Padomju Savienības cenzūras gadiem ar lielu interesi tos atklāja jauna publika.

🎭 Dziļuma lugas iestudētas latviešu teātros Latvijā un trimdā, bet Latvijas televīzijā uzņemta filma pēc viņa romāna “Vienas vasaras zieds”, un pēc romānu “Saplēstā krūze” un “Vilka zobs” motīviem veidota daudzsēriju filma.

🔸 Alfrēds Dziļums dzimis 1907. gada 2. maijā Doles pagasta Jeņčos. Dziļumam jau agrā bērnībā abi vecāki gāja bojā, tāpēc viņš uzauga vecākās māsas Almas un viņas vīra mežsarga Mārtiņa ģimenē.

🔸 Viņš mācījās Tērbatā, Apiņa skolā Baldones pagastā un Viļa Olava komercskolā Rīgā. Mācības viņam bija jāpārtrauc līdzekļu trūkuma dēļ, un turpmāko izglītību viņš ieguva pašmācību ceļā. Dziļums jaunībā pēc auguma bija sīks, toties aktīvi piedalījās lauku un meža darbos.

🥾 Izmēģinādams laimi, 1925. gadā Dziļums uz žurnālu “Meža Dzīve” nosūtīja savu stāstu. Jau nākamajā numurā ar pseidonīmu Vizuls ir nodrukāta viņa pirmā publikācija “Meža ainas” par malu medniekiem. Autors par to arī saņēma savu pirmo honorāru – četrpadsmit latus. Par šo naudu viņš tūlīt sev nopirka krietnu pāri darba zābakus.

🔹 Dziļums obligāto dienestu Latvijas armijā dienēja Rīgā un varēja regulāri apmeklēt Dailes un Nacionālā teātra izrādes. Savās atmiņās viņš vēlāk raksta, ka “katra pārdzīvotā izrāde man bija kā dievkalpojums”. Pa vakariem viņš turpināja rakstīt un sarakstīja savu pirmo lugu “Pie ozola”.

✍ 1938. gadā iznāca Dziļuma pirmais romāns “Viršu druvas”, kur attēlota latviešu mežinieku un plostnieku dzīve. Dziļums nesaistījās ar Rīgas literārām grupām, bet turpināja rakstīt un saimniekot savā lauku īpašumā “Rietumos”, Doles pagastā. Toties viņš strauji kļuva par lasītāju iemīļotu autoru. 1939. gadā, kad žurnālā Atpūta turpinājumos sāka publicēt viņa romānu “Saplēstā krūze”, slavenā izdevēja Benjamiņa kundze apmierināti atzīmēja, ka “Atpūtas metiens no sešdesmit tūkstošiem ir uzkāpis uz astoņdesmit”.

🔹 1944. gadā Dziļumu iesauca Latviešu leģionā. Armijā Dziļums strādāja karavīru laikrakstā “Kurzemnieks” un žurnālā “Tālos Ceļos”. Pēc Otrā pasaules kara viņš nonāca latviešu bēgļu nometnē Lībekā un aktīvi piedalījās nometnes literārajā un kultūras dzīvē. Latvijā palika sieva Mirdza ar dēliem Juri un Māri. Vācijā Dziļums izveidoja jaunu ģimeni ar aktrisi Irmu Vārpu, un piedzima meita Kristīne.

🔸 1950. gadā Dziļums ar ģimeni nelegāli devās ar vācu ogļu kravas kuģi uz Zviedriju. Te viņš strādāja papīra fabrikā, meža darbos un kūdras rakšanā Vermlandē, ledusskapju fabrikā Kalhellā un kā arhīvu darbinieks Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā. 1970.–1976. gadā bija laikraksta “Latvija” redaktors.

🔹 Alfrēda Dziļuma mūžs noslēdzās sešdesmit deviņu gadu vecumā. 1976. gadā viņa sirds apstājās, makšķerējot ezerā Vermlandē, kur bija viņa vasaras namiņš.

🔎 Avoti:
▪️Guntas Šēnbergas raksts žurnālā “Ievas stāsti” – Alfrēds Dziļums: Rakstnieks ar cietām rokām https://www.santa.lv/…/alfreds-dzilums-rakstnieks-ar-cieta…/
▪️Nacionālā enciklopēdija https://enciklopedija.lv/skirklis/93249-Alfreds-Dziļums

Alfrēds Dziļums. 20. gs. 30. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Roberts Legzdiņš

Personība: Roberts Legzdiņš

Autors: Lilita Zaļkalne

Aprit 120 gadu, kopš pasaulē nāca ROBERTS LEGZDIŅŠ, arhitekts, tautas celtniecības un etnogrāfijas pētnieks. Par viņu raksta Lilita Zaļkalne.

Roberts Legzdiņš dzimis 1901. g. 24. jūlijā Vidrižu pagasta Igates muižā, būvmeistara dēls. Mūžībā aizgājis 1990. gada 16. janvārī Zviedrijā, pārbedīts Lēdurgā dzimtas kapos.

Legzdiņš beidza Latvijas universitātes arhitektūras fakultāti. Pēc studijām jaunais arhitekts strādāja prof. P. Kundziņa arhitektu birojā, Kara Ministrijas būvniecības pārvaldē, Valsts mākslas amatniecības skolā, bija Pieminekļu valdes etnogrāfijas inspektors.

Latvijas brīvvalsts laiks Robertam Legzdiņam bija ārkārtīgi rosīgs. Viņš iesaistījās 1. Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes īpašuma “Auči” pārbūvē, kas bija smagi cietis Pirmā pasaules kara laikā, cēla tautas namus Vidrižos, Lēdurgā, Skultē, Jaunburtniekos, Platonē, Jaunaucē, veidoja muzeju koka ēkas Nāves salā un Airītēs.

Tāpat Legzdiņš bieži rakstīja presē par latviešu lauku celtniecību. 1944. gadā viņš beidza lielāku darbu par saiešanas namiem Vidzemē, kurš palika manuskriptā. R. Legzdiņš bija akadēmiskās studentu vienības “Austrums” biedrs, pēc viņa meta darināts vienības karogs un nozīmīte.

Par Legzdiņa dzīvesbiedri kļuva rakstnieka un dzejnieka Kārļa Skalbes meita Ilze, ģimenē piedzima dēls Andrejs, kas vēlāk arī kļuva par arhitektu un dizaina profesoru Zviedrijā.

1944. gadā Legzdiņš gādāja par sievas vecāku Kārļa un Lizetes Skalbju un savas ģimenes pārvešanu uz Zviedriju ar bēgļu laivu no Kurzemes krasta.

Zviedrijā Roberts Legzdiņš strādāja pazīstamo zviedru arhitektu N. Arboma un H. Zimdala birojā un ar visu sirdi iesaistījās trimdas dzīvē.

Kopā ar P. Kundziņu rediģēja Latvijas arhitektu biedrības žurnālu “Arhitekts”, bijis Latviešu Arhitektu Biedrības goda biedrs, ilgus gadus strādājis Latviešu Nacionālā Fonda valdē, PEN kluba valdē. Bijis LAK EC kultūras daļas un ZLCP kultūras nozares vadītājs, PBLA kultūras daļas loceklis, 4. Eiropas latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas loceklis, Latvju Enciklopēdijas līdzstrādnieks, LAOZ biedrs.

Kopā ar dēlu Andreju Legzdiņš sarīkoja izstādes “Latvija, aizmirsta zeme”, tai skaitā dziesmu svētkos Hamburgā, Hanoverā, Ķelnē, Londonā. Daudz rakstīja trimdas presē par kultūras u.c. parādībām.

Interesanti ar šodienas acīm vērot 1930. gadu nogalē pieņemto jauno Rīgas plānu, kas paredzēja Rīgas centrālās daļas un Uzvaras laukuma izbūvi. Roberts Legzdiņš izstrādāja diplomdarbu par tematu “Piemiņas celtne – svētnīca”, kam novietojums Uzvaras laukuma noslēgumā. Pati celtne veltīta Latvijas senatnei un kultūrai, kā atdusas vieta latviešu kultūras darbiniekiem (panteons) un kā svinību telpas garīgiem koncertiem, dievkalpojumiem. Kā atzinis pats R. Legzdiņš, trimdā pie šī projekta vairākkārt atgriezies: “Esmu sācis šō projektu izstrādāt. Savāds nemiers vai satraukums dzen mani to darīt”. (Arhitekts Nr. 19-21 (01.01.1993)

Sešdesmitajos gados R. Legzdiņš sāka strādāt pie K. Skalbes muzeja izveidošanas “Saulrietos”, K. Skalbes bijušajā vasarnīcā Vecpiebalgā, Incēnu kalnā, kur Skalbes ģimene pavadījuši 18 vasaras (1926-1944). 1986. gadā tika uzsākta praktiskā muzeja izveidošana: Lilija Dzene un Saulcerīte Viese ar Roberta Legzdiņa un Ilzes Legzdiņas atbalstu izveidoja pirmo ekspozīciju, un 1987. gadā muzejs tika atvērts.

Vēres:

S. Borbals: Architekts Roberts Legzdiņš mūžībā, Laiks, Nr 26 (31.03.1990) skat. www.periodika.lv

Andrejs Holcmanis: Arhitekta Roberta Legzdiņa piemiņai Arhitekts, Nr. 19-21 (01.01.1993) skat. www.periodika.lv

Kārļa Skalbes 125. dzimšanas dienā, Latvijas Vēstnesis Nr. 177 (09.11.2004) skat. www.periodika.lv

Roberts Legzdiņš: Piemiņas celtne – svētnīca, Arhitekts, Nr. 19-21 (01.01.1993) skat. www.periodika.lv

Wikipēdija: Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”

Roberts Legzdiņš, foto no žurnāla Arhitekts (nr 19-21)

Kārļa Skalbes memoriālais muzejs “Saulrieti” (no https://visitbaltics.net/…/memorialnyj-muzej-karlisa…/)

Nāves salas muzejs, arhitekts Roberts Legzdiņš (no https://zudusilatvija.lv/objects/object/33292)

Roberts Legzdiņš. Foto no Andreja Legzdiņa arhīva

Noldis Millers

Autors: Signe Rirdance

🎉 26. aprīlī atzīmējam dzimšanas dienu NOLDIM MILLERAM, kuru Zviedrijā atceramies gan kā nozīmīgu sabiedrisku darbinieku, gan amatierfotogrāfu un filmētāju, gan izcilu vieglatlētu, kas guvis daudzas uzvaras lodes grūšanas un diska mešanas sacensībās.

🔸 Noldis Millers nāca pasaulē pirms teju simt gadiem, 1923. gada 26. aprīlī Vidzemē, lauku saimniecībā “Rusuļi” pie Kalsnavas. Pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas viņš uzsāka mežkopības studijas Lauksaimniecības akadēmijā, taču tās pārtrauca piespiedu iesaukums vācu armijā. Kara beigās Noldis nonāca Vācijā, piedzīvoja Dancigas bombardēšanu un tika ievainots. Kā stāsta meita Daina, līdz mūža beigām viņš absolūti necieta ieročus un kara gaitu nostalģiju.

🔹 Pēc kara Noldis Millers turpināja mežsaimniecības studijas jaundibinātajā Baltijas Universitātē Pinnebergā, bet tad piecdesmito gadu sākumā viņam izdevās nokļūt Zviedrijā. Dažus gadus vēlāk Noldis jau varēja izsaukt abus vecākus no “dīpīšu” nometnes Vācijā uz Halstahammaru, kur visiem bija jāstrādā rūpnīcā Bulten Kanthal. Vakarskolā viņš ieguva zemesceļu un ūdensceļu inženiera profesiju, kurā nostrādāja visu darba dzīvi.

🇸🇪🇱🇻 Zviedrijā Noldis turpināja sportista gaitas un iesaistījās Zviedrijas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Stokholmas latviešu akadēmiskajā ballē 1957. gadā viņš satika Inesu Osis, ar kuru apprecējās un kopā izaudzināja dēlu un divas meitas. Ģimene pārcēlās uz Stokholmas priekšpilsētu, lai pievienotos lielākai latviešu sabiedrībai un varētu iesaistīties Stokholmas latviešu sestdienas skolā.

🏆 Ar vieglatlētiku Noldis Millers sāka nodarboties jau Latvijā, vēlāk piedalījās sacensībās Vācijā, Zviedrijā un citur pasaulē. Trimdas sporta vēsturē uzzinām, ka viņš “laikā no 1937. gada līdz 1955. gadam piedalījās sacīkstēs 322 reizes (Latvijā 10, Vācijā 108, Zviedrijā 199, Dānijā 2, Francijā, Somijā un Norvēģijā pa vienai reizei), izcīnot lodes grūšanā 119 uzvaras, 41 reizi bija otrais, bet 14 reizes trešais; atbilstoši diska mešanā – 53, 36 un 25.”

🥇 Piecdesmitajos gados Noldis Millers piecas reizes bija starp 10 labākajiem lodes grūdējiem Zviedrijā; 18 reizes viņš kļuva par Stokholmas meistaru (čempionu) lodes grūšanā un diska mešanā.

🔸 Ilgus gadus – no 1959. līdz 1980. gadam Noldis Millers vadīja Zviedrijas latviešu vieglatlētikas savienību un aktīvi spēlēja arī basketbolu un volejbolu.

🤾‍♂️ Noldis Millers turpināja sporta gaitas arī veterāna vecumā, no 1977. līdz 1983. gadam Skandināvijas, Eiropas un Pasaules veterānu čempionātos vienmēr ierindojoties kādā no pirmajām piecām vietām.

🔹 Noldis Millers ilgus gadus bija Latviešu palīdzības komitejas (LPK) priekšsēdis. Šī 1945. gadā dibinātā, pati senākā Zviedrijas latviešu organizācija ir viena no mums pazīstamās Zviedrijas latviešu apvienības jeb ZLA priekštecēm. Noldis Millers vadīja LPK līdz savai aiziešanai aizsaulē 2007. gadā.

✍️ Ar interesi var lasīt viņa rakstus izdevumā “Brīvā Latvija”, piemēram, 2001. gadā sniegto pārskatu par latviešu organizācijām Zviedrijā. Tajā Millers nepiemirst ne LPK organizēto līdzekļu vākšanu Brīvības pieminekļa atjaunošanai, ne Stokholmas latviešu skolu ar 40 audzēkņiem un 8 skolotājiem, ne ikgadējās makšķerēšanas sacensības Halstahammarā. Viņš secina: “Katrs ir atradis savu nišu”.

🏞 Viena no daudzajām paša Nolža Millera nišām bija Tālbija – latviešu lauku centrs Zviedrijā. Šo lauku muižiņu Sēderteljes apkaimē Zviedrijas latvieši sāka īrēt 1981. gadā bērnu nometnes vajadzībām. Turpmāko divdesmit gadu garumā Tālbijā notika neskaitāmi pasākumi – Jāņu un Mārtiņu svinēšana, bērnu un jauniešu nometnes, 3×3 nometnes, ELJAs kongresi; tika uzņemti kori, sportisti un citi ciemiņi no Latvijas. Milzīgu darbu Noldis Millers ieguldīja, organizējot un piedaloties Tālbijas “kapitālremontā” astoņdesmito gadu vidū. Viņu pelnīti dēvēja par Tālbijas saimnieku.

🇱🇻 Noldis Millers pirmo reizi Latvijā atgriezās 1988. gadā un kopš tā laika katru gadu 18.novembri svinēja Latvijā. 1998. gadā Noldim piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi.

👏 Paldies Nolda meitai Daina Millers-Dalsjö par palīdzību materiāla sagatavošanā.

〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️〰️

🔎 Avoti:
▪️Noldis Millers aizsaulē, Jānis Gulbītis, Brīvā Latvija, Nr 14 – 31.03.2007
▪️Trimdas latviešu sporta vēsture 1945-1995, izd. Latviešu sporta padome ārzemēs, 2001

Ģimene Vesterosā 1960. gadā. Stāv no kreisās puses: Auguste Millers, Valda Osis, Lūcija Osis, Austra Osis, Elizabete Grīnberģis. Sēž no kreisās: Māra Kristīne Osis, Noldis Millers, dēls Egīls Dainis Brencis, Inesa Millers , Jānis Osis

Noldis Millers – izcils latviešu vieglatlēts. Foto no ģimenes arhīva; iespējams, desmitcīņas sacensības Vācijā

Mazo bērnu vasaras nometne Tālbijā 2000. gadu sākumā

Andris Blekte

Autors: Juris Rozītis

🎭 16. aprīlī dzimis ANDRIS BLEKTE, latviešu “teātrinieks” ar lielu nozīmi zviedru teātra dzīvē. Par viņu raksta Juris Rozītis.

🔸 Andris Blekte dzimis Rīgā 1923. gadā, miris Malmē 2007. gadā. Jau piecu gadu vecumā Blekte esot nolēmis nodarboties ar teātri un jaunībā spēlējis teātri ar saviem laika biedriem Oļģertu Kroderu un Pēteri Pētersonu. Beidzis mācības Rīgas 2. ģimnāzijā, uzsācis studijas Latvijas universitātē.

🔸 Andra Blektes mācību gaitas pārtrauca karš un bēgšana. 24 gadu vecumā viņš ieradās Zviedrijā ar pēdējo organizēto bēgļu laivu, un Stokholmā studēja romāņu un slāvu valodas, kā arī teātra vēsturi.

🎭 Viņš mācījās pie dažādiem teātra un pantomīmas skolotājiem, kādu laiku Parīzē mācoties pie viena no modernās pantomīmas pamatlicējiem Etjēna Dekrū (Étienne Decroux), un sarīkoja Dekrū viesošanos Zviedrijā. Blekte regulāri apmeklēja Zviedrijas Karaliskā drāmas teātra (Dramaten) izrādes, smalki pētīdams aktieru darba metodes, un attīstīja savu aktieru darba metodi.

Blekte drīz kļuva par ievērojamu kustību un pantomīmas skolotāju Zviedrijas aktieriem, palīdzot izveidot Zviedrijas teātra izglītību.

🎭 Viņš agri sāka piekopt jogas vingrinājumus, mācīdamies pie pirmajiem jogas skolotājiem, kas ieradās Zviedrijā – autentiskiem indiešu jogām – un nodibināja pirmo jogas klubu Zviedrijā. Blekte attīstīja sevišķu atslābināšanās tehniku kā pamatu visai aktierspēlei. To vēl šodien plaši pielieto zviedru aktieri. Lundas Universitāte daļu šos vingrinājumus publicējusi piezīmju veidā.

Kad 1964. gadā visā Zviedrijā izveidoja valsts teātra skolas, topošais Malmes valsts teātra skolas rektors Georgs Fants pieaicināja Andri Blekti izstrādāt mācību programmu. Ilgus gadus viņš bija iecienīts skolotājs gan Malmes, gan Stokholmas teātra skolās.

🔹 Blekte darbojās visā Zviedrijā no Malmes līdz Lūleo, dažādos teātros, kursos, un tautas parku izrādēs. Savā mūžā viņš bijis skolotājs kādiem 1500 zviedru aktieriem.

🔹 Paralēli pedagoga darbam viņš arī aktīvi strādāja teātrī galvenokārt kā režisors un iestudēja vairāk nekā simts izrāžu dažādos Zviedrijas teātros.

🔹 Stokholmā Blekte jau 1950o gadu sākumā darbojās dažādos avangarda teātros – Jaunajā teātrī (Nya teater), Kamerteātrī (Kammarteater) un Cabaret de l’arte. Viņš 1953. gadā kopā ar zviedru domubiedriem nodibināja ietekmīgo avangarda Marsijas teātri (Marsyasteatern) kādā Stokholmas vecpilsētas pagrabā: paši savām rokam viņi to izbūvēja teātra vajadzībām. Te viņš vairākus gadus strādāja kopā ar tā laika Zviedrijas radošo avangardu, to starpā savu draugu Lari Strunki, kas bija scenogrāfs vairākām Blektes izrādēm.

🎯 Blekte zviedru teātra repertuārā ieviesa modernos franču, angļu, itāļu, vācu, čehu, krievu, dāņu un ungāru dramaturgu darbus. Viņš iestudēja pirmo Semjuela Beketa lugas “Beigu spēle” (Fin de partie) izrādi Zviedrijā (1957). Viņa tieksme lugu izvēlē bija uz farsa pusi, un viņu pievilka arī tai laikā modernais “absurdā teātris” (“theatre of the absurd”). Vismaz viens viņa iestudējums izpelnījies zviedru kritikas atzinumu kā ‘sezonas labākais’.

🎭 Blekte arī pats parādījās uz skatuves, bet runas traucējuma dēļ (aukslēju šķeltne) viņš biežāk tēlojis pantomīmas lomās. Pantomīma un farss bija viņa iecienītākie teātra paveidi.

✍ “Mīms ir viens no galējākiem novirzieniem teātra mākslā […] sensenās aktiera ķermeniskās spēles atjaunojums, bez paralēles rietumu teātrī, tuvs orienta teātra mākslai.[…] Mīms ir īsta dramatiska māksla. […] Tīrā veidā izlietojama nelielā rietumu dramatikas daļā – galvenokārt klasiskās un zināmās modernās poētiskās vai avangarda lugās. Kā patstāvīgs teātra mākslas veids, viens no tīrākiem un izteiksmē varenākajiem. Atklāj to ķermeņa skatuvisko universālvalodu, ko, diemžēl, pārāk maz aktieru pārvalda.” (Andris Blekte intervijā ar Jāni Gulbīti, Jaunā gaita nr 38, 1962)

🔸 Pirmo izrādi Zviedrijas latviešu teātrī Blekte iestudēja 1951. gadā – Valdemāra Damberga lugu “Neticīgā Kolumbīne” ar iespaidīgām Lara Strunkes dekorācijām. Kritika šo debiju novērtēja ļoti pozitīvi. Palielajā ansamblī (12 aktieri) Blekte bija pieaicinājis arī tādus Stokholmas latviešus, kas agrāk nebija tēlojuši. Izrādi viņš horeografēja kā delartisku farsu, kur režijas mērķis bija “veidot kustību teātri, pakļaut personas noteiktai horeogrāfijai, panākt izteiksmi ar zināmu kustību stilu” (DS – Latvju ziņas 05.07.1951).

🔸 Savukārt 1959. gadā viņš iestudēja Mērnieku laikus, kurā bija vairāk nekā 60 lomu!

✍ “Andra Blektes profesionālā darba darītāja roka bija manāma visā izrādes gaitā. Prieks bija skatīt rūpīgi un skatuviski atjautīgi iestudētās grupu spēles. Tās viļņojās, sacēlās, saplaka – viss it kā krietna diriģenta vadīts.” (Jānis Gulbītis, recenzija, 1959)

🔹 Pieņemot pilna laika darbu Malmes teātra augstskolā un Malmes pilsētas teātrī, Blekte pārcēlās uz Dienvidzviedriju un nevarēja latviešu teātrim vairs veltīt tik daudz laika.

🔹 1989. gadā Stokholmas Latviešu teātris (SLT) viņu aicināja atkal iestudēt izrādi 6. Eiropas latviešu dziesmu svētkiem Helsingborgā. Blekte izvēlējās Brigaderes komēdiju “Sievu kari ar Belcebulu” un to iestudēja kā precīzi horeografētu fizisku farsu. Izrādes trīsdesmit lomās tēloja SLT aktieri un vēl dažs labs, citādi ‘zolīds’ sabiedrisks darbinieks, kas agrāk nebija teātrī piedalījies, precīzi kustoties šī farsa rāmjos.

🎭 Režisora mērķis, kā viņš to izteicis izrādes programmā, bija “palīdzēt rasties tai reti sasniedzamai, šarma pilnai gaisotnei, kur pat šķietami rupja komika var kļūt par skatuves poēziju – kā to, piemēram, tajos pašos 20-tos gados kad šīvakara luga sarakstīta, radīja mēmās filmas komiķi – mūsu gadsimta “commedia dell’ arte.”

🔹 Abas izrādes Helsingborgas lielajā Pilsētas teātrī (Stadsteatern) bija izpārdotas, publika sajūsmināta. Arī šai izrādei Blekte bija pieaicinājis Lari Strunki par dekoratoru.

🎭 Uz trimdas latviešu skatuves Blekte vēl parādījās kā aktieris Eižēna Jonesko lugā Krēsli (Māras Rozītes režijā). Šo uzvedumu izrādīja gan Stokholmā, gan Minsterē Dziesmu svētkos, gan vairākās pilsētās Amerikā, gan arī turnejā Latvijā (1985-92). Andris Blekte tēloja lugā ilgi gaidīto Daiļrunātāju, kas ierodas beigās, bet nespēj pateikt nevienu vārdu. Viņa pantomīma un komikas izjūta labi noderēja šī tēla veidošanā.

🔸 Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Andris Blekte viesojās Rīgā un vadīja režiju vairākiem iestudējumiem Dailes teātrī (Arsēns un vecas mežģīnes; Pie galantās Vāverītes; Dāmu šuvējs; Glābjas, kas var!; Meitenes, mūsu uznāciens!), iepazīstinādams Latvijas publiku ar savu īpatno delartiskā farsa spēli.

📣 Savā recenzijā par vienu no šīm izrādēm (Neatkarīgā cīņa, nr 137, 14.06.1994) Alberts Bels nosauca Blekti par “absolūtas komikas meistaru”, nobeidzot rakstu ar vārdiem “Bravo, Blektes kungs!”

***************************************
🔎 Avoti:

Par Blekti un viņa darbu zviedru teātrī:
▪️K. Sivert Lindberg, Con brio! : teatermannen Andris Blekte (Carlsson i sammarbete med Teaterhögskolan, Stokholmā 1999)
▪️En introduktion till Andris Blekte och hans metod för avspänningsarbete för skådespelare i form av en lektionsdagbok 7-23 januari 1998 samt kommentarer av Harald Leander. (Teaterhögskolan i Malmö, Lunds universitet, 1998) (http://www.lunduniversity.lu.se/…/458627cf-30f1-4f88-8419-f…)

Bijuši arī raidījumi Zviedrijas radio, kā arī uzņemtas filmas par viņu, piemēram:
▪️Sanna ögonblick – Möt en sann maestro
(https://www.litteraturkanalen.se/dokumentarfilm/…)

Skat. arī:
▪️Juris Staune, Patiesi acumirkļi, Teātŗa paidagoga Andra Blektes piemiņai (Brīvā Latvija nr. 16, 19.04.2008. Pārpublicēts no Kultūras foruma)
▪️Gunars Zvejnieks, Andris, ko pazīst tiklab zviedru, kā latviešu teātra ļaudis (Brīvā Latvija, nr.1, 01.01.2006)

Eglons Spēks

Personība: Eglons Spēks

Autors: Laine Lasmane - Wikmark

✍ 9. aprīlī pirms 96 gadiem dzimis EGLONS SPĒKS, jūrnieks un rakstnieks, kas aprakstīja plašos okeānus un dzīvi tālbraucēju kuģos, kur sadzīvo visas pasaules ļaudis – jūrnieki.

🔹 Eglons piedzima Liepājā, 1925. gada 9. aprīlī koktirgotāja ģimenē; Latvijā paguva uzsākt mācības Liepājas Valsts tehnikumā. Neticami dēkains bija Eglona ceļš uz Zviedriju.

🌲 Pēc kara beigām 1945. gada vasarā Eglons ar brāli dzīvojuši pa Kurzemes mežiem, glābdamies no sarkanarmiešiem. Nonākuši tēva dzimtās mājas tuvumā Dūkupju ciematā pie Bārtas upes. Lielas egles galotnē iekārtojuši sev ligzdu no elektrības vadu stieplēm. Atraduši vāciešu pamestu, krievu nenovērtētu radiouztvērēju. Tā nodzīvojuši apmēram mēnesi.

🔹 Pēc Potsdamas konferences nosprieduši, ka palīdzību Latvijai no rietumvalstīm tik drīz nesagaidīt, jādodas vien jūrā uz Zviedriju. Atraduši Bārtas krastā pamestu laiveli – 3 metrus garu, ar apaļu dibenu. To pa naktīm izremontējuši, par buru izmantojot pamestu karavīra telteni. Sadabūjuši arī airus. Paslēptu siena vezumā, laivu nogādājuši 30 km līdz jūras krastam.

🌊 9. augusta naktī brāļi uzsāka airēšanu un burāšanu uz Zviedriju. Pēc ārkārtīgi bīstama, vētraina brauciena, kad pārtrūka buras un bija jāmet jūrā viss līdzpaņemtais, arī ūdens un maize, halucināciju mocīti, izmisīgi airēdami un smeldami ūdeni no laivas, 12. augusta rītā abi nomocītie brāļi sasniedza Gotlandes krastu. Jūrā bija pavadītas trīs diennaktis.

✍ Šo braucienu Eglons 1945. gadā aprakstīja avīzē “Latvju ziņas”, un saīsināti tas lasāms 1990. gadā izdotajā atmiņu stāstā “Pāri jūrai” (izdevniecība Memento).

🌎 Stokholmā Eglons izmācījās par tirdzniecības flotes virsnieku, stūrmani ar tālbraucēja tiesībām, un veselus 36 gadus pavadīja pasaules okeānos. Viņš rakstīja: “Jūra manā dzīvē ieguva pakāpinātu brīvības simboliku. Radās nozīmīgs iemesls rakstīt…Tā bez jebkādas filoloģiskas pieredzes, dabiski aizmetās manas rakstniecības sākums”.

🔹 1953. gadā Eglons apprecējās ar Ņinu Jaunzemi, un ģimenē auga bērni Inese un Jānis. Eglona otrās laulības bija 1972. gadā ar Ināru Vikmani. Eglons atstāja šo pasauli 1991. gada 27. februārī Vesterosā. Viņš ir apbedīts Irstas kapsētā.

🔸 Savos darbos Eglons Spēks raksta par mikrokosmu, kas ir jūrnieku dzīve. Tie nav dēkaini vai dramatiski stāsti. Atturīgā stilā tie stāsta par notikumiem un berzi starp dažādu tautību jūrniekiem. Kā raksta Gunārs Irbe: “Spēka atainotā jūrnieku dzīve…ir piesātināta ar cilvēka ikdienas drāmu starp navigāciju un erotiku. Bet ir gan arī brīnišķas krāsu gleznas…lietišķi vēstījot par saullēktiem pār okeānu, ko redz kuģinieks sardzē.” Romānos ievijas arī pārsteidzoši mīlestības stāsti.

🌊 Lai Eglonam pašam nobeiguma vārdi:
“Manu darbu dzīvotspēju (paliekošo nozīmi) varētu meklēt šai jūras tematikā, kas “profesionāliem sauszemniekiem” nav diez kā viegli pieejams”.

Literārie darbi:
▪Stāsti un noveles “Es redzēju jūriņāi”, izd. Tilts, Mineapolē, 1970. gadā
▪Romāns “M. T. Viktorija”, izd. Ziemeļblāzma, Vesterosā, 1973. gadā
▪Romāns “Zvaigzne vētrā”, izd. Atvase, Stokholmā, 1987. gadā

Tulkojums:
▪Veino Linnas romāns “Nezināmajam kareivim” (oriģ. “Tuntematon sotilas”) izd. Imanta, Kopenhagenā, 1956. gadā

Godalgas:
▪Jāņa Jaunsudrabiņa balva prozā, 1971. gadā par “Es redzēju jūriņā”

📖 Publikācijas arī daudzos latviešu laikrakstos un avīzēs, kā arī literāros žurnālos, piemēram, “Ceļa zīmes” un “Jaunā gaita”. Vairākos stāstos Spēks apraksta leģionāru un meža brāļu dzīvi kara laikā.

🔎 Avoti:
▪Brīvā Latvija, 97. un 98. nr.
▪Latvju Ziņas, Nr. 30/48, 1945. g.
▪“Pāri jūrai 1944./45. g. 130 liecinieku atmiņas sakārtojusi V. Lasmane. Memento, Stokholmā, 1990
▪https://www.literatura.lv/…/pers…/Eglons-Peters-Speks/872497

Materiālu sagatavoja Laine Lasmane Wikmark.

Fragments no Eglona Spēka romāna “M.T. Viktorija”

Liene Neulande

Personība: Liene Neulande

Autors: Lilita Zaļkalne

Līdz 15. aprīlim ikgadējos pieteikumus gaida Lienes Neilandes fonds Stokholmas universitātē. Vai zinām, kas ir pati Liene Neilande jeb Neulande?

Par viņu stāsta Stokholmas universitātes pasniedzēja Lilita Zaļkalne, dr. fil.

Folkloriste un mitoloģijas pētniece LIENE NEULANDE (29.03.1921 – 13.05.2010) dzimusi pirms 100 gadiem Majoros, Rīgas Jūrmalā. Viņas tēvs bija latvietis, bet māte – zviedriete, un Liene izauga ar abām valodām, zviedru un latviešu.

Liene Neulande beidza Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju un uzsāka studijas Latvijas Universitātes filozofijas fakultātē. Kara laikā ģimene pārcēlās uz Zviedriju pie Lienes vecmāmiņas. Turpinot studijas, Liene Neulande Upsalas universitātē studēja ziemeļu valodas, folkloru un reliģiju vēsturi. Pirmais akadēmiskais grāds iegūts 1958. gadā. Gadu vēlāk beigusi Zviedrijas Valsts bibliotekāru skolu. Strādājot par bibliotekāri, viņa pievērsās bērnu literatūrai. Tam laikam tas bija neparasti, jo bērnu literatūru neuzskatīja par izpētes cienīgu.

Studijas turpinājusi doktora grāda iegūšanai reliģiju vēsturē vispirms Upsalas, pēc tam Stokholmas universitātē; kursus reliģiju vēsturē un etnoloģijā doktorandu studiju ietvaros beigusi Abo Akadēmijā, Somijā. Doktora disertācija par auglības dievību Jumi senlatviešu reliģijā aizstāvēta 1977. gadā Stokholmas universitātē (oponents dr. Andrejs Johansons). 1978. g. saņēmusi Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras Fonda goda balvu par šo disertācijas darbu. Lienes Neulandes disertācija “Jumis senlatviešu reliģijā” latviešu valodā publicēta tikai 2001. gadā.

Ievērību pelnījis 1981. gadā angļu valodā publicētais latviešu pasaku motīvu rādītājs (Motif-index of Latvian folktales un legends). Šī rādītāja mērķis, kā ievadā norāda pati autore, ir sniegt iespēju cittautiešu folkloristiem savos pētījumos izmantot arī latviešu pasaku materiālu. Par šo izdevumu L. Neulande 1982. gadā saņem Kr. Barona prēmiju.

L. Neulande ir sastādījusi prof. dr. phil. Teodora Celma bibliogrāfiju, kas iespiesta viņam veltītā rakstu krājumā 1963. gadā, kā arī sakārtojusi profesora Haralda Biezā bibliogrāfiju, kas publicēta 1979.gadā viņam veltītā rakstu krājumā.

L. Neulande daudzus gadus pasniegusi lekcijas par folkloru Stokholmas universitātes Baltu valodas nodaļā. Viņas ieguldījums latviešu folkloras un mitoloģijas izpētes laukā ir bijis ievērojams.

Aizejot mūžībā, L. Neulande testamentāri novēlēja vairākus miljonus zviedru kronu jaunizveidotam stipendiju fondam pie Stokholmas Universitātes, kas gādātu par ikgadēju atbalstu latviešu literatūras, latviešu vēstures un latviešu folkloras pētniecībai. L. Neulandes stipendiju fonds ir viens no lielākajiem un ievērojamākajiem fondiem, kas sniedz atbalstu latviskās humanitārās zinātnes laukā.

Rakstā izmantoti materiāli no:

Akadēmiskā Dzīve nr 21 (01.9.1979) Liene Neulande: “Teorijas un fakti latviešu Jumja problemātikā”

Laiks nr 31 (31.07.1999) Jānis Krēsliņš: “Pieminot profesora Haralda Biezā 90. dzimšanas dienu un pēdējo lielo veikumu”

Universitas nr 55(218), 1985 L. Reiters “Kr. Barona prēmija”

Universitas nr 56 (219), 1985 Eižens Leimanis: “Daži ievērojamākie latviešu zinātnieki”

Informācija par Neulandes stipendiju fondu:

https://www.su.se/institutionen-for-slaviska-och-baltiska-sprak-finska-nederla

Skaidrīte Dimitere

Personība: Skaidrīte Dimitere

Autors: Anneli Zvejnieks

Šodien, 22. martā, aprit 101 gads, kopš dzimusi dejas meistare SKAIDRĪTE DIMITERE (1920-2006), dzim. Bukava. Zviedrijā viņu bieži sauca vienkārši – Skai.

Par savu krustmāti stāsta Anneli Zvejnieks.

Bērnībā trešdienas vakari bija veltīti baletam. Nodarbība, kur mēs abas ar māsu ne tikai ieguvām draugus uz mūžu, bet kur arī sākās dziļa mīlestība uz šo mākslas formu. Mūsu iedvesmojošā baleta skolotāja bija mana krustmāte Skaidrīte Dimitere vai Skai, kā viņu bieži sauca. Ar lielu sirsnību, izcilu eleganci un apjomīgu humora izjūtu Skaidrīte iespaidoja savu vidi – gan draugu pulkā, gan baleta stundās.

Savas baleta gaitas Skaidrīte iesāka 1930ajos gados Rīgā, Beatrises Vīgneres deju institūtā. Amerikāņu dejotājas Isadoras Duncan iespaidā Vīgnere pielietoja modeli, kurā tiecās pēc brīvākām izpausmēm dejā. Būdama nedaudz par garu, lai kļūtu par primabalerīnu, Skaidrīte jau agri pievērsās dažādiem dejas stiliem. Pēc studijām viņa kādu laiku strādāja Tautas teātrī Rīgas vecpilsētā un piedalījās populāru operešu uzvedumos.

Bēgļu gaitās uz Zviedriju Skaidrīte devās kopā ar vīru Edgaru, un neilgi pēc ierašanās piedzima meita Daiga. Dejotājas darbu viņai drīz vien izdevās atsākt, bet tagad – svešā zemē. Stokholmā viņa iesaistījās darbā uz Chinateatern un Södran skatuvēm un papildus vairākkārt kā dejotāja piedalījās zviedru filmās ar toreiz ļoti populāro komiķi Nils Poppe.

Vērtīgu ieskatu un pieredzi pedagoģes darbā Skaidrīte ieguva kā Ņinas Kozlovskas asistente viņas privātā baleta skolā. Ņinas vīrs, baletmeistars Alberts Kozlovskis, tolaik bija kļuvis par Stokholmas operas baleta skolas vadītāju. Pēc dažiem gadiem Skaidrīte pati bija gatava sākt darbu kā baleta pedagoģe. Šajā profesijā viņa rūpīgi un ar lielu sparu darbojās līdz pat mūža beigām.

Skaidrītei kā pedagoģei bija īpašs talants pieskaņot baleta stundas saturu attiecīgajām vecuma grupām – vai tie bija bērni, pusaudži vai pieaugušie. Izlaidumi bija lieli svētki, kur viņa sagatavoja spilgtas izrādes un pati šuva saviem audzēkņiem krāšņus tērpus.

Dejotājus allaž pavadīja dzīvā mūzika. Sākumā pianistes Nellijas Zālītes izpildījumā, bet vēlāk šo uzdevumu veica Gunars Zvejnieks, mans un Ilzes papus.

Vairākus gadu desmitus līdz pat 85 gadu vecumam Skaidrīte reizi nedēļā vadīja divas senioru vingrošanas un baleta grupas – viena ar latviešu dalībniecēm, otra ar zviedru. Pēc Skaidrītes aiziešanas mūžībā 2006. gadā un līdz pat pandēmijas sākumam 2020. gadā latviešu dāmas pašas uz savu roku turpināja iknedēļas vingrošanu ar iemīļotās skolotājas iemācītiem vingrinājumiem. Muzikāli to pavadīja joprojām tā pati skaņu lente, kuru Skaidrīte lietoja savās stundās un kurā skan Gunara Zvejnieka klavierspēle.

Skaidrīti gaišā atmiņā patur šī teksta sastādītāja, Anneli Zvejnieks

/Teksts satur gan personīgus ieskatus, gan daļas no Gunara Zvejnieka nekrologa par Skaidrīti Dimiteri, Brīvā Latvija 2006.04.29/

Citi avoti:

Par Skaidrīti Dimiteri zviedru valodā:

https://www.dn.se/arkiv/familj/med-dans-genom-livet/

https://www.dn.se/arkiv/familj/hon-har-dansat-sig-genom-ett-stormigt-liv-och-det-fortsatter-an

Skaidrītes atmiņas par bēgšanu uz Zviedriju astotajā grūtniecības mēnesī un pirmo ceļojumu uz okupēto Latviju 1961. gadā:

https://mutvarduvesture.lv/publication/2010-mes-nebraucam-uz-zviedriju/2010-mes-nebraucam-uz-zviedriju.pdf

Priecāsimies saņemt un publicēt vēl citus Skaidrītes Dimiteres fotoattēlus – tos nav viegli atrast.

Fotoattēla apraksts nav pieejams. — oto no Brīvās Latvijas, 2005.3.26.

Osvalds Murjāns

Personība: Osvalds Murjāns

Autors: Signe Rirdance

Viens no mazāk zināmajiem vārdiem, ko iekļāvām Zviedrijas latviešu kalendārā 2021. gadā, ir OSVALDS MURJĀNS, aktieris un Stokholmas latviešu teātra režisors. Šķiet, viņš ir viens no tiem klusajiem darboņiem, kas nav meklējis ārēja spožuma. Nenācās viegli atrast pat viņa fotogrāfijas.

Osvalds Murjāns dzimis 1902. gada 16. martā Rīgā krāsotāja ģimenē. Teātri mācījies Zeltmata dramatiskajos kursos. Sociāldemokrāts. Pēc gada darbības Valmieras teātrī viņš pārgāja uz Strādnieku teātri Rīgā, kur darbojas no 1926. gada līdz šī teātra slēgšanai 1934. gadā. Strādnieku teātrī Murjāns sāka ar komiskām lomām, vēlāk kļuva par režisora palīgu.

Zviedrijā Murjāns ieradās 1945. gadā un uzreiz piedalījās teātra trupas organizēšanā. Rīgā iegūtā skatuves pieredze bija ļoti nozīmīga, un Murjāns uzņēmās visus pienākumus, kuros bija visvairāk vajadzīgs – iestudēja lugas, bija režijas asistents, izrāžu vadītājs; ja vajadzēja, arī suflieris un dekorāciju asistents. Viņu uzrunāja vienkārši – par Osi vai Osīti.

Vislabāk viņam padevās komiski iekrāsotas raksturlomas, un labdabīgā rakstura dēļ visiem vienmēr bijis patīkami ar viņu sadarboties, Osvalda Murjāna nekrologā izdevumā “Latvija” 1983. gada janvārī atzīmē kāds MZ (Mārtiņš Zīverts?).

Savukārt 1977. gada martā, kad atzīmēta Osvalda Murjāna 75 gadu jubileja, “Latvijā” varam lasīt šādas RK rindas:

“Komediants nav tas pats kas kumēdiņu rādītājs. Tas ir goda tituls, kas jānopelna ar darbu un skatuvisku virtuozitāti. Osis daudzajās lomās apliecinājis, ka viņš ir cienīgs to nest. Ar nedaudz izņēmumiem tēlodams tikai komiskos raksturus, viņš pratis tiem dot arī cilvēcīga siltuma ieskaņas. … Kādreiz Mihails Čehovs teica, ka pasaules labākais komiķis esot Busters Kītons, kas savā tēlojumā nekad nesmaida, ne arī citādi kā vaibstās. Līdzīga aktiera technika ir arī Murjānam. Arī viņš skopiem līdzekļiem panāk maksimālo efektu.”

Fragmenti no Osvaldam Murjānam veltītā Jura Kronberga dzejoļa “Osis” no krājuma “Tagad nes”

Acis, tās vēl šad tad puiciski iemirdzas

Un dziļāk tajās mana bērnība,

un vēl viņa bērnība,

un visi pārējie gadi

Un vēl viņa acīs: teātŗa starmeši,

teātŗa putekļi

un sensenā dziņa

patiesību un skaistumu meklēt

Un vēl: viņa klusā labestība,

kas mani sildījusi

visus šos gadus

Avoti:

Latvju enciklopēdija, papildinājumi, 1962.

Stokholmas skatuve 1946-1996. 1.daļa, atmiņu raksti un bildes (red. Ilze Dziļleja-Zīverte, Jānis Gulbītis, Juris Rozītis). Izd. SLT 1996.

Paldies Jurim Rozītim par palīdzību materiāla sagatavošanā!

Osvalds Murjāns (labajā pusē), foto no izdevuma Stokholmas skatuve 1946-1996.

Foto no Māras Strautmanes personiskā arhīva.

Izrāde “Grēcīgie eņģeļi”
Augšā no kreisās puses: Ilze Dziļleja, Osvalds Murjāns.
Apakšā no kreisās puses: Ausma Pelša, Sofija Vilkance, vēlreiz Ausma Pelša, Ilze Dziļleja.

Foto no Māras Strautmanes personiskā arhīva.

Mārtiņa Zīverta teātra grupa brauc uz Angliju ar izrādi “Lielā Grēcinieku iela”. 1952. gadā notika 15 izrādes.

Dzelzceļa stacijā no kreisās puses: Ilze Dziļleja, Ausma Pleša, Sofija Vilkance, Artūrs Strautmanis (ar hūti), Mārtiņš Zīverts, Milda Kronberga, Osvalds Murjāns.

Pie mājas no kreisās puses: Sofija Vilkance, Artūrs Strautmanis (ar hūti), Osvalds Murjāns, sēdus priekšā Ilze Dziļleja, aiz viņas Ausma Pleša, Milda Kronberga, Haralds Meija.

Žanis Fonzovs

Personība: Žanis Fonzovs

Autors: Signe Rirdance

Par šiem jaunekļiem toreiz runāja kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja viņus drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Uz viņiem akli paļāvās. Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi” (Valentīne Lasmane, “Pāri jūrai”).

Viens no šiem sargeņģeļiem bija Robežnieks, īstā vārdā ŽANIS FONZOVS. Viņam 14. martā atzīmējam 105. jubileju.

Žanis Fonzovs piedzima Mērsragā. Jau 16 gadu vecumā viņš sāka braukt jūrā. Dienēja armijā, tad iestājās jūrskolā mehānikas nodaļā un vasarās strādāja uz kuģa, līdz dzīves plānus mainīja vēstures pagriezieni. Pēc Latvijas okupācijas un vecākā brāļa aresta skolu nācās pamest, un Žanis kļuva par zvejnieku.

Tad 1944. gada vasarā Latvijā no austrumiem atgriezās Sarkanā armija, un Kurzemes krastā sāka pulcēties ļaudis, kas cerēja paglābties no komunistiem. Žanis Fonzovs bija uz “tu” gan ar jūru, gan laivu motoriem. Viņš kļuva par vienu no sargeņģeļiem pārcēlājiem.

Pazīstams ar segvārdu Robežnieks, viņš veica 28 bīstamus, pārdrošus braucienus pāri Baltijas jūrai no Kurzemes krasta līdz Gotlandei. Izbraukšana vienmēr notika tumsas aizsegā, lai izvairītos no vācu krasta apsardzes. Tālāk jūrā bēgļus no ūdens un gaisa apdraudēja krievu spēki – zemūdenes, torpēdkuģi un bumbvedēji. Cilvēku un mantu pārpildītajām laivām bīstami bija ne tikai augstie viļņi rudens vētrās, bet arī piekrastes sēkļi; tāpat varēja sabojāties motors vai ūdens sūknis.

Bēgļu pārvešanas procesu organizēja Latvijas Centrālā Padome (LCP) un atbalstīja Zviedrijas valdība un ASV Kara bēgļu fonds, taču pārcēlāji par savu bīstamo, smago darbu nesaņēma atalgojumu. Vēl vairāk – tiem, kas līdzīgi Žanim izvēlējās palikt Zviedrijā, nepiešķīra bēgļa statusu, kas būtu nodrošinājis vismaz nelielu valsts atbalstu pirmajos gados svešatnē.

Žanis Fonzovs par smagajiem braucieniem: “Dažreiz pēc negulētām naktīm un visām nebūšanām ar streikojošiem motoriem gribējās tikt pie atpūtas, bet tad iedzērām un uzrāvām pa dziesmai kopā ar Laurentu un citiem, – un, skat, biju jau apsolījis Laurentam sēsties atkal pie stūres.” (Laurenta īstais vārds – Eduards Andersons.)

Laikabiedri atceras, ka Žanis bijis ļoti komunikabls un mācējis iedrošināt cilvēkus visgrūtākajos apstākļos. Pārliecināšanas spējas izmantotas arī tajā vienā reizē, kad pie Lielirbes laivu “Zvejnieks” ar trīs vīru apkalpi, tai skaitā arī Žani Fonzovu, notvēra vācieši. Pratināšanā Žanis stāstījis, ka ir bēglis ceļā uz Vāciju, tikai “gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ”. Šī vai cita iemesla dēļ vīri atbrīvoti, tikai bijis jāsolās, ka nekad vairs nebrauks uz Zviedriju. Protams, braucieni turpinājās.

Kad 1990. gadā Žanis Fonzovs aizgāja mūžībā, Valentīne Lasmane (LCP) viņam veltīja šādus vārdus: “Nebija daudz tādu vīru kā Žanis, kas droši un ātri izšķīrās par savu uzdevumu, nešaubīdamies par tā mērķi – palīdzēt saviem tautiešiem nonākt drošībā, zinādams, ka tas ir viņa – jūras un zvejas vīra – pienākums pret dzimteni.”

Paldies Žaņa Fonzova meitai Dzintra Fonzovs Thornqvist par palīdzību materiāla sagatavošanā.

Avoti:

Latvijas klusie varoņi, Žīgure, Lūse, Bolšaitis. Vesta LV, 2017.

Pāri jūrai, Valentīne Lasmane. Memento, 1993.