- Page 6 of 7 - Zviedrijas latviešu kultūra cauri laikiem

Kārlis Ieviņš

Personība: Kārlis Ieviņš

Autors: Signe Rirdance

Pirms 133 gadiem, 1888. gada 10. martā Džūkstes pagasta Ieviņās piedzima Kārlis Viktors Paķulis. Ar dzimto māju nosaukumu kā pseidonīmu KĀRLIS IEVIŅŠ kļuva par vienu no populārākajiem pirmskara Latvijas rakstniekiem un žurnālistiem. Tautas apziņā joprojām ir viņa radītais satīriskais Putras Dauķa tēls.

Zviedrijā viņu pazīst kā gleznotāju, daudzu Viduszviedrijas ainavu iemūžinātāju KARL EEVIN, kurš ilgus gadus nodzīvojis Vībijā, Nerkē (Viby, Närke) netālu no Ērebrū. Paldies viņa pētniecei Maria Sundström par atļauju pārpublicēt gleznu attēlus no mājaslapas: https://www.stenasen.com/konstnaren-karl-eevin. Viņa aicina atsaukties visus, kas var palīdzēt atrast vēl citas no, domājams, ap 800 Ieviņa gleznām – viņa ir apzinājusi divus simtus!

Kārlis Ieviņš ir darbojies arī kā vijoļu meistars, uzbūvējot vairāk nekā 150 vijoļu. Izmēģinājis gan Zviedrijas kļavu, gan Latvijas egli, bet par labāko atzinis ķirša koku. Vijoļu lakai izmantojis lavandas, rozmarīna un terpentīneļļu, pats arī spēlējis vijoli. Ja zināt ko vairāk par Ieviņa būvētajām vijolēm, rakstiet stokholmas.spelmani@gmail.com.

Nevar nepieminēt Ieviņa īpašās attiecības ar Zviedriju jau kopš 1916. gada, kad viņš darbojās Sarkanā Krusta komitejā Zviedrijā, bet 1918. gadā nodibināja Latvijas informācijas biroju Stokholmā. Tas pārtapa par Latvijas vēstniecību, un Kārlis Ieviņš kļuva par vienu no pirmajiem latviešu diplomātiem Zviedrijā.

Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Ieviņa dzīve ritēja te Latvijā, te Zviedrijā, rakstot Latvijas presē par Zviedrijas kultūru un sabiedrisko dzīvi un informējot zviedrus par Latvijas ļaudīm un notikumiem. Viņš personiski pazina zviedru rakstnieci Selmu Lāgerlēvu un daudz darīja viņas darbu popularizēšanā Latvijā.

Sākoties Otrajam pasaules karam 1939. gadā, Kārlis Ieviņš atradās Zviedrijā, un te viņš arī palika, līdz 1977. gadā aizgāja pāri ziliem sapņu kalniem mūžīgā miera valstī. Kārlis Ieviņš apbedīts Tongerosas (Tångeråsa) kapsētā Ērebrū lēnī.

ZILI SAPŅU KALNI

(Kārlis Ieviņš)

Pāri tumšām dzīves lejām

Ceļas zili sapņu kalni.

Ai, uz viņiem, sapņu kalniem

Visu mūžu ilgās ejam.

Dzīvē tālu aizmaldāmies,

Satiekamies, izšķiramies.

Paliekam mēs zili kalni

Viens priekš otra dzīves lejās.

Vai mēs līksmojam vai dejam,

Raudam, sāpēs nogrimuši,

Pāri tumšām dzīves lejām

Māj mums tie, ko mīlējuši.

Dzīvē tālu ejam, klīstam,

Saredzamies, izšķiramies.

Bet pie ziliem sapņu kalniem

Beigās visi satiekamies.

Lielo sapni sapņot sākam,

Zilā miera valstī nākam.

Avoti un resursi:

Ieviņa pēdas meklējot: Kārļa Ieviņa gleznas / Georg Juris Thars. Stokholma: Artilett, 2005.

http://zagarins.net/JG/jg156/JG156_ATBALSIS.htm

https://www.stenasen.com/konstnaren-karl-eevin

http://garamantas.lv/lv/person/872963/Karlis-Ievins

Kārļa Ieviņa (Karl Eevin) glezna, foto Göran Sundström. Pārpublicēts no https://www.stenasen.com/konstnaren-karl-eevin

Gunārs Pāvuls

Personība: Gunārs Pāvuls

Autors: Lūkass Rozītis

Rīt, 8. martā, scenogrāfa un trimdas latviešu sabiedriskā darbinieka Gunāra Pāvula gadskārta. Par viņu raksta Jānis Pāvuls un Lūkass Rozītis.

GUNĀRS PĀVULS piedzima 1930. gada 8. martā Rīgā. Viņa tēvs – zvejnieks Arnolds Pāvuls, māte – skolotāja Ludmila Kļaviņa (Pāvuls). Meitas Sandra un Liene, dēls Jānis.

Pāvuls 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Jaunība pagāja Gotlandē, strādājot meža darbus.

Taču alkas pēc garīgās barības Pāvulu vilka mākslas virzienā, un pamazām viņš sāka nopietni nodoties glezniecībai. Ari teātris bija veids, kā “aizmukt” no ikdienas, un Pāvuls piedalījās vairākās trimdas latviešu teātra izrādēs gan kā aktieris, gan veidojot dekorācijas, tostarp vairākām M. Zīverta izrādēm.

Gunāra Pāvula slavenākā loma ir kino – latviešu leitnants baltā zirgā 1970. gada J. Bergenstroles (Johan Bergenstråhle) filmā Baltutlämningen (Baltiešu izdošana).

1959. gadā Pāvuls beidza glezniecības un grafikas nodaļu Gēteborgas mākslas skolā. Pēc speciālās matemātikas kursa un darbiem vairākos arhitektu birojos Pāvuls konstatēja, ka arhitektūra līdz galam viņu nesaista, jo “nepatika taisnas līnijas un leņķi”. Tas vedināja atgriezties pie teātra un mākslas pasaules.

Pirmais viņa darbs profesionālā teātrī bija dekorācijas izrādei Mallot med T (Malo ar T) pēc E. Jonesku absurdās lugas Pienākuma upuri motīviem. To uzveda 1959. gadā Atelierteatern Gēteborgā. 1961. gada Pāvuls sāka strādāt Gēteborgas pilsētas teātrī un trīs gadus vēlāk pārcēlās uz Helsingborgu, kur viņš kļuva par galveno scenogrāfu pilsētas teātrī.

Trīsdesmit gadu laikā līdz aiziešanai pensijā Pāvuls radīja scenogrāfiju un kostīmus vairāk kā 250 iestudējumiem Helsingborgas, Malmes un Stokholmas pilsētas teātros. Viņš sadarbojās ar virkni slavenu zviedru rakstnieku un režisoru, tai skaitā Vilhelmu Mūrbergu (Vilhelm Morberg) un Ingmaru Bergmanu (Ingmar Bergman). Savu profesionālo karjeru Pāvuls noslēdza Dailes teātrī Rīgā, veidojot scenogrāfiju Moljēra izrādei Skopulis.

Viena no Pāvula spilgtākajām teātra gaitu atmiņām saistās ar Helsingborgas teātra izrādi Zorba. Pāvula radītā scenogrāfija izraisīja interesi pat Grieķijā, kur rakstnieka Nikos Kazandzakis muzejs izteica vēlmi saņemt izrādes maketu un skices pastāvīgajai ekspozīcijai Krētas salā.

Pāvuls lielu daļu sava mūža veltīja trimdas latviešu sabiedrisko organizāciju darbam, piemēram, vadot Zviedrijas latviešu Centrālo Padomi un Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas Centru. Viņš bija arī pirmais PBLA Izglītības padomes priekšsēdis.

Pāvuls aktīvi piedalījās daudzos tā laika protestos, prasot PSRS okupācijas pārtraukšanu, piemēram, akcijās Brīvības sardze Zviedrijā 1975. gadā un Kopenhāgenas tribunāls 1985. gadā. 1986. gadā pēc īpašās politiskās akcijas pie Padomju karavīru pieminekļa EDSO galotņu konferences laikā Vīnē viņam nācās divas nedēļas nosēdēt apcietinājumā.

Izcils notikums kultūras laukā bija 6. Eiropas latviešu dziesmu svētki Helsingborgā 1989. gadā, kur Pāvuls bija rīcības komitejas priekšsēdis. Šajos dziesmu svētkos pirmo reizi trimdā uzaicināja daudzus Latvijas māksliniekus, piemēram, kori Juventus, un virkni tā laika Latvijas populārās mūzikas grupu – Jumpravu, Remix un ODIS.

Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Pāvuls daudz laika pavadīja Rīgā, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē, arī kandidējot 5. un 6. Saeimas vēlēšanās.

2006. gadā izdots Pāvula autobiogrāfiskais darbs “Ezis dūnās”, kur atspoguļo trimdas latviešu dzīvi, savu darbību latviskās izglītības veicināšanā un politisko aktivitāti. Tur viņš arī atļāvās izteikt kritiku gan par bijušo trimdas sabiedrību, gan atjaunoto Latvijas valsti.

Gunārs Pāvuls miris Zviedrijā 2006. gada 26. augustā; viņa atdusas vieta ir Rīgā.

Avoti: G. Pāvula personīgais arhīvs, G. Pāvula biogrāfija “Ezis dūnās” Rīga, 2006.

Helsingborgas teātra izrāde Zorba, Gunāra Pāvula scenogrāfija

Plakāts: 6. Eiropas latviešu dziesmu svētki Helsingborgā 1989. gadā. Gunārs Pāvuls – rīcības komitejas priekšsēdis

Rūdolfs Kronbergs

Personība: Rūdolfs Kronbergs

Autors: Lūkass Rozītis

Ar redzamo attēlot neredzamo – tas ir RŪDOLFS KRONBERGS, kuram 3. martā 110. Par viņu raksta Lūkass Rozītis.

Scenogrāfs, gleznotājs un aktieris Rūdolfs Kronbergs piedzima 1911. gada 3. martā Liepājā. Tēvs – kalēju dzimtas pārstāvis Žanis Kronbergs, māte – Late Deģis. No 1945. gada precējies ar aktrisi Mildu Karpu. Dēls – dzejnieks Juris Kronbergs.

Pamatskolā Kronberga zīmēšanas skolotājs bija pazīstamais gleznotājs Augusts Annuss. Starpbrīžos skolas biedri par viņu bieži zobojās: “Mākslinieks, mākslinieks…” Pats vēlāk teica – “Ka būšu gleznotājs, zināju jau tad, kad vēl nezināju, ka tāda profesija vispār pastāv.”

Pēc pamatskolas, lai izdabātu vecākiem, Kronbergs iestājās komercskolā, bet pēc pusgada to pameta. Kā pats atzīst, iemesls bijis “vai nu fakts, ka aritmētikas pārbaudes darbu laikā uzdevumu vietā zīmēju skolotāju karikatūras, vai arī tāpēc, ka savam skolotājam garderobē pienagloju galošas pie grīdas.”

Vēlāk viņš beidza Mākslas Amatniecības Skolu Liepājā. Paralēli skolai strādāja par palīgu teātra un operas scenogrāfiem un kļuva par patstāvīgu scenogrāfu Liepājas Tautas Teātrī. Pirmā izrāde ar Kronberga dekorācijām nonāca pie skatītājiem īsi pirms viņa piecpadsmitās dzimšanas dienas.

Pēc skolas beigšanas astoņpadsmit gadu vecumā viņš devās uz Parīzi. No 1929. līdz 1933. gadam Parīzē strādāja kā kino un teātra butafors un scenogrāfs, studēja Parīzes Dekoratīvās Mākslas Akadēmijā un mācījās privāti studijā pie fovisma virziena pārstāvja, gleznotāja Morisa Vlaminka (Maurice de Vlaminck).

Kronbergs atgriezās Latvijā, dienēja armijā un 1936. gadā beidza Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolu. Iestājās Mihaila Čehova vadītajā teātra skolā. Strādāja par scenogrāfu Operā, Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī un Liepājas teātrī. Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis viņu izvilka no dekorāciju darbnīcas un nostādīja uz skatuves dēļiem. Tā Kronbergs daudzās izrādēs piedalījās arī kā aktieris, tomēr atzina, ka viņam neesot pietiekami “asi elkoņi” teātra dzīvei, atmeta savus teātra sapņus un nodevās glezniecībai.

1945. gadā Kronbergs kā bēglis ieradās Zviedrijā. Viņa vecāki palika Latvijā, gaidot Rūdolfa brāli Albertu atgriežamies no Sibīrijas, ko tomēr tā arī nesagaidīja. Zviedrijā, Stokholmā, Kronbergs dibināja ģimeni ar aktrisi Mildu Karpu. 1946. gadā pasaulē nāca dēls Juris. Ģimene apmetās slavenajā Zviedrijas latviešu “inteliģences geto” Valutavēgenā, kur viņš arī ierīkoja sev mākslinieka darbnīcu.

Visus trimdas gadus Kronbergs pārtika no glezniecības, ja neskaita dažu mēnešu darbu brīvostā. 1952. gadā saslima ar tuberkulozi, un viņa draugi nodibināja „Kronberga Mākslas Draugu Biedrību”. Biedri katru gadu iemaksāja biedru naudu, Kronbergs saņēma mēnešu maksu un gada beigās notika viņa darbu izloze. Tā draugi sniedza viņam materiālu neatkarību, kamēr paši ieguva vērtīgus mākslas darbus.

No 1946. līdz 1973. gadam teju ik gadu Kronbergs sarīkoja vai piedalījās ar saviem darbiem mākslas izstādēs visā pasaulē. Viņa darbi izstādīti, piemēram, Hall of Art Ņujorkā, Galerie Raymond Duncan Parīzē, Ansdell Gallery Londonā, Moderna Museet un Dabas zinātņu muzejā Stokholmā, kā arī dažādās Zviedrijas galerijās no Kirunas līdz Īstādei.

Pēdējos dzīves gados Kronbergs sāka studēt akmeņus, minerālus un kristālus zem mikroskopa un tur atklāja skaistu, bagātu formu un krāsu pasauli. Izmantojot pārsvarā akrila krāsas un eksperimentējot ar dažādām tehnikām, viņš radīja abstraktas kompozīcijas, kurās pētīja minerālu un kristālu pasaules noslēpumus.

Mākslas kritiķis G.J. Gross Parīzes mākslas žurnālā Carrefour raksta šādi: “Ja gaisma kā tāda ir abstrakta, tad jāsaka, ka arī Kronberga māksla ir abstrakta. Savā iztēlē mākslinieks redz brīnumainu bezpriekšmetu pasauli, kas atbrīvo krāsas. Un tieši šajā aspektā dzimst jaunais mākslā: gaismas kā elementa atklāšana. Šī izstāde liek mums nojaust, kāda pasaule izskatījās iesākumā.”

Rūdolfs Kronbergs miris Stokholmā 1977. gada 15. oktobrī. 1989. gadā notika viņa piemiņas izstāde Liepājā.

Avoti:

Saruna ar Rūdolfu Kronbergu, Jaunā Gaita nr. 87, 1972 https://jaunagaita.net/jg87/JG87_Kronbergs.htm

Latviešu Mākslas Veicinātāju 1975. gada darbības pārskats

Rūdolfa Kronberga piemiņas izstādes Liepājā programma

Rūdolfa Kronberga paraksts. Fragments no klusās dabas ar zivīm.

Foto Fricis Forstmanis. Stokholmas Modernā mākslas muzeja virsintendants Pontus Hultēns (pa kreisi) un gleznotājs Rūdolfs Kronbergs (pa labi) mākslinieka darbnīcā pie muzejam izraudzītās gleznas „Fluorīts”.

Rūdolfs Kronbergs. Kalnu kristāls (1972).

Jānis Ģērmanis

Personība: Jānis Ģērmanis

Autors: Juris Rozītis

JĀNIS ĢĒRMANIS piedzima 1889. gada 28. februārī Rīgā. Mācījās Dubura dramatiskos kursos un vairākas sezonas spēlēja Rīgas Jaunajā teātrī.

Pirmajam pasaules karam sākoties, viņš bēga uz Vitebsku (1915), kur tūlīt noorganizēja latviešu teātri kolonistiem un bēgļiem, uzvedot Aspazijas Vaideloti ar Rīgas teātra kostīmiem, kā arī citas lielas lugas. Vitebskas Latviešu teātris drīz ieņēma trešo vietu starp “bēgļu teātriem” – aiz Pēterpils un Maskavas. Rīgā Ģērmanis atgriezās 1919. gadā un dažus mēnešus spēlēja Strādnieku teātrī.

Ģērmanis piedalījās Latvijas Nacionālā teātra (LNT) dibināšanā un ieguva Rīgas publikas ievērību, tēlojot Edgaru LNT atklāšanas iestudējumā, Blaumaņa Ugunī (1919).

Ģērmanis kļuva par vienu no pazīstamākajiem LNT aktieriem. Viņš bija pirmais Jāzepa lomas attēlotājs Raiņa lugā Jāzeps un viņa brāļi pirmajā iestudējumā (1920). Šī paliek Ģērmaņa ‘mūža loma’.

Aspazija par Ģērmaņa Jāzepu jūsmīgi rakstīja:

“Tēlotājs bij atradis lomu, kurā viņš dzīvoja, un lugas rakstītājs – tēlotāju. Noskatījusies viņā nepilnu stundu, es tūdaļ kategoriski pieprasīju, lai šis nepazīstamais aktieris, kuram loma tikai tā blakām bij iedalīta, tiktu pielaists kā pirmais Jāzepa tēlotājs, un līdz ar to viņam uzticēts lugas liktens uz skatuves. Man nebij ne mazāko šaubu, ka man priekšā atrodas mākslinieks, liels mākslinieks, kuram daba visas dāvanas bij devuse no pirmās rokas.”

Pēc Jāzepa lomas Jānis Ģērmanis ir pirmais atveidotājs vairākām Raiņa lielajām lomām – Ventam lugā Krauklītis, Totam – spēlmanim lugā Spēlēju dancoju, vēlāk arī Iļjam Muromietim.

Jāņa Ģērmaņa uzmudinājumi ietekmēja Raiņa izšķiršanos pieņemt Nacionālā teātra direktora posteni.

1944. gadā Ģērmanis devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur viņš noorganizēja latviešu teātri Minhenē. Ar laiku viņš izceļoja pie dēla uz Zviedriju (1948), kur strādāja kā arhīva darbinieks un kā transportdarbinieks Stokholmas stacijā.

Ierodoties Stokholmā, Ģērmanis tūlīt iesaistījās latviešu teātrinieku darbā. Jau 1948. g. viņš vadīja režiju un tēloja galveno lomu Valdemāra Kārkliņa lugas Sarkanvīns pirmiestudējumā. Tajā pašā gadā Ģērmanis iestudēja arī Mārtiņa Zīverta lugu Ķīnas vāze.

Par izrādi “Ķīnas vāze” redaktors Jānis Grīns raksta:

“Mums te Stokholmā ir pirmklasīgs dramatiķis (Zīverts), pirmklasīgs aktieris (Ģērmanis), rutinēts provinces aktieris (Murjāns), daži dramat. kursu absolventi vai bijušie audzēkņi, daži teātra mākslas entuziasti.” (Latvju ziņas, 1.12.1948)

1949. gadā Stokholmas teātrinieki atzīmēja Jāņa Ģērmaņa 40 darbības gadus teātrī, kā arī viņa paša sešdesmito jubileju, izrādot Strindberga Jūlijas jaunkundzi, Ģērmaņa režijā ar Niklāva Strunkes dekorācijām un ar jubilāru pašu galvenajā lomā.

“Te atmirdzēja kas no viņa slavenā Edgara (Blaumaņa Ugunī) tēlojuma.” (Jāņa Grīna recenzija, Latvju Ziņās [?]).

Izrāde tika aprakstīta arī zviedru presē.

1950. g. Ģērmanis vadīja režiju Mārtiņa Zīverta jaunās lugas Tvans pirmiestudējumam. Ģērmanis tēloja Meisteru Valdemāru, kamēr autors pats spēlēja velna – Dr. Toda – lomu. Izrāde notika kādā Stokholmas Vecpilsētas viduslaiku pagrabā.

Izrādes recenzents V.S. [Veronika Strēlerte?] par “Tvana” iestudējumu:

“Tik ideālu skatuves un skatītāju telpas atrisinājumu ilgi nebijām pieredzējuši. Skatītāji arī nejutās kā oficiālas teātŗa izrādes apmeklētāji, bet kā viesi senlaicīgā namā, kur dižciltīgais saimnieks tiem par godu sarīkojis izrādi.” (Latvju vārds 30/3/1950)

Savā mūžā Ģērmanis esot tēlojis vairāk nekā 300 lomas – visvairāk Rīgā, kur viņš bija viens no neatkarīgās Latvijas ievērojamākajiem aktieriem, kā arī Vitebskā, Minhenē un Stokholmā.

Jānis Ģērmanis miris 1965. gada 15. augustā Nakā (Nacka) Stokholmā. Viņš bija precējies ar dziedātāju Augusti Brehmani. Viņa dēls Uldis Ģērmanis bija ievērojams vēsturnieks un politisks komentētājs.

Sagatavoja Juris Rozītis

Avoti:

Jānis Ģērmanis (teatris.lv) http://100.teatris.lv/personality/45/

Latvju Enciklopēdija, (red. Arveds Švābe). Apgāds Trīs zvaigznes, Stokholmā, 1950-5.

Stokholmas skatuve 1946-1996. 1.daļa, atmiņu raksti un bildes (red. Ilze Dziļleja-Zīverte, Jānis Gulbītis, Juris Rozītis). Izd. SLT 1996.

“Hamlets” (1923) Latvijas Nacionālajā teātrī. Jānis Ģērmanis – Hamlets.

Niklāva Strunkes dekorāciju skice izrādei “Jūlijas jaunkundze” Stokholmas latviešu teātrī. (pirmpublicējums? no Jura Rozīša arhīva)

Fricis Forstmanis

Personība: Fricis Forstmanis

Autors: Austra Krēsliņa

Šonedēļ aizrit 115 gadi, kopš dzimis FRICIS FORSTMANIS (1906-2004), ko pazīstam arī ar pseidonīmiem Fricis Dziesma un Alant Vils.

Par viņu raksta Austra Kreslina.

Līvzemnieks ar trīs sejām un lielu sirdi, tas ir Fricis Forstmanis – viņu raksturo liela cilvēku mīlestība, izcila valodu izjūta un vērīga acs. Pēdējā it īpaši noderēja, lai caur fotoaparāta lēcu ”noķertu” un iemūžinātu īsto mirkli. Forstmaņa acīs mēdza vizuļot ne tikai inteliģenta vīra prāts, bet arī nebēdnība un humors.

Latvijā viņš bija žurnālists. Kopā ar sievu un bērnu bēgļu laivā nonācis Zviedrijā, viņš apmetās turpat, kur daudzi Stokholmas latvieši – Hēgerstēnā. Maizi pelnīja kā grāmatu iesējējs. Ar laiku pārgāja uz sporta fotogrāfa darbu, un saviem attēliem no dažādām sporta spēlēm atrada pircējus vai visos Zviedrijas lielajos laikrakstos.

Brīvajā laikā Forstmanis kļuva par Frici Dziesmu; tad dzejoja, atdzejoja un rakstīja. Tieši atdzejojot visvairāk bija noderīga muzikālā dzirde un smalkā valodu izjūta. Dzejoļu skaits, kurus viņš atdzejojis no zviedru un citām valodām, ir ievērojams.

Trešā Forstmaņa seja ir Alant Vils – tā saistīta ar viņa izcelsmi un parādās uz ventiņu mēlē sacerētiem, bieži humoristiskiem apcerējumiem, kur viņš it kā apdziedādams un drusku apsmiedams apraksta tuvāko draugu vai paziņu lokā notiekošo. Pazīstamākais no tiem ir ”Poem pa kulšen” (1939), kas vēlāk Latvijā tika pārcelta animācijas filmā (2003).

Stokholmas pievārtē Hēgerstēnā Forstmanis nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Turpat bija izveidojusies vesela latviešu trimdas kopiena. Lai gan daudzi ar laiku aizgāja citur dzīvot, Forstmanis palika un viņam kaimiņos vēl 21. gadsimta sākumā – otrs ļoti muzikāls un valodās ieinteresēts cilvēks, Herberts Zālītis. Tā nu vienā mājas galā dzīvoja Forstmanis, otrā – Zālītis. Pēdējais atvadu rakstā par Forstmani apraksta kādu sarunu, kas raksturo kaimiņa ražīgumu (Jaunā gaita nr 239, 2004): daudz esot bijis jāprāto un jāplāno saistībā ar nākamās grāmatas veidošanu. Jo, lai gan divas oriģināldzejas un Alant Viļa izlases jau izdotas, tālākais sarežģīts: kādā kastē palikuši vairāk nekā 1 000 zviedru dzejas tulkojumi un ap 300 citu tautu (vācu, krievu, angļu) dzejas tulkojumi. Zālītis piemetina, ka par to augsto kvalitāti nav šaubu.

Fricis Forstmanis bieži fotografēja arī Stokholmas latviešu sabiedrību, un viņa atstātais foto krājums ir ievērojams. Joprojām dzīva ir ideja kādreiz sanākt kopā un pēc kārtas izskatīt vismaz daļu šo fotogrāfiju klāstu, lai kopā noteiktu tajās redzamo cilvēku vārdus. Laika gaitā notikušas vairākas Forstmaņa foto izstādes, kā Zviedrijā, tā arī Latvijā.

Spilgta personība un patiess cilvēciskums, vienkāršība vislabākajā nozīmē – arī šie ir vārdi, kas apraksta Forstmani. Viņa bērēs dēls Tālis stāstīja, kā abi makšķerējot izvilkuši no ezera asari un turpat laivā to iztīrījuši, iekūruši lauku “virtuvīti”, uzlikuši pannu, apcepuši zivi sviesta pikā un uz vietas apēduši. ”Nav pasaulē nekā garšīgāka par šādu maltīti”, tā atzina Tālis, citējot tēvu.

Iesakām izlasīt arī: https://jaunagaita.net/jg239/JG239_par-Forstmani.htm

Foto no Misiņa bibliotēkas krājuma, pārpublicēts no Latvijas vēstnesis, 2005. g. 1. febr.

Andrejs Irbe

Personība: Andrejs Irbe

Autors: Austra Krēsliņa

10. februārī dzimis ANDREJS GUNARS IRBE (1924-2004). Materiālu par viņu sagatavojusi Austra Kreslina. Pateicamies dzejnieka meitai Ildzei Irbei par palīdzību un atļauju ieskatīties Irbes dzejā.

Andrejs Gunars Irbe, cilvēks ar diviem priekšvārdiem un vairākām sejām. Andrejs bija dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs, Gunars – ģimenes, draugu un kolēģu vidū pazīstamais cilvēks, trimdas kultūras personība. Parasti ar mazliet uz vienu pusi noliektu galvu, aiz biezajiem briļļu stikliem možām acīm un – bieži! – tādu šķību smaidu uz lūpām.

Irbe bija sociologs, un maizes darbs viņam bija Zviedrijas valsts centrālajā statistikas birojā. Jau studiju gados Irbe iepazinās ar slaveno zviedru dzejnieku, vēlāk Nobela literatūras prēmijas laureātu Tomasu Trānstrēmeru. Abi sadraudzējās un, lai gan nevar apgalvot, ka Trānstrēmers tieši Irbes ietekmē iepazinās ar latviešu dzejniecību un dzejniekiem, abu draudzība noteikti zviedru dzejnieka zināšanas šai ziņā audzēja un paplašināja.

Irbes prozas darbi ir dēvēti par netradicionāliem un nereti tos arī uzskata par latviešu literatūras avangarda stūrakmeņiem. Par viņa darbu “Mums nav svētvakaru” kritiķis Guntis Zariņš Londonas avīzē (1962) raksta, ka lasītājam jābūt draugos ar jēdzienu dubultapgaismojums, lai izprastu, cik svarīgi stāstījuma saturam un “cilvēka iekšējam es” ir daudzie it kā nesvarīgie notikumi un lietu apraksti. Krietni vēlāk iznāca Irbes prozas izlase “Dubultapgaismojums”.

Savukārt dzeja – vārdos skopa, taču izceļas ar grafisko ietērpu. Dzejoļu vārdi, salikti pa vienam diagonāli pār balto lapu, vai līdzīgi smilšu pulkstenim, no platāka sākuma uz šauru “vidukli”, uz beigām dzejolim atkal ļaujot izplesties tai pašā platumā kā sākumam, atstāj gluži citu iespaidu kā smuki sarindotie. Irbem iznāca trīs dzejoļu krājumi latviešu valodā un viens zviedriski – tas ir 1976. gadā iznākušais “Född i f d svenska Lifland” (“Dzimis bijušajā zviedru Livonijā”).

Pie Irbes paveiktā jāpieskaita viņa lielais ieguldījums, iepazīstinot zviedrus ar latviešu dzeju un dzejniekiem. Publikāciju – rakstu un tulkojumu – skaits ir ievērojams. Bet arī otrādi – latviešu literatūras žurnālā “Jaunā gaita” Irbe publicējis garu virkni uz latviešu valodu tulkotus zviedru dzejnieku, tostarp arī Tomasa Trānstrēmera darbus. No 1982. līdz 1990. gadam Andrejs Gunars Irbe bija Latvijas PEN kluba priekšsēdis.

Andreju Gunaru Irbi daudz nodarbināja jēdzieni trimda un brīvība. To skaudri parāda šis citāts no raksta “Trimda kā personiska problēma”, kas publicēts zviedru lirikas žurnālā “Ord och bild” (nr 3, 1966) un vēlāk tulkojumā arī žurnālā “Jaunā Gaita” (nr 61, 1967):

“Radīšanas brīvība ir vērta, lai izturētu vienmēr atkārtoto konfrontāciju ar jautājumiem, kas prasa tūlītēju atbildi — es esmu šeit savas nostājas dēļ vienā no cilvēces centrālajiem jautājumiem, brīvības dēļ”.

Andrejs Gunars Irbe.
Avots: Latviešu rakstniecība biogrāfijās, Rīga: Zinātne, 2003. LLV (https://www.literatura.lv/…/illust…/Andrejs-Irbe/1299365)

Dzejas krājuma vāks, zīmējuma autore Ildze Irbe

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(1 NO 6)

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(2 no 6)

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(3 NO 6)

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(4 NO 6)

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(5 NO 6)

Andrejs Gunars Irbe, MĒS DZĪVOJAM ZIEMEĻOS
(6 NO 6)

Andrejs Gunars Irbe, krājums “Vientuļa laiva ir nošu zīme”, 1968. Izdevniecība Ziemeļblāzma. Vāka autors Ervīns Grīns.

Laris Strunke

Personība: Laris Strunke

Autors: Signe Rirdance

Rīt, 10. februārī, savu 90 gadu jubileju būtu atzīmējis LARIS STRUNKE (1931-2020), no kura atvadījāmies pagājušajā rudenī.

Laris Strunke ir viens no tiem māksliniekiem, kuru pie saviem lielajiem labprāt pieskaita gan zviedri, gan latvieši. Laris Strunke pats par to kādā intervijā gan tikai pabrīnījies:

“Kāda gan tam nozīme manas mākslas kontekstā? Tās gleznas ir tikai un vienīgi mana individuālā izpausme, tie ir mani pārdzīvojumi, manas domas. Tās nav tā vispārīgi attiecināmas uz zviedriem vai latviešiem.”

Laris Strunke ir slavenā latviešu modernista, gleznotāja Niklāva Strunkes dēls. Trīspadsmit gadu vecumā, kopā ar ģimeni dodoties bēgļu gaitās, viņš nokļuva Gotlandē. Vēlāk Gotlandē daudzus gadus bija viņa darbnīca un iedvesmas vieta.

Laris Strunke vienmēr uzsvēris: “Es esmu gleznotājs, ne runātājs, rakstnieks vai teoretizētājs. Skatiet manus darbus, un tur ir rodamas atbildes. Manas gleznas ir tās, kas atklāj manu pasauli”.

Tomēr par visu, ko viņš ir teicis, ir vērts aizdomāties.

“Ja gribi gūt panākumus, viss liekais vienmēr jāatmet. Viss jāpakārto galvenajam, un man tā ir glezniecība. Tas ir darbs, kura dēļ es pat uz izstādēm neeju, jo vienkārši nav laika. Es nepiedalos nekādos ārējos procesos, jo viss esmu sevī. Un laiks ir vērtība, ko izmantoju tikai sev. Lai nonāktu pie kāda atklājuma mākslā, ir vajadzīgs liels laika daudzums”.

“Viss, ko es esmu atradis – tas nav tik daudz, un tomēr tas ir ņēmis laiku, un neviens ceļš nav bijis taisns. Visi ir bijuši uz priekšu un atpakaļ, kaut kādā bedrē iekrīt un rāpjas augšā, un vēl kaut kas. Tā kā uzskats, ka daudz kas, kas iet kā līnija, sākas kaut kur un beidzas, tam es neticu.”

Avoti:

https://lr1.lsm.lv/…/gleznotajs-laris-strunke.a63732/

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/laris-strunke-viss-ir-pasportrets-aiza-esmu-es

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/vispirms-ieraudzit-to-ka-tur-nav-14196

Paldies gleznotāja brāļameitai Lailai Strunkei par palīdzību materiāla sagatavošanā.

Mākslas dienās Stokholmā 1988. gadā Laris Strunke savā ateljē stāsta par glezniecības procesu. Foto Raitis Freimanis.

Fēlikss Cielēns

Personība: Fēlikss Cielēns

Autors: Signe Rirdance

Pēdējos divdesmit sava mūža gadus Zviedrijā trimdā pavadīja FĒLIKSS CIELĒNS (1888-1964). Spilgta, izcila personība – Latvijas Satversmes līdzautors, ārlietu ministrs, diplomāts, sociāldemokrāts, rakstnieks, tuvs Aspazijas un Raiņa draugs.

Šodien, 7. februārī, aizrit 133 gadi kopš Fēliksa Cielēna ierašanās pasaulē Ādažu pagastā alus darītavas direktora ģimenē. Trauksmainas ir bijušas viņa dzīves gaitas.

Cielēns daudzkārt dzīvojis trimdā un ārpus Latvijas. Izglītojies Pēterburgā un Parīzē; pēc piedalīšanās 1905. gada revolūcijā viņš teju desmit gadus pavadīja Rietumeiropā; 1918. gadā pārcēlās uz Sibīriju un Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē pārstāvēja Sibīrijas latviešus; pēc 1934. gada apvērsuma Cielēns, kas tobrīd bija Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē, iesniedza atlūgumu un ar ģimeni uzturējās trimdā Francijā, līdz 1939. gadā Ulmanis viņam atņēma Latvijas pavalstniecību.

Atgriezies Latvijā, vācu okupācijas laikā Fēlikss Cielēns piedalījās pretošanās kustībā – Latvijas Centrālajā padomē, un 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Pēdējos dzīves gados, kaut zaudējis acu gaismu, Fēlikss Cielēns saraksta memuārus “Laikmetu maiņā”. Tos izdod viņa laba drauga un atbalstītāja Jāņa Rituma vadītais apgāds “Memento”.

Savos memuāros 1962. gadā viņš raksta:

“Kad Latvija kļūs brīva, mana pelnu urna novietojama Rīgā, Raiņa kapos, uzliekot Zviedrijas granīta plati ar uzrakstu — Fēlikss Cielēns 7.02.1888. —196? Felix sum, es esmu laimīgs, jo cīnījos par Latvijas brīvību un uzvarēju.”

2001. gadā Fēlikss Cielēns un viņa dzīvesbiedre, mākslas zinātniece Maija Cielēna tika pārapbedīti Rīgā, Raiņa kapos.

Avoti:

http://zagarins.net/JG/jg34/JG34_gramatas_Germanis.htm

Jurista vārds.lv

https://www.vestnesis.lv/ta/id/27918

www.satv.tiesa.gov.lv

https://lv.wikipedia.org

https://www.literatura.lv/lv/person/Felikss-Cielens/872428

Velta Rūķe-Draviņa

Personība: Velta Rūķe-Draviņa

Autors: Signe Rirdance

Pirms 104 gadiem 25. janvārī Valmierā piedzima VELTA RŪĶE-DRAVIŅA (1917-2003). Baltu valodniece, folkloras pētniece, ilggadēja Baltu valodu un literatūras katedras vadītāja Stokholmas universitātē – viņa pelnīti ir viena no tām izcilajām Zviedrijas latviešu personībām, kuras vārds, šķiet, komentārus neprasa.

Beigusi studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Velta Rūķe-Draviņa kļuva par valodnieka Jāņa Endzelīna asistenti un līdz 1944. gadam, kad sākās bēgļu gaitas Zviedrijā, mācīja fonētiku Latvijas Universitātē. Latviešu folkloras krātuvē glabājas viņas savāktie latgaliešu folkloras materiāli fonētiskā rakstībā.

Kā lasām publikācijā par Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa laureāti, Veltas Rūķes-Draviņas zinātnieces ceļš Zviedrijā nebija viegls, taču mērķtiecīgs: “Piecpadsmit gadi melnā darba Lundas universitātes arhīvā, gatavojot materiālus citiem zinātniekiem (kas par šī devuma sagatavotāju neteiks ne vārda), līdz 1959. — disertācija pasaulē augstu vērtētajā Stokholmas universitātē par savu tautu — “Deminutīvi latviešu valodā”.

Vēl pēc desmit gadiem 1970. gadā viņa Stokholmas universitātē izveidoja Baltu valodu un literatūras katedru – pētniecības un izglītības centru, kas pastāv joprojām. Tā ir viena no retajām universitātēm, kur ārpus Latvijas var iegūt izglītību baltu valodās no pašiem pamatiem bez priekšzināšanām līdz pat doktora grādam. Rūķes-Draviņas izveidotā katedra vēl arvien piesaista studentus no visas pasaules, un ik gadus ap simts studentu iegūst pamatzināšanas latviešu un lietuviešu valodā.

Velta Rūķe-Draviņa publicējusi vairāk nekā 300 zinātnisku darbu latviešu, vācu, zviedru, krievu, lietuviešu un angļu valodā. Viņa bijusi redaktore “Raiņa un Aspazijas gada grāmatai” (1968- 1981) un gadagrāmatai “Zari” (1982-1990). Veltas Rūķes-Draviņas zinātniskā tematika ir plaša. Kaut viņas specialitāte bija lingvistika, viņa intereses bija daudzās citās filoloģijas nozarēs, kā arī folklorā un literatūrā. Īpašu starptautisku ievērību zinātnieku aprindās viņa ieguva ar inovatīviem pētījumiem bērnu valodas attīstībā un divvalodniecībā.

Liels paldies Lilita Zalkalne par palīdzību materiāla sagatavošanā!

Avoti:

https://www.vestnesis.lv/ta/id/43993

https://www.literatura.lv/…/Velta-Ruke-Dravina/883379

Veltai Rūķei-Draviņai 80 gadi, Herberts Zālītis. Laiks, Nr.6 / 08.02.1997

Anna Dagda

Personība: Anna Dagda

Autors: Signe Rirdance

1915. gada 22. janvārī Aizputē piedzima Olga Veronika Taube, kuru visi sauca par Olitu. Agrīno bērnību Olita ar vecākiem un lielo māsu Annu pavadīja I pasaules kara bēgļu gaitās Krievijā. Pēc tam skolas gaitas Ventspilī un baltu valodu studijas Latvijas Universitātē; pirmie publicētie dzejoļi – 1942. gadā. Tad bēgļu ceļš 1944. gadā pāri jūrai uz Zviedriju, kur Olita pavadīja visu dzīvi līdz savai nāvei 1996. gadā.

Kurā brīdī “piedzima” un cik nodzīvoja dzejniece ANNA DAGDA?

Viņa pati raksta tā: “”Iesākuma” gandrīz nav. Rakstīju “dzejoļus”, kopš tikai pratu rakstīt. Tas bija skaidrs un svēts no agras bērnības – rakstnieks, dzejnieks – tas ir Dievam līdzīgais, par to it nekas cits, it neviens cits nav augstāks, lielāks.”

Annai Dagdai iznāca tikai viens vienīgs dzejoļu krājums, 1950. gadā Vācijā publicētās “Līdzības”, kuru pēc viņas nāves ar studiju biedrenes un tuvas draudzenes Valentīnes Lasmanes gādību izdeva arī Latvijā. Tajā ir dziļa, klasiski romantiska, rūpīgi noslīpēta, “gatava” un liela dzeja.

Pēc pirmā un vienīgā krājuma iznākšanas Anna Dagda kļuva par klusētāju, rakstot vien daudz skaistu vēstuļu. Vai dzejnieci pārāk dziļi skāra pavirša kritika? Savam kritiķim vēstulē viņa raksta: “Jūsu spogulī es sevi ieraudzīju mazu”. Varbūt trūka ticības savām spējām, vai varbūt dziņa radīt sadrupa rutīnas darbā un vientulībā, dzīvojot svešā zemē?

Annas Dagdas mīklas paliek līdz galam neatminētas. Droši vien viņa arī vēlējās palikt neatminēta, apgalvojot: “Tas, kurš raksta, ir bez nozīmes. Nozīme ir vienīgi dzejai pašai.” Mums, minētājiem, paliek tikai Annas Dagdas dzejoļu krājums un vēstuļu izlase.

Ir vēl piecas dzejoļu grāmatas, kam cieša saistība ar Annu Dagdu. Pēc draudzenes aiziešanas mūžībā Valentīne Lasmane izpildīja dzejnieces vēlēšanos un izveidoja balvu dzejniekiem, kas paredzēta otrās grāmatas izdošanai. Ar Annas Dagdas fonda atbalstu iznākuši Ingunas Jansones, Māra Salēja, Ingas Gailes, Andras Manfeldes un Arvja Viguļa otrie dzejas krājumi.

Izlasi šodien vismaz vienu Annas Dagdas dzejoli! Dzeja dzīvo, kamēr to lasa.