Par 24. jūlijā dzimušo ANDREJU ŠALTU, Stokholmas pilsētas virsdārznieku, Reitera koristu, aktieri un sabiedrisku darbinieku raksta Lūkass T. Rozītis.
Vienā teikumā par Andreju Šaltu var sacīt tā: Darīt viņam nekad nebija jālūdzas.
Andrejs Šalts piedzima 1914. gada 24. jūlijā Aizputes pagastā. Viņam bija tikai 4 mēneši, kad ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju un atgriezās tikai pēc četriem gadiem. Drīz pēc tam tēvam kā brīvības cīņu dalībniekam piešķīra dzirnavu zemi, kur Šalts uzauga.
Šalts mācījās Dzērves pamatskolā un agri apguva savu turpmāko profesiju Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā un Bulduru dārzkopības skolā. Viņš uzsāka studijas Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā, tomēr karš tās pārtrauca 1943. gadā.
Šalts nodibināja ģimeni un sāka saimniekot Ventspils rajonā Zūros. Abi ar sievu rosīgi un drosmīgi iesaistījās pretestības kustībā, glābjot daudzus no vajāšanām un sodiem. Vācu okupācijas laikā Šalts kļuva par nelegālās Latvijas Centrālās padomes atbalstītāju un uzņēmās riskanto uzdevumu – sagādāt latviešiem transportu no Užavas jūrmalas uz Gotlandi. Vēlā 1944. gada rudenī ar vienu no pēdējām laivām kopā ar ģimeni arī viņš šķērsoja Baltijas jūru un nokļuva Zviedrijā.
Pirmos mēnešus Zviedrijā Šalts pavadīja bēgļu nometnē, tad atrada darbu kādā Stokholmas dārzniecībā un tūlīt metās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Šalts sāka darboties Latviešu Palīdzības komitejā un šim darbam nokalpoja 50 gadus. Šalts bija aktīvs teju vai visās centrālajās latviešu organizācijās, tostarp Zviedrijas latviešu centrālā padomē un Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā. Bija arī Akadēmiskās vienības Austrums loceklis.
Šalts ar prieku strādāja jebkuru amatu – priekšnieka, sekretāra, kasiera vai biedrziņa.
Paralēli aktīvajam sabiedriskam darbam Šalts strādāja savā profesijā Stokholmas dārzniecībā un nodarbojas ar skolu apzaļumošanu. Ar laiku viņš kļuva par Stokholmas pilsētas virsdārznieku.
Stokholmas latviešu sadzīvē ilgus gadus gandrīz vai visi ziedi, pušķi un vainagi, kas sniegti jubilejās, godināšanās vai izvadīšanās, bija Šalta sarūpēti.
Šalts bija arī uzticīgs Zemnieku savienības biedrs kopš 1933. gada un piedalījās atjaunotās Zemnieku savienības politiskā darbā neatkarīgajā Latvijā. Viņš kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no šīs partijas saraksta. Pēc pensionēšanās Šalts vadīja Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrību.
Līdztekus sabiedriskam un politiskam darbam Šalta sirdij tuva bija dziesma un skatuve. Kā tenors Reitera un vēlāk Stokholmas latviešu korī viņš uzstājās visos Eiropas latviešu dziesmu svētkos, arī Toronto Dziesmu svētkos. Ilgus gadus viņš bija kora valdes priekšsēdētājs un organizatorisko darbu veicējs.
Kā aktieris Šalts piedalījās Stokholmas latviešu teātra 19 iestudējumos. Viņa tēlu rinda ir gara, sākot no zēnīgā Rūda “Skroderdienās Silmačos” līdz Indrāntēva lomai drāmā “Indrāni”.
Kā cilvēks Andrejs Šalts bija īsts, nemākslots un atklāts. Tālab viņš nespēja raudzīties uz saviem skatuves tēliem no attāluma. Tāpat kā dzīvē, tā arī skatuves spēlē un dziesmā Andrejs Šalts allaž ļāvās jūtām.
Par Šaltu viņa astoņdesmitajā jubilejā Jānis Gulbītis rakstīja šādi:
“Sabiedriskā darba, kora dziesmas un skatuves gaismas valdzinājums Andreju Šaltu, vai Šaltiņu, kā mēs viņu dēvējām, paņēmuši savā varā jau no agras jaunības, un ne vienmēr viņam bijis viegli sadalīt savu laiku tā, lai tā pietiktu visam. Taču nekad nekas nav ticis nokavēts. Tā kādreiz, mūsu baltiešu “Brīvības kuģim” atstājot Helsinku ostu, braucēju vidū trūcis Andreja, bet tad pēkšņi, kad nokuģots jau labs gabals, viņš parādās uz kuģa klāja. Redzot kuģi tikpat kā deguna galā aizejot, Andrejam aši radusies ideja saukt palīgā somu ūdens policiju. Tā ar ātrlaivu straujā laidienā panākusi baltiešu kuģi, un Andrejam atlicis tikai rāpties augšā.”
Čaklais sabiedrisko pienākumu veicējs Andrejs Šalts mira 2002. gada 22. novembrī, 88. mūža gadā. Ģimenē ar sievu Āriju viņš izaudzināja dēlu Jāni un meitas Rasmu un Ilzi.
Andrejs Šalts 1964. gadā, Reiteru izvadot. Svenska Dagbladet arhīvs
Andrejs Šalts 1985. gadā kā Indrānu tēvs. Foto Lūkass Rozītis
Kara laikā Haralds Biezais nokļuva Zviedrijā un pabeidza filozofijas studijas Upsalas universitātē, kur, aizstāvot otru doktora disertāciju, ieguva filozofijas doktora grādu (1955), bet no 1958. g. bija reliģiju vēstures profesors Upsalas universitātē; no 1969. g. vēstures profesors Turku (Abo) akadēmijā, arī viesprofesors Turku un Bonnas universitātē, Helsinku universitātes goda doktors (1980), Latviešu Zinātņu Akadēmijas goda loceklis, kā arī dažādu akadēmiju un biedrību loceklis.
H. Biezais sarakstīja vairāk nekā divdesmit grāmatas, apskatot filozofijas, vēstures, literatūrzinātnes, folkloras u.c. jautājumus: “Kristiānisms, nacionālisms, humānisms” (1953), “Ēnas pār torņiem” (1978), “Šķautnes” (1983), “Saki tā, kā tas ir” (1986, biogrāfisks atmiņu stāsts), “Gramzdas draudzes vēsture” (1987), “Smaidošie dievi un cilvēka asara” (1990), “Kurelieši” (1991, 1993), “Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi pašu ļaudis” (1992) un citas.
Patlaban Haralda Biezā Fonds nodarbināts ar H. Biezā pieminekļa sagatavošanu un uzstādīšanu pie Lestenes baznīcas. Sakarā ar paredzēto pieminekļa atklāšanu 2022.g. maijā paredzēta konference par H. Biezā darbību, kā arī izstāde par H. Biezo Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās.
Vēres:
Gedrovics, Jānis: “Dzīves soļi, atziņu un domu lidojums. Pārdomas veltītas profesora Haralda Biezā piemiņai.” Treji Vārti, Nr. 168 (01.11.1995), skat. 
Malvīne apmeklēja klasiskā baleta privātstundas pie Liepājas operas baletmeistares Štēdlaubes. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1928. gadā viņa divus gadus mācījās Rīgā, krievu baletmeistares Aleksandras Fjodorovas baletskolā. Tomēr krīzes apstākļos dabūt darbu Nacionālajā operā neizdevās, un jaunā baletdejotāja atgriezās Liepājā.
Liepājā Malvīne iepazinās ar baletdejotāju Albertu Kozlovski, kas bija atgriezies dzimtenē pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem. Ar Kozlovska izveidoto dejotāju grupu viņa nonāca Parīzē, vēlāk Nicā; kopā ar Albertu iesaistījās krievu emigrantu operā un papildinājās pie krievu baletmeistares Preobraženskas. Radās Malvīnes skatuves vārds Ņina (Nina Dombrowska).
Kozlovsku ilggadējo darbošanos zviedru baletā novērtēja atzinīgi – 1968. gadā viņi saņēma Carina Ari zelta medaļu, ko pasniedza Ņinas bijusī baletskolas audzēkne, princese Kristīne.
Dzimtajā Liepājā Ņina pirmoreiz atgriezās tikai deviņdesmitajos gados. Vectēva māju Pāvilostā Dzintaru ielā viņa atdāvināja pašvaldībai, kas tur iekārtoja Pāvilostas mūzikas skolu.
Pēc pirmo gadu strādnieka darbiem Konstantīns ar ģimeni nonāca Vesterosā, kur strādāja Vesterosas bibliotēkā kā arhīva darbinieks līdz pat pensijai.
Trimdā bija nonākuši apmēram 300 Latvijas juristi, un tie izdeva divus žurnālus: “Tiesībnieks” (1947.-1950.) un “Latviešu juristu raksti” (1959.-1973.). Ozoliņš bija Latviešu juristu apvienības Eiropas kopas vicepriekšsēdis un “Latviešu juristu rakstu” redaktors visu žurnāla pastāvēšanas laiku.
1969. gadā latvieši Zviedrijā saņēma vēstuli par “Latviešu grāmatu un dokumentu krājumu”, kas aprakstīja vākšanas principus un noteikumus. Šis bija sākums Konstantīna Ozoliņa lielajam veikumam teju 20 gadu garumā līdz pat mūža galam 1987. gadā, vācot materiālus, kas tapa par vienu no lielākajiem trimdas arhīvu krājumiem.
Jau 1934. gadā, vēl studējot agronomiju, virsroku ņēma aizraušanās ar žurnālistiku, un Strautmanis sāka strādāt laikrakstā “Rīts”, kur kļuva par ārlietu redaktoru; vēlāk kara gados viņš darbojās laikrakstā “Tēvija”.
Kad Aleksandra gāja pensijā, viņas akadēmiskā darbība turpinājās. 1983. gadā 78 gadu vecumā viņa Stokholmas universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par latviešu divdabjiem. Disertācijā tika analizēti sešu latviešu autoru darbi, izšķirtas 13 divdabju formas un 15 to funkcijas.
“Zelta Ābeles” izdevumu skaits nav liels, tikai 179 grāmatas 50 gadu laikā. To noteica vēsturiskie apstākļi, jo “Zelta Ābelei” vajadzēja savu darbību uzsākt trīs reizes. Katrā reizē Goppers izvirzīja apgādam atšķirīgu mērķi. Pirmajos gados, kad 1935. gadā dibinātā “Zelta Ābele” darbojās neatkarīgajā Latvijā, izdevējs veidoja savus izdevumus tā, lai tie atbilstu bibliofilu prasībām. Šo darbības posmu pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā, kad apgāds tika nacionalizēts un Goppers piedzīvoja personīgu traģēdiju: arestēja un nošāva viņa tēvu ģenerāli K. Gopperu. Viņš un pārējie ģimenes locekļi tik tikko izvairījās no 1941. gada 14. jūnija deportācijām.
