Niklāvs dzima 1945. gadā, drīz pēc tam, kad viņa vecāki izkāpa no bēgļu laivas Zviedrijas krastos. Palasot, ko par viņu rakstīja laika biedri un kolēģi sakarā ar viņa pāragro aiziešanu 2009. gadā, dominē viena vārdu kopa: labs cilvēks. Un arī – Baltijas draugs.
Lapūkins bija izcils žurnālists, ar asu skatu un spalvu. Viņa redzējums – vienmēr cilvēcisks, ar uzsvaru uz demokrātiskajām vērtībām, nosodot nebrīvi un aizspriedumus.
Lapūkina vārds kļuva atpazīstams zviedru publikai, pateicoties ilgstošam darbam Upsalas laikrakstā Upsala Nya Tidning, kur viņš regulāri rakstīja ievadrakstus. No šīs pozīcijas viņš piedalījās publiskajās debatēs ar viedokļiem, kurus citi reizēm pat neiedomājās. Austrumeiropa, Baltijas valstis un Latvija bija Lapukina iecienītas tēmas, un viņš prata tās ievietot plašākā redzējumā, izgaismojot visdažādākās aktualitātes. Humors un plašs vēriens raksturoja viņa darbus – viņš domāja un analizēja sava laika notikumus neatkarīgi, neļaujoties oportūniskām vēsmām.
Lapūkins darbojās arī latviešu trimdas sabiedriskajā darbā – kopā ar laikabiedru, dzejnieku un tulkotāju Juri Kronbergu kā Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienības žurnāla ELJA Informācija (jeb ELJAs EI) redaktors. Kad 1980. gadu beigās tika dibināta Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļa, viņš kļuva par tās valdes priekšsēdi. Par to un par darbu Latvijas labā Zviedrijas mediju pasaulē viņam 2001. gadā piešķīra Latvijas Trīszvaigžņu ordeni.
Informāciju sagatavoja Austra Kreslina – paldies Austrai 
!
Foto no Jāņa Gulbīša intervijas ar Niklāvu Lapukinu izdevumā “Laiks”, Nr 21 / 21.05.2005. Labprāt publicēsim citas, kvalitatīvākas Niklāva Lapukina fotogrāfijas.
Īsi un zviedriski par Niklāvu Lapukinu: https://sv.wikipedia.org/wiki/Niklavs_Lapukins
Latviešu sporta entuziasts, viens no latviešiem – basketbola ieviesējiem Zviedrijā, Stokholmas latviešu teātra dibinātājs, leģendāro dziesmu svētku organizators Gotlandē 1979. gadā, Raiņa un Aspazijas fonda vadītājs un muzeja līdzveidotājs, grāmatu apgāda “Memento” dibinātājs, publicists, aktīvs sociāldemokrātu partijas biedrs un izdevuma “Brīvība” redaktors, Stokholmas jauniešu kluba “Pagrabs” pīlārs, valsts svētku organizators, būvinženieris un sava būvuzņēmuma vadītājs. Nav viegli uzskaitīt visu, ko savā mūžā paveicis un “uzbūvējis” Jānis Ritums. Jānim Ritumam veltītos atvadu vārdos Uldis Ģērmanis viņu trāpīgi raksturo vienā vārdā: “Viņš bija celtnieks šī vārda šaurākā un plašākā nozīmē”.
Jānis Ritums ierakstīja spožas lappuses trimdas sporta vēsturē. Viņš dibināja un vadīja Zviedrijas latviešu sporta pārvaldi un sporta biedrību “Rīga”, īpaši pievēršoties basketbolam. Rituma vadībā sporta kluba “Rīga” komanda, kurā spēlēja tikai Zviedrijas latvieši, 1958. gadā uzvarēja Zviedrijas basketbola čempionātā. Arī 1959. un 1960. gadā komanda iekļuva finālā, ar dažu punktu zaudējumu paliekot otrajā vietā. Tāpat jāatzīmē uzvara Zviedrijas junioru čempionātā, ko viņa vadībā 1966. gadā izcīnīja kluba “Rīga” deviņpadsmitgadīgie jaunieši 
.
Izmantotie avoti:
“Jānis Ritums – celtnieks”, Uldis Ģērmanis, “Brīvība”, 1981. g. nr 1/2.
Kopumā viņai dalība Augustdorfas kongresā tomēr bija ļoti vērtīga. Tur Vilma Tenese iepazinās ar literāro žurnālu Jauno Gaitu un Ceļinieka apgāda darbību. Viņa kļuva par jaunatnes žurnāla Mēs Eiropas redaktori un aprakstīja trimdas jaunatnes darbību līdz pat žurnāla darbības beigām 1969. gadā.
1957. gadā Vilma Tenese piedalījās IV ELJA kongresā Etlingenā, Vācijā, šoreiz kā prezidija locekle, kur tika izstrādāta un pieņemta slavenā Etlingenas 10 punktu deklarācija (sk. attēlu).
1959. gadā viņa bija viena no Gēteborgas Jaunatnes dienu rīkotājām. Tā paša gada vasarā VI ELJA kongresā Hamburgā viņu ievēlēja par ELJA priekšsēdi. Gadu vēlāk viņu atkārtoti ievēlēja par priekšsēdi VII ELJA kongresā Gēteborgā. Ap šō laiku jauniešu saietos kļuva populārs sauklis “Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies”, un Vilma Tenese to atbalstīja, jo “ELJA bija vieta, kur satikās latviešu jaunatne!” (Brīvā Latvija Nr 2, 17.01.2004)
1985. gadā Vilma piedalījās Baltiešu Brīvības un Miera Kuģa (BBMK) sarīkojumos. Kopā ar vīru Uģi Bērziņu viņa apkopoja rakstus, kas pasaules presē publicēti par Baltijas Tribunālu Kopenhāgenā un BBMK, un tos izdeva divos milzīgos sējumos. Šos sējumus var apskatīt Latvijas Valsts arhīvā, Latvijas Okupācijas muzejā, Latvijas valsts bibliotēkā u.c.
Brīvā Latvija Nr 2 , 17.01.2004: Pārdomas pirms Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) 50 gadu atceres
