Skat skatt

Zviedrijas latviešu dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs mūžībā aizgāja 2020. gada jūlijā Stokholmā. Vairāki viņa līdzgaitnieki, draugi un talanta cienītāji atvadījās no Jura, uzrakstot savus atvadu stāstus un atmiņas.

(ar atļauju pārpublicēts no ZLA mājaslapas)

Pāvila Johansona atmiņas

Ar Juri nekad nebija garlaicīgi. Pazinām viens otru jau no agrākās bērnības. Gājām latviešu sestdienas skolā, apmeklējām vasaras nometnes, spēlējām basketbolu SK Rīga un uzstājāmies teātra uzvedumos. Visintensīvāk mēs tikāmies 60os un 70os gados, īpaši viņa dzīvoklī Hēgerstēnā, dažreiz kopā ar Jāni Zālīti, klausīdamies jaunākās skaņu plates. Viņam bija pēc tā laika mērauklas labi atskaņotāji. Pie viņa atkājām Bobu Dilanu, gaudojām līdz viņa tekstiem un lipīgām meldijām. Sekoja gadi ar popmūziku Stokholmas latviešu leģendārajā Pagrabā, kur iesākumā kopā ar Jāni uzstājāmies kā Pagraba kratītāji. Vēlāk piebiedrojās brāļi Uldis un Austris Graši. Tad etablējās grupa Saules brāļi, kas uzstājās dažādās latviešu sanāksmēs. Zviedru klubos bijām Ladykillers. Juris bija mūsu bundzinieks arī pirmajās skaņu platēs grupā Dundurs. Viņš bija arī cītīgs un atjautīgs dziesmu tekstu autors.

Tajā laikā bieži sarunājāmies zviedriski, bet kaut kur dziļi smadzenēs bija arī iesēdusies latviešu valoda. Liela nozīme mums latviešu valodas attīstībā, nostabilizēšanā un praktizēšanā bija ELJA kongresi, kur pulcējās jaunieši no dažādām valstīm. Tad, dabiski, lai saprastos, bija jālieto latviešu valoda. Tad mūs arvien vairāk vienoja šī mūsu senču mēle. Sākām arī rakstīt latviski, iesākumā ar daudzām gramatiskām kļūdām, bet mums saudzīgi palīdzēja mana māte Veronika Strēlerte, mudinādama tik turpināt. Drīz vien Juris dzejiskā ziņā stāvēja pats uz savām kājām.

Kopīgi uzsākām studijas literatūras zinātnē Stokholmas universitātē, bet Juris drīz vien tās pameta un iesāka strādāt kā biļešu pārdevējs Stokholmas metro. Darbs nebija pārāk apgrūtinošs, un viņam atlika laiks lasīt un rakstīt. Tā arī pamazām radās dzejlapa “Pazemes dzeja”. Ap to pašu laiku darbojos Imantas apgāda uzdevumā kā redaktors mazajai dzejoļu sērijai, kuru burtnīcu starpā arī iznāca Jura krājumiņš “Iesnas un citi dzejoļi”.

Ar laiku mūsu tikšanās izretinājās. Bijām nodibinājuši ģimenes, kas prasīja savu laiku tāpat kā darbi. Taču kontakts nekad gluži nepārtrūka. Pēdējos piecos gados sazinājāmies arvien biežāk, izmainījāmies refleksijas par tekošo momentu. Pavisam pēdējā laikā bieži sazvanījāmies.

Draudzība var izpausties ļoti dažādi. Zīmīgi, ka nevaru atminēties nevienu reizi, ka mēs sadusmotos viens uz otru. Toties netrūka momentu, kad mēs viens par otru paironizējām, bet tas vienmēr notika sirsnīgā veidā.

Ar Juri nekad nebija garlaicīgi. Piedzīvojām vairākas situācijas, kas izraisīja prieku un smieklus. Pieminēšu tikai vienu gadījumu, kas notika 1968. gada vasarā pēc tam, kad jauniešu kongress bija ticis aizliegts Rietumberlīnē. Turpinājums sekoja Hanoverā. Kaut kādi radās fiktīva persona vārdā Eglons Tilts. Nolēmām, ka viņš ir pazudis un meklējams. Lidlaukā Juris piegāja pie informācijas letes lūgdams lai izsauc Eglonu Tiltu, kas arī notika, bet viņš, protams, neparādījās. Ar laiku kongresa dalībnieku starpā klīda baumas, ka esot pazudis Eglons Tilts. Kad kādam prasījām, vai redzēta šī persona, tas atbildēja:

-Nē, bet viņš te nupat bija.

Blakus šādam “practical joke” Jurim bija izcila humora izjūta. Spilgti tā, piemēram, izpaudās dažādās absurdās vārdu spēlēs. Reiz, rotaļādamies ar tautas dziesmām, viņš teica: “Sveši mazi bundzinieki” vai “Tumša nakte, skaļa zāle”.

Juris man vienmēr paliks gaišā atmiņā. Ja viņš fiziski varēja šķist gauss, tad viņa intelekts un vingrā mēle vienā mirklī izraisīja patīkamu atbruņojošu atmosfēru.

Pāvils Johansons

2020. g. jūlijā

Hēgerstēnas draugu atmiņas

Ar latviešu bēgļu bērniem Hēgerstēnas leģendārajā Valutavägen kopā pavadīta dzejnieka bērnība un agrie jaunības gadi. Jura paša vārdiem:

Mēs dzīvojām kalnā, pašā augšā, tur kur beidzās Valutavēgens

un tramvaja 14. līnija, dēvēta Baltic Express

Tas bija pasaules sākums un gals,

lejā palika pļava un futbola laukums

Ineses Zālītes atvadu sveicieni

Mīļo Juri – vai mīļo Jungi, kā Tu arī saucies toreiz!

Tā bija liela laime mums kopā uzaugt Valutavēgenā, Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstēnā. Bet mēs to toreiz nezinājām. Mēs bijām bērni. Vismaz desmit latviešu ģimenes tur dzīvoja vienā mājā. Mums vienmēr bija kāds, ar ko spēlēties, sist bumbu, arī strīdēties. Mēs turējāmies kopā un rūpējāmies viens par otru. Mēs savā starpā runājām latviski. Protams, mēs arī jutām mūsu vecāku bēdas un ilgas pēc Latvijas, kuru viņi bija atstājuši. Bet bērnībā tādas jūtas nepastāvēja ilgi.

Un, lai kas arī notiktu vēlāk dzīvē, mēs bez vārdiem palikām labākie draugi uz mūžu.

Vismīļākie sveicieni Tev, Juri!

Inese Zālīte

Ieva Zālīte atvadās no Jungi

Čau Jungi!

Man ir ļoti žēl atvadīties no Tevis. Kopā uzaugām Valutavēgenā, mēs visi latviešu bērni. Vēlāk piedalījāmies ELJAs kongresos un semināros. Jauki bija kopā spēlēt popgrupā Dundurs, it sevišķi jubilejas koncertā, kas notika pagājušā gadā Stokholmā. Laiks iet ātri. Vismīļākie sveicieni.

Ieva Zālitis

Jānis Zālītis gandrīz šifrētā veidā

Šifra atslēga ir tiem, kas pazīst Saules Brāļus, Dunduru un Valutavägen, kur starp Kronbergu un Zālīšu dzīvokļiem darbojusies Jura un Jāņa īpašā telefonlīnija:

”Abraxas, Santana  –  Highway revisited, Dylan  –  Chicago Transit Authority  –  Yardbirds u t t ……………… Jungi un es!  / Jānis Zālītis”

Silvijas Brandell (Sprinģes) atmiņu stāsts

Mūsu bērnu dienu gaitas jau no piedzimšanas aizsākās Valutavägen. Juris piedzima trīs nedēļas ātrāk par mani. Tikām vesti kopā pastaigās tajos pašos bērnu ratos.

Mūsu vecāki deva mums vaļu un prieku augt. Turēja savas trimdu bēdas pie sevis. Pasaule piederēja mums, bērniem, un mūsu fantāzijām.

Mums bija pieci vai seši gadi un ārā balta ziema. Jāsteidzas ārā tikties. Es zvanu pie Kronberga durvīm. Kronberga kundze atver durvis.

– Labdien, Kronberga kundze! – Un tūlīt seko graciozs kniksītis. Tā mēs tikām audzināti.

– Vai Juris drīkst nākt ārā?

– Labdien, Silvij!

Juris parādās aiz Kronberga kundzes un saka: – Jā!

 Sarunāts, tad nu ieeju iekšā un apsēžos turpat pie durvīm uz paklājiņa, lai gaidītu Juri saģērbjamies. Viņam kājās zilas kombinezona bikses, bet man sarkanas. Tā mēs devāmies uz lielo, 30 metru augsto leduskalnu. Augšā kāpjot, runājām par to, kā visātrāk un elegantāk nobraukt lejā no kalna. Pašā augšā obligāti jākliedz: “Se upp i backen, tusen hål i nacken!” (Uzmanību kalnā! Tūkstoš caurumu galvā!). Sešos gados vēl nerunājām zviedriski, bet mācējām atdarināt. Nobraucot no kalna, kāpām atkal augšā un pārrunājām brīnišķīgo braucienu un kopīgos plānus nākamajam braucienam.

Vēlāk pavadījām laiku vasaras nometnēs. Tur satikās visi latviešu bērni. Tas bija burvīgi! Bijām spiesti runāt latviski. Mums bija pašiem sava valoda. Latviešu-zviedru sajaukums. “Ska vi gå och peldēt.” Dienas pavadījām pastaigās ar citiem bērniem, sporta hallē vai saulītē un ūdenī spēlējoties ar smiltīm. Vismaz vienu nakti katru gadu norunājām randiņu ārā. Bieži vien Juris tam bija iniciators. Tad tika ielūgti tikai izredzētie draugi. Bija jāpaliek nomodā un jāsagaida pulksten 12 naktī. Dažreiz tas neizdevās. Tad uz pirkstgaliem bija jāaizlavās garām skolotāju istabām uz danču istabu. Tur bija jālec ārā pa logu brīvībā. Un atpakaļceļš bija tikpat aizraujošs.

Sestdienās braucām uz Solnu spēlēt basketbolu. Inese, Ieviņa un es – Rīgas dāmu komanda. Juris, Jānis – Rīgas kungu komanda. Pie stūres Kronberga kungs. Iekāpjot mašīnā, Zviedrija pazuda. Iekāpām Latvijā. Zviedru valoda aizliegta. Kronberga kungs it kā nejauši uzgriež radio, un viņa izpildījumā Kurt Weill melodija Mack the Knife sāk skanēt latviešu valodā. Mēs, sportisti, klusējam visu ceļu.

Muzikālais busiņš uz Hanoveru. Juris pie stūres, Eizina Maija un es blakus. Aizmugurē Jānis un Pāvils. Busiņš piekrāmēts ar bagāžu un mūzikas instrumentiem. Sarunas raisās par šo un to, bet visvairāk par Tolkien jauno grāmatu Sagan om Ringen. Hanoverā iemācāmies dzert alu, kā jau īstiem latviešiem pieklājas. Dodoties mājupceļā, Juris ir vienīgais stūrētājs. Mans uzdevums – turēt viņu nomodā. Tas nu nav tik viegli, bet mājās tiekam bez starpgadījumiem.

Tas arī bija aptuveni tas laiks, kad mūsu ceļi šķīrās uz dažādām pusēm. Vēlāk satikšanās notika ļoti neregulāri, pat ar vairāku gadu starplaiku. Pēdējā laikā gan mēs ar Juri šad tad satikāmies un pārrunājām dzīvi. Paldies tev, Jungi, par priecīgu kopīgi pavadītu bērnību, kas bija pilna ar jokiem un bezgalīgu smiešanos.

Silvija

Tālis Forstmanis Kanādā, savulaik Hēgerstēnā

Kopā ar Juri mēs darījām visādus “puiku nedarbus”. Nekas, tā pienākas. Mēs abi arī ziemās spēlējam ledus hokeju uz futenes laukuma turpat netālu no Valutavägen.

Jurim piemita mākslinieka dotības – man tādu nav, es esmu tehnokrātiski domājošs tips. Mūsu kontakti pārtrūka, kad aizbraucu uz Kanādu 1967. gadā.

Vieglas smiltis!

Lilitas Zaļkalnes atmiņas

Ar Kronbergiem mūsu ģimene pazīstas jau no 1970. gadu vidus. Kad biju tikko ieradusies Zviedrijā, kaut kādu iemeslu dēļ kopā ar Juri biju nonākusi Stokholmas dienviddaļā – Sēdermalmē – un nezināju, kā tikt uz savām mājām, kas atradās pilsētas ziemeļos. Man arī nebija naudas, lai iegādātos busa vai pazemes transporta biļeti. Juris piedāvājās mani pavadīt uz mājām – un tā nostaigājām visu ceļu, pārrunājot dzīvi Zviedrijā un diskutējot par ASV polītiku. Kad tikām pie mājām, Juris piezīmēja, cik maza gan ir Stokholma, ja nepilnas stundas laikā var izstaigāt visu pilsētu no dienvidiem līdz ziemeļiem.

Juris man arī ieteica mācīties zviedriski, lasot labu literatūru. Pēc viņa ieteikuma mana pirmā izlasītā grāmata zviedriski bija pastaigas laikā pārspriestais Borstalpojken, īru rakstnieka Brendana Behana grāmatas Borstal Boy tulkojums.

Rose-Marie François, franču un pikardiešu dzejnieces stāsts

Ar Juri Kronbergu es iepazīstos 1999. gada vasarā Rīgā, pateicoties Latvijas vēstniekam Beniluksa valstīs Imantam Lieģim, kas mūs saved kopā. Mēs atrodamies saulainajā Esplanādē pie Raiņa pieminekļa. Kādā valodā mēs runājam? Stājoties pie mikrofona Dzejas dienās, es dziedu franciski, lasu arī sevis sacerēto “Latviešu alfabētu”.

“Tu saki, ka tas nav dzejolis, bet tas, kā tu to esi sacerējusi un nolasīji, patiešām ir dzeja”, man paziņo Juris. Mēs visi trīs soļojam zem kokiem. Mēs nonākam tai vietā, kur nogalināja kinooperatoru, – viņa kamera vēl darbojās, kad viņš barikāžu laikā gāja bojā. Imants mūs fotografē, bet viņš vēl nav paguvis nospiest slēdzi, kad liels zars atdalās no koka un nokrīt starp mums, gandrīz vai ievainojot. Mēs ar Juri to paņemam un pozējam ar šo mūsu starpā izslieto šķēpu. Kur gan šodien ir šī fotogrāfija?

Mēs esam tikušies vairākas reizes, 2010. gada oktobra sākumā Juris bija atbraucis uz Ljēžas Dzejas biennāli. Mana pieķeršanās Latvijai un Zviedrijai – lūk, divi iemesli justies viņam tuvai, un viņa Vilks vienacis mani uzrunā… Uzzinājusi par Jura aiziešanu, es skaļi iekliedzos, tad sāku raudāt.

Esmu pielikusi viņa fotogrāfiju mūsu viesistabā.

Par Rose-Marie François

Annas Petraškēvičas atmiņas un atvadu sveiciens

Juri, pazinu Tevi pavisam īsu brīdi, vien pāris gadus. Tāpēc joprojām spilgti atceros mūsu pirmo tikšanos. Vēl tagad jāsmejas! Tas bija pie Dāvja Stalta Hāgenskalna Komūnā. Stokholmas Spēlmaņiem bija mēģinājums pirms lielā, kopīgā pasākuma un Tu, knapi sasveicinājies, izslējies savā lielajā augumā un, nepatikā trīcēdams, pārmeti mums bezgaumību, tekstā pieminēto kliegšanu ilustrējot ar īstu klaigāšanu.
Koncertā kliegt neviens vairs neuzdrošinājās… Tu tik publikā iesmīnēji!

Starplaikā gājām uz “ēdnīcu”, kur oficiante Tevi nosauca par cilvēciņu (“Un ko vēlas tas cilvēciņš, kurš sēž jums blakus?” “Esmu dzejnieks..”).

Pēc tam norāvām Komūnai jumtu!

Tagad vairs nav ne Komūnas, ne Tevis. Bet ļoti pietrūksi…

Signes Rirdances rindas Vilkam Vienacim

Mīļais, varenais dzejniek, sirmais jaunekli Kronbergu Juri! Mūsu attiecības sākas ar Tavu jāvārdu dalībai Latvijas 100gades koncertā Stokholmā. Ikviena vārdu un epastu apmaiņa pēc tam spridzināja un spirdzināja ar jokiem, vārdu un nozīmju spēlēm.

Tā nu mēs paliekam kā zīlonis bez snuķa, kamēr Tu, J. Kr., aizej ņurdēdams, tēva laika biksēs no sava balkona taisni mākoņos iekšā. Piedod par maniem vājiem pantiem – pats vien mūsu pēdējā tikšanās reizē mudināji rakstīt vairāk.

Spēlmanis spēlmani pazīst

aiz smakas bez frakas

Eiropas latviešu varenais dzejnieks

Iekavas vaļā

diplomāts-atašejs, ordeņa kavaliers

Dundura bundzenieks, Prusaku trubadūrs

Vienacis Vilks, iekavas ciet

Kronbergu Juris no Valutavēgena

– Aizejam iedzert alu –

mums saka

https://ej.uz/juriskronbergsdzejamuzika (Stokholmas Spēlmaņu veidotā YouTube video izlase)

Agnese Blaubārde, fotogrāfe un Stokholmas latviešu skolas pārzine

Viens no maniem visu laiku iecienītākajiem rakstniekiem, dzejniekiem un iedvesmas avotiem – Juris Kronbergs.

Ar Juri Kronbergu un viņa draugu un senu laikabiedru Pāvilu Johansonu iepazinos vienlaicīgi. Abiem kungiem jau bija septiņdesmit, un Laine ar Zviedrijas latviešiem organizēja muzikālu dzejas vakaru par godu viņu jubilejām. Zvanīju abiem, lai noorganizētu savu fotogrāfes vizīti. Pirmā notika Jura mājās Stokholmā. Tas bija skaists vakars, kurā viņš dalījās ar saviem dzīves stāstiem, un es jutu, ka stundām ilgi varētu viņā klausīties. Mēs runājām rindkopās, starp rindām uz priekšu un atpakaļ. Mēs pārrunājām laiku un dzīves, kas aprakstītas, kā arī tās, kuras vēl tikai top. Mēs uzklausījām un apbrīnojām viens otra radošās izpausmes un darbus. Man bija tas gods un privilēģija fotografēt dažus viņa portretus. Saulrietā un ar grāmatām pilnā mājā atradu vietu pie galda un baltām veclaicīgām durvīm, kur melnbaltajās fotogrāfijās noķert miera pilnās acis. Mēs vienojāmies tikties vēlreiz.

Apmēram pēc mēneša notika Jurim un Pāvilam veltītais pasākums Stokholmas centrā. To piepildīja liels prieks, mūzika un smiekli. Abi no manis saņēma lielu ierāmētu portretu, lai atcerētos brīnišķīgās atmiņas, ar kurām esam dalījušies.

Vēlāk, satiekot Juri, runājām par viņa sarakstītajām bērnu grāmatām, un viņš bija pirmais manas grāmatas kritiķis. Pēdējā mūsu tikšanās notika šī gada janvārī, kad uzaicināju viņu vadīt dzejas darbnīcas Stokholmas latviešu skolas bērniem. Viņš atnāca ar grāmatām un dalījās ar savu pieredzi, lasīja dzejoļus un dāvāja savu laiku, kā arī atdeva visas savas līdzpaņemtās grāmatas.

Sarakstījāmies ik pa laikam, bet mana pēdējā vēstule viņam laikam tā arī palika neizlasīta. Viņš man lika apzināties savu darbu patieso potenciālu. Juris man deva drosmi, kad man tā visvairāk bija vajadzīga.

Ar vislielāko cieņu un pateicību – paldies viņam!

Jura un Pāvila fotogrāfijas Agneses mājaslapā

Pārdomas pēc Kronberga nāves: Juris Rozītis

2020. g. 29. jūlijā

1960os un 1970os gados Rietumu pasaules kultūrā un sabiedrībā notika tektoniska maiņa, kura veidojusi visas sabiedrības skatu uz pasauli līdz pat šodienai. Jauna paaudze, kas dzimusi pēc Otrā pasaules kara un uzaugusi pēckara labklājībā, meklēja balsi tam, ko paši juta, un vienlaikus ar skepsi raudzījās uz to, ko agrākās paaudzes gribēja, lai viņi justu un domātu. Vistiešāk šīs paaudzes balss bija dzirdama rokmūzikā.

Latviešu kultūrā šajā paaudzē, kas bija dzimusi un uzaugusi trimdā, bija riekšava cilvēku – rakstnieku (galvenokārt dzejnieku), mūziķu, teātrinieku –  kas smēlās iedvesmu latviešu tradicionālajā kultūrā, bet centās izteikties sava laika rietumu kultūras valodā. Visražīgākais un visspilgtākais no šiem jaunajiem trimdiniekiem bija Juris Kronbergs.

Eju pa Eiropas ceļu nr. 4

ar pārtikas saini katrā rokā:

vienā ir rietumu dzeja,

otrā – latviešu tautasdziesmas

Uzaugot Austrālijā šajā laikā, arī es meklēju latviešu literatūrā, folklorā, mākslā kaut ko, kas saskanētu ar šo rokkultūras balsi, ko jutu ikdienā sev apkārt. Kāds lika priekšā Čikāgas piecīšus. Nē!– ‘lustīgs umpapā’. No Latvijas parādījās Raimonda Paula plates, ko daudzi klausījās ar sajūsmu. Nē! – ‘sentimentāls šmalcs’.

Bet tad parādījās rokgrupas Dundurs plates! Beidzot kāds, kas mēģināja runāt, spēlēt, izteikties manā valodā! Sekoja Prusaka ansambļa plate Dvēsele uz grīdas (1975). Blūzs latviešu valodā!

Apgādā Imanta iznāca mazā dzejas grāmatu sērija ar tālaika latviešu trimdas dzeju. Sērija gan formas, gan satura ziņā lauza pieņemtās normas. It sevišķi šajā sērijā izcēlās divi krājumi – Pāvila Johansona Sudraba ceturksnis (1968) un Jura Kronberga Iesnas un citi dzejoļi (1971). Tie runāja Boba Dilana un Džona Lenona sirreālisma ietekmētā valodā. Tie apstiprināja, ka latviešu kultūru varēja turpināt veidot šodienas valodā! Viņi abi kopā ar Jāni Zālīti arī bija veidojuši grupu Dundurs.

Parādījās arī Jura Kronberga dzejaslapa – Pazemes dzeja (1970). Tā apstiprināja, ka tā laika modernās ‘pop’ kultūras formas var pielāgot latviešu literatūrai, laužot tradicionālos konvencionālos priekšstatus par formālu dzejas grāmatu!

Un tad vēl lielā, solīdā izdevniecība Daugava tālredzīgi izdeva ‘jaunieša’ Jura Kronberga dzeju nopietnā formāta krājumā – Biszāles (1976). Beidzot mūslaiku, mūsu paaudzes trimdas garīgā ģeogrāfija sāka atstāt savas pēdas trimdas kultūrā.

Es stāvu uz tilta, kuŗa dēļi ir veci,

vietām satrunējuši

Tas sniedzas

no Skandinavijas kalnāja

rietumos

līdz Latvijas līdzenumiem

austrumos

Ar Juri Kronbergu pašu vaigu vaigā pirmo reizi satikos 1975. gadā, kad Austrālijā viesojās apmēram 60 cilvēku liels jauniešu ansamblis no Eiropas ar folkloras uzvedumu Mičošana. Austrālijas latviešu jauniešiem šī bija milzīga enerģijas šļirce. Jaunas idejas, jauni impulsi, jauni draugi, jauni kontakti, kas padarīja Eiropu īstenāku un vieglāk sasniedzamu. Juris Kronbergs rīkoja mūslaiku latviešu dzejas sarīkojumu, ko uzveda kopā ar folkloras uzvedumu.

Es savukārt 1976. gada augustā devos uz Eiropu paša iestudētās Mālu ansambļa izrādes Varbūtības turnejā. Uzstājāmies Anglijā, Zviedrijā, Vācijā. Turneju mums sarīkoja Vilnis Zaļkalns no Stokholmas. Ar Vilni arī biju iepazinies Mičotāju viesošanās laikā Austrālijā. Zaļkalni dzīvoja Stokholmā, Vōrbijgōrdā (Vårby gård) kādu trīs minūšu pastaigā no Kronbergiem. Kad nonācām Stokholmā, mūs, sešus ansambļa dalībniekus, izmitināja pa šiem diviem dzīvokļiem – uz dīvāniem vai matračiem uz grīdas. Vakaros mēs visi tikāmies ap viena vai otra dzīvokļa virtuves galdu un kalām nākotnes plānus.

Pēc turnejas ar laiku arī apmetos Stokholmā. Tuvu sadarbojāmies ar Kronbergu. (Vienaudžiem viņš bija tikai ‘Kronbergs’, ne ‘Juris’.) Kopā sarīkojām vairākus dzejas uzvedumus gan latviešiem, gan zviedriem.

Kronbergs mani iepazīstināja ar Stokholmas latviešiem, kas varētu dzeju lasīt. Viņš izvēlējās dzeju, un es iestudēju uzvedumu. Viņš mācēja aprunāties ar zviedru kultūras ierēdņiem un tos pierunāt šādu sarīkojumu uzņemt savā gada programmā.

Jau 1977.g. novembrī Stokholmas Dienvidu teātrī (Södra teatern) uzvedām Lövets röst  (Lapas balss) – latviešu dzejas sarīkojumu zviedru valodā. Pēc četriem mēnešiem mēs to atkārtojām Upsalā.

Ar citu uzvedumu atkal uzstājāmies Stokholmas Kultūras namā. Ar laiku bija vēl arī citi līdzīgi uzvedumi, kas man tagad piemirsušies. Arī latviešiem mēs esam rīkojuši vairākus dzejas lasījumus. Uz ātru roku atrodu manuskriptus uzvedumiem Sensemaija (cittautu dzejas tulkojumi latviešu valodā) un Robeždzeja. Bija vēl citi.

Atceros Padomju Latvijas dzejas lasījumu Stokholmas latviešu jauniešu lokāla Pagrabs viduslaiku velvēs. Lai “iepazīstinātu publiku” ar citu pusi no Latvijas dzejas – ‘nevis tikai ar Belševicām un Ziedoņiem, ko visi pazīst’ – uzsākām vakaru ar Arvīda Griguļa ‘haiku’:

No debesīm nokrita pilots.

Tik daudz ko gribējās viņam prasīt,

Bet viņš jau bija beigts.

[Citēju no galvas – droši vien nav pilnīgi precīzi.]

Šāds absurds uzrunāja mūsu abu humora sajūtu.

Dzejas sarīkojumus plānojām un samēģinājām ap Kronbergu Vōrbijgōrdas virtuves galdu.

Kronbergs bija viegli pieejams. Ar savu smīnu un jociņiem viņš varēja jebkurā sabiedrībā ērti apgrozīties. Viņš varēja brīvi uzrunāt zviedru kultūras darbiniekus neformāli, nepiespiesti, modernā zviedru idiomā, saprazdams sava laika zviedru domāšanu. Viņš varēja izteikt jebkādu ierosinājumu vai lūgumu, darot to it kā nenopietni. Ja uzrunātais viņu ņēma nopietni – labi. Ja uzrunātais lūgumu neņēma nopietni – viņš bija gatavs to izvērst par jociņu. Nekas nebija zaudēts.

Tā viņš spēja ieinteresēt zviedru kultūras iestādes mums dot skatuvi latviešu dzeju uzvedumiem. Tā viņš ieinteresēja arī izdevēju Lenartu Friku (Lennart Frick) latviešu dzejā. Friks bija nupat 1977. gadā uzsācis apgādu Fripress, kas specializētos ārzemju dzejas tulkojumos zviedru valodā. Friks labprāt gribēja izdot latviešu dzeju. Cik atceros, Kronbergs rūpīgi apsvēra, ko izdevīgāk tulkot. Skaidrs, ka dzejnieks no Latvijas zviedram būtu interesantāks nekā trimdas dzejnieks. Bet vai Padomju iestādes atļaus? Labi, ka prasītājs būs zviedru uzņēmējs, nevis trimdas latvietis. Liekas, ka Kronbergs būtu labprātāk gribējis, ka izdod Belševicu – viņam bija klusas cerības, ka viņa varētu kļūt par kandidātu Nobela prēmijai. Tomēr viņš nodomāja, ka Padomju iestādes drīzāk atļaus publicēt Ziedoni. Tā arī notika.

Friks saņēma atļauju publicēt Ziedoņa epifāniju izlasi Kronberga tulkojumā. Kronbergs bija izvēlējies grāmatas nosaukumu no kādas Ziedoņa epifānijas: No otras puses… Tas smalki pateiktu ne tikai to, ka šī ir literatūra, kas nāk no Baltijas jūras otras puses, bet arī to, ka  padomju izreklamēto īstenību var arī saskatīt no cita redzes leņķa. Izdevniecība nepieņēma šī nosaukuma zviedrisko tulkojumu Å andra sidan…. Virsraksts izskatīšoties neveikli uz vāka, jo sākas ar vienburta prepozīciju. “Fy fan!” Kronbergs šķendējās, “Nekad nebija ienācis prātā, ka tipogrāfi var noteikt dzejas tekstu!”

Krājums iznāca ar nosaukumu Andra sidor (Citas puses).

Ziedoņa epifānijas zviedru kultūras aprindas uzņēma atzinīgi, un Friks labprāt turpināja sastrādāties ar Kronbergu. Arī ceļš caur padomju iestādēm tagad bija iestrādāts. Belševicas krājums sekoja jau pēc pāris gadiem – Näktergalars infarkt (Lakstīgalu infarkts, 1980). Tikai tad nāca trimdas dzeja – kopā ar Pāvilu Johansonu un pašu Strēlerti pārtulkotais Veronikas Strēlertes krājums Under höga träd (Zem augstiem kokiem, 1981). Sekoja atkal Ziedonis, šoreiz dzeja – Utan svanar, utan snö (Bez gulbjiem, bez sniega, arī 1981).

Tā tas turpinājās, gan apgādā Fripress, gan citur; gan grāmatās, gan periodikā. Kronbergs  nu bija pazīstams latviešu dzejas tulkotājs zviedru valodā. Viņš tulkojis Knuta Skujenieka, Aleksandra Čaka, Edvīna Raupa, Jāņa Elsberga, Ingunas Jansones, Guntara Godiņa, Dzintara Soduma, Liānas Langas un citu autoru dzeju uz zviedru valodu.

Viņš tulkojis arī prozu: Ingas Ābeles, Laimas Muktupāvelas, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Sandras Kalnietes darbus.

Kronbergs tulkojis Zīverta lugu Pēdējā laiva zviedru radio teātra iestudējumam (1990). Viņš tulkojis arī Raiņa Jāzeps un viņa brāļi zviedru Orionteatern visai interesantajai izrādei (2000), ko pamanīja zviedru prese.

Viņš sastādījis un palīdzējis sastādīt vairākas latviešu un Baltijas dzeju antoloģijas, kā arī rakstu krājumus par latviešu literatūru zviedru valodā. Izvēloties autorus tulkošanai un sastādot antoloģijas, viņš vienmēr domājis gan par to, kas zviedru domāšanai liksies interesants, gan arī rūpējies par to, lai tiktu pārstāvēts pēc iespējas plašs klāsts latviešu autoru – gan klasiķi, gan jauniesācēji. Maz būs to dzejnieku, kam Kronbergs nebūtu kādu dzejoli pasniedzis zviedru publikai.

Viņš mācēja atvērt zviedru literatūras darbinieku acis latviešu, arī igauņu un lietuviešu, dzejai. Jau 1978. gadā, sekojot viņa ierosinājumam, zviedru dzejas žurnāls Lyrikvännen izdeva sevišķu dubultnumuru, kam lielākā daļa veltīta latviešu literatūrai. Literārais laikraksts Artes 1981. gadā veselu numuru piepildīja ar Baltijas tautu dzeju un mākslu. Juris Kronbergs spēja ne tikai pierunāt zviedru publicistus, bet arī iesaistīt citus tulkotājus, kā arī literatūras un mākslas komentētājus, gan no vietējās Zviedrijas latviešu sabiedrības, gan no citām zemēm.

Šiem diviem izdevumiem sekoja vēl daudzi līdzīgi – gan žurnāli, gan grāmatas.

Pirms dažiem gadiem kādā literatūras zinātnieku konferencē Liepājā man pašā pēdējā brīdī prasīja, vai es nevarētu piedalīties paneļdiskusijās par latviešu literatūras tulkošanu un pastāstīt par latviešu literatūru zviedru valodā. Kā runātājs bija paredzēts Kronbergs, bet nule paziņojis, ka nevarot ierasties. Es ar gariem zobiem piedalījos diskusijā, gan piebilzdams, ka Kronbergs pats ir latviešu literatūra zviedru valodā un ka viņu nevar atvietot.

Nebūs pārspīlējums teikt, ka vairāk nekā deviņdesmit procenti no tā, ko Zviedrijā zina par latviešu literatūru, ir Jura Kronberga nopelns.

Bet atpakaļ uz 1977.-78. gadu – ap Lövets röst uzveduma laiku. Es biju nupat ieradies no Austrālijas, nupat nobeidzis teātra turneju pa Eiropu, iestudējis pāris dzejas sarīkojumu ar Kronbergu, sāku iepazīties ar Stokholmas latviešiem un gudroju par nākamo teātra izrādi. Pārrunāju dažādas idejas ar Juri. Sarunu laikā viņš atcerējās, ka viņam esot Semjuela Beketa Godo gaidot pirmais cēliens pārtulkots latviski. Es tad nu ņēmu un pārtulkoju otro cēlienu. Tad mēs abi kopīgi, vakaru pēc vakara pie Kronbergu virtuves galda Vōrbijgōrdā ar lugas franču un angļu valodas oriģinālām versijām, kā arī zviedru valodas tulkojumu un daudzām vīna pudelēm ņēmām abus cēlienus cauri, repliku pa replikai. Pārtulkojām lugu, sarunāju ansambli, iestudēju izrādi un jau 1978.gada vasarā vedu to turnejā pa ASV. Regīna Kronberga tēloja Lakiju. Stokholmas Mālu ansamblis bija dzimis. (Gunārs Saliņš vēl sarakstījis dzejoli, kurā ar smīnu piemin mūsu tulkojumu.)

Pēc tam mēs ar Kronbergu satikāmies arvien retāk. Viņš ļoti mērķtiecīgi metās savos tulkošanas projektos. Es atkal iegrimu teātra ansambļa darbā.

Pēc ļoti intensīva tulkošanas posma Jurim Kronbergam izdevās izdot arī pašam savu dzeju, gan zviedriski, gan latviski. Trimdas apgādu bija tikai saujiņa, un dzejnieku trimdā daudz. Tomēr izdevniecība Daugava izdeva vēl vienu viņa grāmatu Tagad nes (1990), un apgāds Memento arī vienu – Laiks (1994), ko viņš sarakstīja kopā ar Uldi Bērziņu.

Starplaikā, jau 1989. gadā, viņam bija iznācis pirmais dzejas krājums Latvijā – Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu (apgādā Zinātne).

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā iznākušas vairāk nekā desmit viņa dzejas grāmatas, tāpat arī gandrīz divdesmit zviedru literatūras tulkojumi latviski.

Jura Kronberga loma latviešu literatūrā un sabiedrībā laikam vienmēr būs ārpusnieka, trimdinieka loma. Trimdas sabiedrībai viņš ļoti ilgi bija ‘jaunais’, nekonvencionālais dzejnieks; Latvijā viņš bija ‘dzejnieks no Zviedrijas’; zviedriem viņš bija ‘latviešu dzejnieks’.

Kā ārpusniekam viņam bija arī savs skats uz tradicionālo un ierasto – visnotaļ valodu. Viņš labi pazīstams ar savām nemitīgajām vārdu spēlītēm. Viņš valodu varēja skatīt no āras un tajā saredzēt saistības un līdzības, kas ikdienas runātājam varbūt paiet garām. Viņš labprāt apspēlēja arī skaņu līdzības pāri valodu robežām. Dzejā tas sasaucas ar dadaistiem un sirreālistiem, kas piekopa ‘jēgas disociāciju’ un valodas sadalīšanu fonētiskajās sastāvdaļās. Kronbergs atļāvās lauzt valodas barjeras un, lietojot valodu neparastā veidā, parādīt, ka dzeja var arī būt rotaļa, nevis kaut kas svētsvinīgs.

Ikdienā Kronberga vārdu spēlītes viegli pielipa, un vesela paaudze Zviedrijas latviešu vēl runā par ‘sportvīnu’, vai ‘kastroļticīgajiem un lukturticīgajiem’.

Kad tulkojām Godo gaidot, gājām regulāri kopā peldēt un pēc tam, pirtī sēdēdami, runājām par “dzīvi mākslu dzeju un pasaules bojā eju”. Tur viņam arī radās divvalodu rotaļa: “What a pity it was so hot in the pirtī!”

Daudzus gadus Juris Kronbergs bija arī kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Viņa spēja neformāli un draudzīgi ar cilvēkiem aprunāties viņam te labi noderēja. Tomēr viņš nenožēloja, kad šis amats viņam beidzās. Gadus vēlāk viņš man reiz ar gandarījumu teica, ka kopš darba vēstniecībā viņš nevienu reizi vairs nav uzsējis šlipsi. Formāla darba prasības pēc struktūras un disciplīnas nebija viņa lauks. Viņa īstais darbs bija literatūra. Atskaitot darbu vēstniecībā, viņam laikam nav bijis neviens cits regulāri atalgots darbs, kopš viņš studiju gados dežurēja Stokholmas pazemes dzelzceļa kasē.

Laikam Juris Kronbergs un Anšlavs Eglītis būs bijuši vienīgie profesionālie latviešu trimdas rakstnieki, kas varējuši lielā mērā pārtikt visu mūžu no rakstīšanas.

Un latviešu literatūra Kronbergam bija pilna laika darbs, pie kura viņš mērķtiecīgi strādāja jau kopš jaunības. Viņš nemitīgi braukāja gan uz Latviju, gan uz citām zemēm, piedalīdamies dažādos pasākumos, uzstādamies, sarunādams jaunus projektus. Kad pirms pāris gadiem (2017) palīdzēju sarīkot viņa un Pāvila Johansona kopīgo 70 gadu jubilejas atzīmēšanu Stokholmā, bija grūti atrast sarīkojumam piemērotu datumu. Bija tikai dažas nedēļas nogales visā gadā, kad Kronbergs vispār bija Zviedrijā un brīvs.

Sarīkojums izdevās ļoti sirsnīgi. Jaunā latviešu diaspora Zviedrijā klausījās ar milzu interesi un pietāti. Vecie trimdinieki, it sevišķi no tās paaudzes, kas arī uzauguši 1960os-70os gados, ar sajūsmu uzņēma abus jubilārus. Tie dziedāja līdz un sita takti uz galda, kad dziedāja Pāvils Johansons. Tie ar nekautrīgu atpazīšanas sajūsmu klausījās Jura Kronberga Galapunktu.

Šī bija ‘mūsu’ paaudze – trimdas ‘jaunā’ paaudze, kaut tagad paši jau septiņdesmitgadnieki. Šī bija atkal ‘mūsu’ valoda.

Maza latviešu kultūras dzirkstelīte, kas dzima un uzauga trimdā un spīdēja kādu pusgadsimteni, virzīja trimdas un paplašināti – visu latviešu – kultūru sava laika modernisma virzienā. Šīs paaudzes gaismiņa bija visai vāja, bet Jura Kronberga devums bija bez šaubām visspožākais. Viņa grāmatu, rakstu, tulkojumu saraksts vien ir apbrīnojami garš. Viņš noteikti ir vairākiem Latvijas dzejniekiem bijis pirmais kontakta punkts ar ārzemēm. Viņš neapšaubāmi ir neskaitāmi daudziem zviedriem radījis pirmo saskarsmi ar latviešu literatūru.

Starplaikā Latvija ir atguvusi neatkarību. Trimda vairs kā dzīvs kulturāls jēdziens nepastāv. Latviešu kultūra zeļ un plaukst Latvijā, bez svešas ideoloģijas liktajiem šķēršļiem. Latviešu literatūru tagad jau daudzi brīvi tulko dažādās valodās.

Latviešu trimdas kultūras spožie panākumi paliek, bet droši vien vairs tālāk neattīstīsies.

Šis ir galapunkts

Tālāk nevar tikt

Aiz šī punkta nav

Nekā…

[Dzejas citāti no Jura Kronberga dzejoļiem ‘Travel Document’, ‘Kā noslepkavoja dzejnieku Dzintaru Sodumu’ un ‘Galapunkts’.]

Foto: Agnese Blaubārde, no Jura Kronberga un Pāvila Johansona 70 gadu jubilejas pasākuma.

Foto: Ģirts Zēgners, no žurnāla Jaunā Gaita 279. numura (1981.g.).

Laine Lasmane Wikmark atmiņu kripatiņas

2020. g. 6. augustā

Paldies nezināmajam fotogrāfam par Jura Kronberga un Valentīnes Lasmanes iemūžināšanu Baltiešu dzejas pasākumā 2018. gada novembrī.

Saules brāļi

Man bija kādi 10 gadi, kad ap 1965. gadu Saules brāļi ieradās latviešu bērnu nometnē Skrubā ārpus Stokas (Stokholmas) un spēlēja latviešu popmūziku. Bijām stāvā sajūsmā! Kas par vēsiem džekiem! “Jumī, jumī, kožamgumī” tajā laikā bija svarīgs pienesums latviešu bērnu kultūrai. Nebija vis tikai “Līgo laiva uz ūdeņa”. Un visvēsākais jau vienmēr ir bundzinieks,  man tad vēl nepazīstamais Juris Kronbergs. Tā bija pustējkarote neatkarības devas sirsniņā.

Dundurs

Nozīmīgs notikums bija Dundura pirmā plate “Vilcienā”. 1969. gadā manos pusaudžu gados, kad latviešu bērnu nometne un skola pabeigta, un trimdas sarīkojumi likās neciešami… Dīvaini – latviešu valodā, īsta mūzika! Glābiņš. Ēdamkarote patstāvības. Vecāki bija sajūsmā par Jura dzeju, atceros, ka pieminēja Soduma iespaidu.

Kronbergs ir Zvaigzne

Sekoja Eiropas Latviešu Jauniešu Apvienības Skandināvijas nodaļas “Ļoti svarīgie vēstījumi” (ĻSV), to starpā dzejas vakari Pagrabā.

Zem smirdīgām viduslaiku velvēm grūstījāmies, dziedājām, klausījāmies dzeju, dziesmas, referātus, runājām, smēķējām un dzērām.

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē, manos ģimnāzijas gados, Kroņķis (kā viņu dažreiz sauca) ar savu komandu, starp tiem Atis Lejiņš, Jānis Bergholcs un Andrejs Leimanis, atdzīvināja visu Stokas sabiedrību ar savu sarīkojumu programmu, ko pusgada kalendāra formā izsludināja kā ĻSV. Atceros Jura humora pilno mīlīgo draudzību, viņš nekad nebija arogants vai augstprātīgs pret mums, jaunākiem. Te varēja malkot svaigu latvietību!

Kronbergs ir Cool

Kaut arī īpaši neinteresējos par dzeju, man ļoti patika dzejas vakari, it sevišķi kad to lasīja Juris. Viņš lasīja ar visu sevi, bet nekad teatrāli. Vienmēr tieši, muzikāli, ar bundzinieka ritma izjūtu, it kā ar dziedošu balss toni. Blūzīgi. Un sev tik raksturīgajā nazālajā balsī.

Dzejolis Tētim aizejot

Mans tētis, gleznotājs Alberts Lasmanis, mira 1976. gadā. Juris uzrakstīja dzejoli viņa piemiņai, kur atkārtojas rinda “vienā mierā itkā steigšus”. Dzejolis, ko mēs, Alberta meitas un sieva, ieslēdzām sev dziļi sirdī.

Zviedros I: acu lieciniece

Jurim bija plašs tīkls zviedros. Brīvmākslinieks, radio žurnālists, kultūras atašejs – viņam visur bija paziņas un tiem patika pavadīt laiku ar Juri. Kas tur ko nepatikt? Kāds PR cilvēks Zviedrijas lielākajā apgādā, kad lūdzu padomus par Jura “Mākoņu grāmatu” izdošanu Zviedrijā, man teica:

O jā, labprāt nākšu palīgā! Kronbergs ir tik foršs!”

Zviedrijas televīzijas ārzemju raidījumu vadītāja savukārt man liecināja, cik viegli bija ar Juri sastrādāties, kad viņš bija atašejs. Kad aicināju, viņa tūlīt solījās nākt uz baltiešu dzejas sarīkojumu – taču būs iespēja parunāt ar Juri!

Zviedros II : Baltiešu dzejas vakars Stokholmas pilsētas bibliotēkā

Baltijas valstu simtgadē bija pašsaprotami rīkot dzejas vakaru zviedru publikai, jo mums taču ir vienreizējais stāstītājs un dzejas viszinis Kronbergs. Stāstījums, dzeja, mūzikas starpspēles. Bija jauki ar Juris sastrādāties. Šo vakaru 2018.g. novembrī vēl šodien piemin bibliotēkā kā vienu no labākajiem bibliotēkas pasākumiem daudzu gadu garumā.

Jurim un Pāvilam 70

Kad 2017. gadā notika dzejas vakars par godu Jura un Pāvila Johansona jubilejai – tāda sajūta, it kā būtu atkal Pagrabā! Par šo sarīkojumu Juris Rozītis jau rakstījis. Tas bija aizraujošs vakars un mēs, “veclatvieši”, nekautrīgi plunčājāmies pa atmiņu dīķi. Par laimi dīķis nelikās glums vai aizsērējis. Nē – prieka un dziesmu pilns!

Juris un Kristers

Mans vīrs Kristers komponēja dažus “Vilka Vienača” dzejoļus Kristera Ansamblim. Jurim patika. Reiz, pusdienās pie mums, viņi runāja, ko darīt tālāk. Juris tad bez jokiem, ļoti nopietni un prasīgi teica: “Tik komponē vaļā, ko tu gaidi?” Tas palicis Kristeram kā mudinājums turpmākam darbam. Šī Jura nopietnā, profesionālā puse man ļoti patika.

Mamma un Juris

Manai mammai Valentīnei Lasmanei un Jurim bija ļoti labas attiecības. Mamma bija literatūras mīlētāja un zinātāja, Juri pazina no agriem gadiem.
Pēc baltiešu dzejas sarīkojuma pilsētas bibliotēkā, kur viņai 102 gadu vecumā saprotams bija jābūt klāt, viņi kārtīgi aprunājās. Juris man vēlāk stāstīja, ka mamma tūliņ bija novērtējusi, kādu milzu darbu viņš bija ieguldījis šai stāstījumā un dzejas izvēlē.
Kad mamma neilgi pēc tam aizgāja mūžībā, Juris uzrakstīja skaistu nekrologu zviedru centrālajai avīzei Dagens Nyheter. Viņš arī pārtulkoja Henrija Skota Holanda tekstu ”Death is nothing at all” latviski un to nolasīja mammas piemiņas dievkalpojumā.

Atvadas

Ieva Graufelde atveda Juri pie mums šī gada maija vidū. Viņš bija ļoti slimības novājināts un noguris. Sēdējām dārzā, saulītē, ziedos. Dzērām rabarberu sulu. Runājamies par šo un to.
Juris stāstīja Kristeram savu pandēmijas jociņu, lai Kristers to ieliek savos Facebook piektdienas jociņos. Kronberga dzirksts – tā tur vēl bija.

Mīļo Juri, nāve neuzvarēs.

Till Juris Kronbergs: Christer Wikmark

Christer Wikmark

Sprīdītis såg ut över världen,
växte i den återfödda tidens nysådda mylla.
Blåste uppfordrande på molnen
som letargiskt lekte tafatt och bräkte.

Han angav riktning,
över stup och akvarier,
över förortskomplex och linjalkonformism.
Alltid minst till hälften.

Nu har han bäddats in
bland tidlöshetens mossor,
fri från likformighetens burkmat.

Ett nytt moln prövar vingarna på sommarhimlen;
de övriga har stillnat och väntar på brisen.

The times are not a-changin’ anymore.

Foto Agnese Blaubārde (izņemot, kur norādīts citādi)