STĀSTI · TEĀTRIS
Autors: Juris Rozītis, teātra režisors un rakstnieks
Par teātra kopu “Mālu ansamblis” un savu darbību trimdas teātrī raksta Juris Rozītis, teātra režisors un rakstnieks.
Mičotāji Austrālijā un Mālu ansambļa rašanās
Pirmā teātra izrāde, kas tika uzvesta publikai ar Mālu ansambļa vārdu, bija Varbūtības. To pirmoreiz izrādīja Melburnas Latviešu namā 1976. gada 1. augustā. Sekoja izrādes vēl divās Austrālijas pilsētās – Sidnejā un Adelaidē. Pēc tam Mālu ansamblis ar Varbūtībām devās turnejā uz Eiropu, kur to uzveda 3. Daugavas vanagu globālajās dienās. No 1976. gada augusta līdz oktobra sākumam sekoja izrādes Londonā, Zviedrijā (Stokholmā, Upsalā, Norčepingā u.c.), Vācijā (Manheimā, Štutgartes Dziesmu dienās, Minsterē, Hamburgā u.c.), un atkal Anglijā (Straumēnos, Līdsā, Mūsmājās u.c.).
Doma par šādu teātra turneju uz otru pasaules malu bija radusies gadu agrāk, 1975. gadā. Tajā gadā Austrālijā viesojās jaunu latviešu bars galvenokārt no Eiropas. Tas bija Minsteres Latviešu ģimnāzijas skolnieku, absolventu un draugu iestudētais Mičošanas uzvedums, kas bija radies jauniešu pašu ierosmē, bez skolas vadības atbalsta. Ar šo uzvedumu bija izbraukāti Eiropas latviešu centri, pēc tam Ziemeļamerika. It kā jokodamies, pēc Amerikas turnejas mičotāji teikuši, ka atliekot vienīgi Austrālija. 1975. gadā šis joks kļuva par īstenību.
Austrālijas latviešu jauniešiem mičotāju turneja Austrālijā bija ārkārtīgi nozīmīga. Vairāk nekā 40 turnejas dalībnieki izbraukāja piecas Austrālijas pilsētas, kur viņi uzstājās ar diviem uzvedumiem – Mičošanu un latviešu dzejas uzvedumu, ko bija izveidojis Juris Kronbergs. Šie vairāk nekā 40 jaunieši katrā pilsētā tika izmetināti pie vietējiem latviešiem un katrā pilsētā dažās dienās izveidoja kontaktus un sadraudzējās ar vietējiem latviešiem. Austrālijas latviešu jaunatnei, kas jutās tik tālu prom no citiem trimdas latviešiem, šī bija jauna, svaiga, radoša saite ar pārējo latviešu trimdu.
Melburnā jau agrāk bija radusies doma sagaidīt mičotājus ar teātra izrādi. Mārai Eichmanei-Rozītei bija iedvesma ar Melburnas jauniešiem iestudēt Ērika Ādamsona lugu Mālu Ansis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ iestudēšana ievilkās, un izrāde bija gatava tikai pāris mēnešus pēc tam, kad mičotāji jau bija prom.
Tomēr Mālu Anša izrāde Melburnā izdevās labi, un svinot pēc tās es izmetu ierosinājumu, ka mēs varētu sagatavot jaunu izrādi un ar to apbraukāt Eiropu. Ierosinājums daudziem likās apsveicams, un tajā vakarā radās doma, ka tādā gadījumā mums vajadzētu saukties par Mālu ansambli. Ar laiku, turnejas domu apsverot nopietnāk, bija seši jaunieši, kas bija ar mieru un kam bija iespējams vairākus mēnešus no savas dzīves veltīt šim projektam. Ķēros pie iestudējuma plānošanas, un mēs visai drīzi uzsākām mēģinājumus.
Biju jau mičotāju turnejas laikā savu ieceri izklāstījis Mičošanas projekta ierosinātājam – Vilnim Zaļkalnam. Viņš bija ar mieru palīdzēt noorganizēt šādu mūsu teātra turneju Eiropā.
Varbūtības
Varbūtību Eiropas turnejā piedalījās Roberts Brenners, Viktors Brenners, Rasma Saulīte, Brigita Stroda, Silvija Stroda un Juris Rozītis.
Mēģinājām vairākus mēnešus galvenokārt Brenneru vecāku garāžā. Bijām arī kādas dienas Daugavas vanagu īpašumā uz laukiem ārpus Melburnas. Tur bijām kopā no rīta līdz vakaram, nodarbojāmies ar dažādiem teātra vingrinājumiem un akrobātiku, improvizējām skatus, veidojām lugas scenāriju un saliedējām ansambli. Izmēģinājām arī dažādu mūziku un skaņas efektus.
Izrādes pamatā bija tautas pasakas un teikas. Meklēju tādas, kas bija neparastākas, izvairījos no labi pazīstamām.
Pamata fabula: mēs bijām ceļojoša viduslaiku spēlmaņu – komediantu trupa, kas ceļo no pilsētas uz pilsētu un uzved vietējiem pasakas. Katram spēlmanim bijām izgudrojuši savu stāstu. Bija gan lāča dēls (Roberts Brenners), gan žonglieris (Viktors Brenners), gan dejotāja, kas apdejojusi visu pasauli (Rasma Saulīte), gan priesteriene, kas nozagusi svēto uguni (Brigita Stroda), gan arī meža māte (Silvija Stroda). Sākotnēji bija arī vēl alķīmiķis, bet, tēlotājam pametot ansambli, es biju spiests pārņemt viņa lomas dažādajās pasakās. Darīju to ar vienkāršu tēla vārdu melnais vīrs.
Kostīmus radīja Brigita Stroda. Tie bija piemēroti katram tēlam un grezni izdomāti. Uzsākot izrādi, katrs nometa savu ārējo kārtu un kļuva par vienkāršu spēlmani, kas tēloja līdzi dažādās pasakās.
Par mūziku izrādei rūpējās Silvija Stroda, ģitāru spēlēja Viktors Brenners. Pārējais ansamblis piedalījās gan ar balss efektiem, gan sitot dažādus instrumentus, grabuļus, zvaniņus.
Labi pazīdami Austrālijas latviešu namus, mēs izrāžu zāli bijām iekārtojuši neparastā veidā. Publika sēdēja uz skatuves, skatuves priekšā, un divās, trīs rindās gar zāles garajām sienām, tā izveidojot it kā U-burtu, kas ietvēra spēles lauku. Zāles ‘aizmugurē’ bijām uzstādījuši dzīvības koku kā stilizētu latviešu rakstu. (Koks bija saliekams no papes caurulēm, lai būtu viegli pārvadājams turnejā). Kokam priekšā bija izklāta liela, balta, apaļa drēbe (Brigita bija atradusi lietotu izpletni) uz kuras bija uzkrāsota mitoloģiska karte – ar jūrām, kalniem, upēm, pilsētām. Pēc katras uzstāšanās iezīmējām to pilsētu, kur nupat bijām bijuši. Rīkotāji un draugi no tās pilsētas arī drīkstēja parakstīties uz kartes.
Uz šī paklāja bija arī izvietoti mūsu mūzikas instrumenti, gaidot izrādi.
Ansamblis kā ceļojoši spēlmaņi iesoļoja zālē, dziedot Spēlmaņu dziesmu. Sapulcējamies pie koka, novilkām tēlu ārējos kostīmus un sākām spēlēt pasakas. Tie, kas nepiedalījās kādā pasakā, uz ceļiem tupēja uz pasaules kartes, gādāja par mūziku un skaņu efektiem vai stāstīja pasaku. Citi zāles vidū tēloja stāstīto.
Kad visas pasakas bija notēlotas, mēs atkal uzvilkām ārējos kostīmus, kas izteica mūsu individuālos dzīves stāstus, un soļojām prom it kā uz nākamo pilsētu, dziedādami Dziesmu laikam. Aizsoļodami prom, katrs no ansambļa noņēma no kakla mazu, primitīvu māla medaljonu ar stilizēto dzīvības koku viena pusē un otrajā pusē iegrebtu tekstu MĀLU ANSAMBLIS LXXVI un pasniedza to kādam publikā.
Spēlmaņi devās tālāk.
(Attēli: Varbūtības 1, 2, 17, 19, 27)
Atkāpe: pirms Varbūtībām
Austrālijas latviešu jauniešu darbībai teātrī nozīmīga bija Māras Eichmanes-Rozītes un Jura Rozīša izglītība un pieredze, tādēļ nepieciešama neliela atkāpe par šo tēmu.
No 1970. līdz 1974. gadam mēs abi ar Māru Eichmani-Rozīti studējām teātra mākslu Adelaides Flindersa Universitātes drāmas skolā.
Māra ir dzimusi un uzaugusi Sidnejā. Sidnejas Latviešu teātris uzskatāms par visražīgāko latviešu teātri Austrālijā, ja ne visā trimdā, kur katru gadu iestudētas vairākas jaunas izrādes. Tā režisors Kārlis Gulbergs it sevišķi daudz strādājis, lai teātra darbā iesaistītu jauniešus. Arī Māra ātri iesaistījās teātrī. Viņai uzticēja Sniedzes lomu, kad teātris Austrālijas Kultūras dienās 1968. gadā iestudēja Princesi Gundegu un Karali Brusubārdu.
Es uzaugu Melburnā, kur mana noteicošā aktīvā pieredze teātrī bija kādreizējā Dailes Teātra aktiera Viliberta Štāla iestudētās izrādes ar Melburnas latviešu Daugavas skolas absolventiem – Annas Brigaderes Sprīdītis (1967.) un Princese Gundega un Karalis Brusubārda (1969.). Štāla režijā tēloju arī Melburnas Latviešu teātra izrādē Richarda Valdesa Jūras vilkos.
Pārcēlušies uz Adelaidi studēt drāmu, mēs abi ar Māru piedalījāmies gan latviešu sabiedrībā atsevišķos Adelaides Latviešu teātra iestudējumos, gan arī Flindersa universitātē dažādās izrādēs kopā ar mūsu austrāļu studiju biedriem.
Sākām arī ar vietējiem latviešu jauniešiem veidot paši savas izrādes un uzvedumus. Starp tiem jāmin Raiņa Rīgas ragana, ko Māra iestudēja Sidnejā (1969.), un austriešu ekspresionistiskā gleznotāja Oskara Kokoškas luga Slepkava. Tās. Cerība. [Mörder, Hoffnung der Frauen] , arī Māras režijā (1972.). Es savukārt Austrālijas Latviešu 6. jaunatnes kursos (1973.) kopā ar kursantiem izveidoju izrādi no Raiņa fragmentos atstātās lugas Kurbads (arī: Īliņš jeb Saules bērns) teksta. Ar šo izrādi apbraukājām Adelaidi, Melburnu un Sidneju. Tāpat 12. Austrālijas Jaunatnes dienās (1973.) uzvedām folkloristisku uzvedumu Ūsiņš ar tautas mūziku, dejām, pasakām un dažādiem teatrāliem elementiem.
Nobeidzot Flindersa universitāti, kopā ar kursa biedriem izveidojām austrāļu alternatīvo teātri The Legerdemain Theatre Company. Ar šo ansambli kopā iestudējām kādas 4-5 izrādes austrāļu publikai.
Atpakaļ pie Mālu ansambļa: no Varbūtībām pie Godo gaidot
Tātad ar Varbūtībām 1976. gadā izbraukājām Eiropas latviešu centrus. Kā liekas, publika izrādes uzņēma labi.
Kad turneja bija cauri, divas ansambļa dalībnieces devās atpakaļ uz Austrāliju. Mēs pārējie četri palikām Eiropā, kopā visi pirmo reizi apciemojām Latviju un tad apmetāmies katrs savā zemē. Es paliku Zviedrijā studēt baltu valodas Stokholmas Universitātē.
Pa turnejas laiku bijām daudz sapņojuši, ka būtu ideāli turpināt Mālu ansambļa darbību Eiropā – piesaistīt vietējos latviešus, kas gribētu spēlēt teātri. Ar laiku varētu doties tālāk uz ASV, kur atkal daži atkristu, citi pienāktu klāt. Tā Mālu ansamblis izplatītos pa visu trimdas pasauli.
Šāds ‘globāls sapnis’ īsti nepiepildījās; Mālu ansambļa sākotnējie dalībnieki bija izkaisīti pa dažādām zemēm. Tomēr mani, jaunpienācēju Zviedrijas latviešu sabiedrībā, kādā sarīkojumā kautrīgi uzrunāja divas Stokholmas latvietes – Andra Lasmane un Daina Šleiere – un apvaicājās, vai nevarētu kaut kādi iesaistīties teātrī.
Sāku domāt par iestudējumu, kuru vada divi spēcīgi tēli.
Sarunās ar Juri Kronbergu radās doma par Semjuela Beketa lugu Godo gaidot – 20. gadsimta pēckara klasiķi. Nodomāju, ka man būtu labi izņēmuma kārtā strādāt ar klasisku lugu, kur teksts ir stabils pamats, kur nav pašam tas jāveido, bet kur var censties iedziļināties un interpretēt jau esošu tekstu.
Andra un Daina likās spēcīgas tēlotājas, kas varētu iedzīvināt abus lugas tēlus, Vladimiru un Estragonu.
Kronbergs jau bija šīs lugas pirmo (no diviem) cēlieniem pārtulkojis latviski. Savukārt īso dziesmiņu otrā cēliena sakumā viņam bija atdzejojis Dzintars Sodums.
Es metos pārtulkot otro cēlienu.
Pie Kronbergu virtuves galda kopā ar manu jauno partneri Māru Krēsliņu un Regīnu Kronbergu mēs tad vairākus vakarus lasījām mūsu, abu Juru tulkotos tekstus un tos iztirzājām rindiņu pa rindiņai. Salīdzinājām gan ar Beketa oriģinālu franču valodā, gan ar viņa otro versiju angļu valodā, gan arī ar zviedru tulkojumu.
Nodomāju, ka pretēji parastai trimdas teātra praksei paziņošu autoram par mūsu tulkojumu un iestudējumu un maksāšu autortiesību nodevas, lai gan bijām amatieru ansamblis, kas nekā no izrādes nepelnīs. Aizrakstīšu Beketam. Cerēju trimdas latviešu kultūru ievest pasaules kultūras apritē, nevis uzskatīt to kā kaut ko privātu, par ko īpaši nevienam ārpus latviešiem nestāsta.
Tomēr ap to laiku lasīju avīzēs, ka kāds teātris Vācijā (laikam Hamburgā?) bija pieteicis Beketam, ka iestudēšot lugu ar divām sievietēm galvenajās lomās. Bekets esot nikni to viņiem noliedzis.
Nolēmu, ka labāk lai mūsu izrāde tomēr paliek latviešu trimdas paēnā. Neaizrakstīju Beketam.
Ķērāmies pie mēģinājumiem – vispirms trijatā ar Andru Lasmani Vladimira lomā un Dainu Šleieri Estragona lomā. Vēlāk Pozo lomā pievienojās Pēteris Šmitmanis. Lakija lomu tēloja Regīna Kronberga, kas veiksmīgi apguva sarežģīto Lakija monologu. Zēnu, kas ierodas katra cēliena beigās (mūsu izrādē – īsās baltās biksēs, baltā krekliņā, baltās zeķēs un kurpēs, ar baltu žokejcepuri galvā), tēloja Ildze Irbe.
Šajos agrīnos mēģinājumos varēju pirmo reizi pielietot metodi, ko biju apguvis Flindersa Universitātes drāmas skolā no japāņu režisora Yutaka Wada (Jutāka Uāda), kas tur viesojās manā pēdējā gadā universitātē un ar mums iestudēja trīs Jukio Mišimas nō-teātra ludziņas. Yutaka Wada bija arī studējis Maskavas mākslas teātrī un apguvis Staņislavska metodi.
Iedalīju lugu īsos skatos, kur notiek kāds lūzums. Mēģinājumos kopā ar aktieriem izlasījām vienu skatiņu, un katrs aktieris atstāstīja no sava tēla viedokļa, kas skatā notiek. Tad viņas improvizēja šo skatu saviem vārdiem. Izdiskutējām skatu. Kur improvizētais atšķīrās no rakstītā? Kāpēc? Lasījām atkal, improvizējām atkal, izdiskutējām atkal. Tā tas turpinājās līdz skats ‘sēdēja’, kad aktieri jau lietoja tekstā rakstītā tēla vārdus, nevis tikai savus. Tad ķērāmies pie nākošā skata.
Iemanījāmies šajā darba ritmā, un lugas interpretēšana gāja arvien raitāk uz priekšu. Saspēle starp Andru un Dainu – ari ar Pēteri un Regīnu – bija brīva un ērta, radoša. Aktieri patiesi apguva skatus un tekstus kā savus.
Viena replika gan mūs mulsināja lugas otrajā cēlienā, kad gan Pozo, gan Vladimirs un Estragons pakrituši gar zemi un nevar piecelties. Viņi bezpalīdzīgi ķepurojas, arvien izmisīgāk lādēdamies. Pēkšņi Bekets iedevis Estragonam repliku: “Paskaties uz mākonīti.”
Mēs nevarējām nekādi iztulkot šo repliku. Tā neiederējās attēlotajā situācijā. Kārdinājums bija to vienkārši svītrot, kā es būtu darījis savās agrākajās izrādēs, kur tekstu mēs radījām paši.
Bet nē. Beketa lugu biju izvēlējies aiz liela respekta pret autoru. Būtu gļēvi šo grūtību vienkārši svītrot. Interpretējām, ka Estragons, vārtīdamies pa zemi, pēkšņi ierauga mākonīti, un tā skaistums viņam tikai uz īsu mirkli novērš uzmanību un liek pilnīgi aizmirst visu savu izmisumu. Tā arī Daina šo situāciju nospēlēja.
Pirmizrāde notika Stokholmā 1978. gadā. Burzmā pēc izrādes starp daudzajiem, kas nāca klāt un atzinīgi izteicās par izrādi, viena kundze (Aina Grīnberga-Muchka) pateicās un vēl piebilda: “Kad viņš ieraudzīja to mazo mākonīti – tas bija dzīves apliecinošs brīdis.” Kāds to tomēr bija pamanījis! Tas deva gandarījumu par mūsu pareizo izvēli mēģinājumos.
Godo gaidot pasaules turneja
Ar Godo gaidot spilgti atklājās grūtības, braucot ar izrādi turnejā. Ar Varbūtībām bijām jau sastapušies ar dažādiem šķēršļiem; piemēram, Manheimā zāle bija L-burta formātā; publika bija dalīta pa divām telpām. Mums bija jāspēlē stūrī, kur abas telpas daļas sanāk kopā. Bija jātēlo uz divām pusēm. Tas nebija tik grūti izdarāms, jo izrāde jau bija inscenēta nekonvencionālā veidā, ar publiku visapkārt.
Bet kurš būtu domājis, ka konvencionālā proscēnija skatuves iestudējumā varētu rasties līdzīgas problēmas? Kādā zālē (tas laikam arī bija Vācijā?) izrādījās, ka parastai proscēnija skatuvei vienā pusē nebija aizkulišu. Bija skatuve, ar parastajām drapērijām abās pusēs, bet vienā pusē aiz drapērijām bija ķieģeļu siena! Nebija vietas, kur aktieriem pat apgriezties!
Iestudējumā, kur tik ļoti svarīgi, ka abos cēlienos Lakijs un Pozo ienāk no vienas puses un dodas tālāk uz otru pusi, šis bija liels traucējums. Pēterim un Regīnai bija jāsaraujas aiz šīm drapērijām ar visām savām somām un garo virvi un ilgi jāstāv bez kustēšanās, lai publika viņus tur nepamanītu, līdz pienāca laiks uznākt uz skatuves.
Citā vietā bija līdzīga bezizejas aizkulise. Pozo un Lakijs varēja turpināt savu ceļu vienīgi pa trepītēm lejā no skatuves un cauri zālei.
1978. gada jūlijā un augustā uzstājāmies vairākās vietās Ziemeļamerikā, un visur mūs labi uzņēma.
Uzstājāmies arī Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) pēc dziesmu svētkiem Bostonā. Kongress notika kādā universitātes koledžā Viljamstaunā, ārpus Bostonas. Tur mums ierādīja galveno zāli, kur notika visi lielie referāti un paneļdiskusijas. Zāle bija liela. Skatuve bija plaša. Bet… uz skatuves stāvēja liels flīģelis (manā atmiņā tas bija arī izdekorēts un apzeltīts – bet varbūt tā ir tikai man iedoma). Katrā ziņā aizkulises bija tik šauras, ka flīģeli nekādi nevarēja nostumt no skatuves. Vladimiram un Estragonam savā tukšajā zemē, kur tie gaidīja Godo atnākam, būtu jātēlo ap apzeltītu flīģeli!
Teicu nē – tā mēs nevaram. Rīkotāji tad pa visu universitātes koledžu, kurā notika kongress, meklēja kādas alternatīvas telpas. Atradās lekciju zāle, kas bija neitrālāka. Tur gan satilpa tikai pārsimt skatītāju, kas sēdēja vairākos pakāpienos arvien augstāk prom no ‘skatuves’. Tomēr redzamība un dzirdamība bija laba, kā jau lekciju zālē. Aktieriem gan bija ierobežota spēles telpa, kur kustēties, jo tā bija paredzēta tikai vienam lektoram, bet viņi tam piekrita.
Apklājām fona sienu un tāfeli ar neitrālu papīru un uzstādījām mūsu papjēmašē koku spēles telpas vidū. Spēlējām!
Zāle bija pilna. Bez kongresa dalībniekiem bija sabraukuši arī skatītāji, kas dzīvoja apkārtnē, kā arī citi tālāki viesi, kas vēl bija palikuši pēc Bostonas dziesmu svētkiem. Visas sēdvietas bija aizņemtas, un publika sēdēja pat uz pakāpieniem vidus ejās.
Aktieri labi iedzīvojās krietni šaurākā spēles laukā, tomēr kādā brīdī, žestikulējot vai spiežoties cits citam garām, viens liels papjēmašē koka zars ‘nolūza’ un palika karājoties. Publika bija saprotoša, un Daina ar Andru turpināja tēlot bez pārtraukuma. Ļoti drīz bija repliku virkne, kur Vladimirs un Estragons mēģina noskaidrot, vai viņi gaida pareizā vietā. Jā, tā esot pareizā vieta, viņi tepat bijuši vakar. Te ir tas pats koks kā vakar. Tad viņas sāka improvizēt replikas Beketa stilā par koka izskatu – vakar kokam nav zars tā karājies utml.
Publika ļoti novērtēja šo improvizāciju, skaļi smējās un aplaudēja.
Godo gaidot izrādi vispār uzņēma ar siltumu un sajūsmu visās vietās, kur Amerikā un Kanādā mēs uzstājamies. Veidojās ansamblis, kas labi strādāja kopā.
(Attēli: 6, 12, 21, 22, 23, 27, GG reklāma 31)
Kultūras sakari bez panākumiem
Radās doma prasīt Kultūras sakaru komitejai, vai Godo gaidot izrādi nevar uzvest arī Latvijā. Kad biju Latvijā, runāju par to ar Ivaru Ķezberu. Viņš izteicās ļoti pozitīvi, bet nekādu konkrētu norunu nebija.
Rakstīju vēstules Ķezberam un, pēc Ķezbera ieteikuma, arī Viktoram Hausmanim un Arnoldam Liniņam. Kad atkal biju Rīgā, centos sarīkot tikšanos ar viņiem, bet viņi nebija pieejami vai neieradās. Satikos ar Albertu Liepu Padomju Savienības sūtniecībā Stokholmā.
Uz savām 8 vēstulēm saņēmu divas atbildes. Ķezbers paziņoja, ka 1979. gadā nebūs iespējams noorganizēt izrādi Latvijā. Hausmanis paziņoja, ka viesizrāde nebūs iespējama 1980. gadā, jo “1980.gads, kā Jūs zināt, ir olimpiādes gads, mūsu valstī gaidāms ļoti liels ārzemju viesu pieplūdums”. Tātad tāpēc, ka Maskavā vasarā būs olimpiāde, nav iespējams Rīgā Lieldienās sarīkot vienu teātra izrādi. Hausmanis turpina, “personiski man šī S. Beketa luga šķiet drusku novecojusi.” Savukārt Alberts Liepa pie liela Ļeņina portreta padomijas konsulātā Stokholmā paziņoja, ka tas, vai izrāde Latvijā notiks vai nē, atkarīgs no “jūsu lojalitātes pret Padomju Savienību.”
Kad atstāstīju Vilnim Zaļkalnam visu šo, viņš piedāvāja, kā varētu nokārtot, lai izrāde Latvijā notiktu. Viņš kā Latviešu sociāldemokrātu strādnieku partijas (LSDSP) laikraksta Brīvība redaktors varētu rakstīt rakstus, kas mūs nosauktu par kolaborantiem ar padomju iestādēm. Ja saceltu traci trimdas sabiedrībā, Kultūras sakaru komiteja tūlīt uzņemtos šādu izrādi sarīkot.
Šādai rīcībai es nebiju gatavs piekrist. Izrāde Latvijā nenotika.
Gotlandes dziesmu svētku uzvedumi
1979. gada jūnijā notika lielie Pasaules brīvo latviešu dziesmu svētki Visbijā uz Gotlandes salas. Tur Mālu ansamblis piekrita sagatavot bērnu rītu, tēlojot dažas tautas pasakas par dzīvniekiem, kā arī kopā ar publiku dziedot tautas dziesmas. Visi bijām tērpušies dzīvnieku kostīmos un maskās.
Publika sirsnīgi uztvēra šo sarīkojumu un ilgi aplaudēja. Sauca arī “Vēl! Vēl!” Es dabūju izmantot joku, ko biju lasījis kādā folkloras krājumā. Ar žestiem rādīju, lai publika norimstas un tad teicu, ka varu izstāstīt vēl vienu pasaku.
Runāju apmēram tā: “Kādam tēvam bija trīs dēli – Pēteris, Jānis un Diezgan. Ļoti svarīgi atcerēties šos vārdus. Kā saucas pirmais?” Publika atbildēja – Pēteris. Ar Jāni tāpat. Prasīju arī trešā dēla vārdu. Publika atbildēja: “Diezgan”. Notēloju, ka nedzirdu, – lai sauc skaļāk. Tā pāris reižu publika skaļi sauca: “Diezgan! Diezgan!” Paraustīju plecus un teicu: “Nu ja diezgan, tad diezgan!”, un viss ansamblis, smieklu pavadīti, nosoļoja no skatuves.
Mālu ansamblis arī palīdzēja tautas deju kopai “Zibenītis”. Neatceros vairs skaidri, kas tā bija par deju. Kā liekas, tā varēja būt Ubagu deja vai tml. Mēs, tērpušies skrandās kā ubagi, līkām mugurām, klibiem soļiem, katrs atbalstīdamies uz diviem īsiem spieķīšiem, iztenterējām sporta laukumā, kur notika tautas deju uzvedums. Kad mainījās mūzika, mēs uzlēcām stalti un veikli un mazos spieķīšus vicinājām virs galvām. Tālāko laikam pārņēma Zibenītis un varbūt vēl kādas deju kopas.
Kopā ar Juri Kronbergu vēl sarīkojām arī Dziesmu svētku Dzejas pasākumu, bet tas neparādījās ar Mālu ansambļa vārdu.
(Attēli: Gotlandes bērnu sarīkojums 2, 7 (var arī 8, ja pārskenē vai noņem plēves defektu))
Austrālijas turneja
Pēc veiksmīgajām izrādēm Amerikā 1978. gadā radās doma, ka Mālu ansamblis varētu apbraukāt arī Austrāliju. Man ilgāku laiku bija briedusi doma radīt izrādi bez iepriekš sarakstīta gatava teksta, ansamblim pašam improvizējot un izveidojot izrādes scenāriju.
Savukārt Māra Krēsliņa bija ilgāku laiku domājusi par tautas mūzikas uzvedumu. Programma sastāvētu nevis no komponistu apdarinātām dziesmām, bet gan dziesmām, kas ņemtas tieši no folkloras krātuves publicētiem materiāliem. Doma bija apgūt senāko dziedāšanas veidu. Māra bija jau vairākus gadus ar šādu folkloru nodarbojusies, sapulcēdama dažādas dziedātāju grupas, un ‘autentiskas’ folkloras dziesmas dziedājusi dažādos sarīkojumos vai svētku aktos. Parasti tās bija tikai nedaudzas dziesmas kādā lielākā sarīkojumā. Tagad viņai bija doma izveidot veselu koncerta programmu tikai ar šīm dziesmām.
Sazinājāmies ar Austrāliju un sākām plānot turneju, kas notika 1980. gada decembrī. Bija paredzēts uzstāties Melburnā, Sidnejā, Brisbenā, Kanberā, Adelaidē un nobeigt turneju Pertā, Kultūras dienās. Kad turnejas plānošana bija jau uzsākta, Pertas Kultūras dienu rīkotāji pavaicāja, vai mēs nevarētu sagatavot kādu uzvedumu, kas tiktu rādīts tikai Pertas Kultūras dienās. Kopā ar Andru Lasmani un Dainu Šleieri mēs trijatā nolēmām sagatavot bufonādi Par tabakas kaitīgumu.
Cik atceros, vingrinājumos un improvizācijās, no kurām izveidojās izrāde Māja, no sākuma piedalījās vairāki cilvēki, bet daži no viņiem dažādu personīgu apstākļu dēļ atkrita. Beigās palika kodols – četras sievietes: Rauna Cekule-Lejiņa, Māra Krēsliņa, Andra Lasmane, Daina Šleiere.
Izveidojām izrādi ap četrām jaunām latviešu sievietēm, kas dzīvo kopā vienā mājā, kādā nenoteiktā trimdas zemē. (Vienā epizodē, kas noris mītnes zemes darba vietā, runājām zviedriski, kad uzvedām to Zviedrijā, bet angliski, kad to uzvedām Austrālijā.)
Epizodes attēlo notikumus šo četru cilvēku dzīvē viena gada laikā. Visas četras aktrises spēlēja arī blakus lomas dažādajās epizodēs. Lugā nebija liela konflikta, dramatisma vai kāpinājuma, bet centāmies patiesi attēlot daļu no mūsu paaudzes īstenības, dzīvojot trimdā, ar saviem mazākiem konfliktiem, panākumiem, šķēršļiem, pārpratumiem.
Atsauksmes no publikas apstiprināja šo centienu nozīmi. Varējām konstatēt, ka gandrīz visi mūsu vienaudži izteicās atzinīgi par izrādi, piebilstot, ka varēja tajā atpazīt savu pasauli. Vecākās paaudzes skatītāju viedoklis bija dalīts; puse domāju, ka tas bija interesants eksperiments, kamēr otra puse uzskatīja, ka “tur jau nekas nenotika”!
(Attēli: Māja 1, 3, 4, 5 , 8, 12, 16, 18)
Latviešu tautas mūzikas uzvedums
Tautas mūzikas uzvedumu gatavojot, ansamblī klāt nāca Laine Lasmane, Silvija Stroda, Eva Lapiņa un Jānis Liepiņš. Māra pieaicināja arī Austri Grasi, kurš, lai gan dzīvoja Vācijā, pāris reizes atbrauca uz Stokholmu uz mēģinājumiem. Viņš arī bija pieteicējs uzvedumā, paskaidrojot folkloristisko nozīmi tam, ko mēs dziedājām.
Dziesmas izvēlējās un programmu sastādīja Māra, sameklēdama dziesmas ap dažādām tēmām, piemēram, gani, gadskārtas, darbs, bērni, kāzas, bēres, Lejaskurzemes dziesmas. Laine mēģinājumos palīdzēja ar balss atraisīšanas vingrinājumiem, un viņas abas ar Silviju piedalījās dziesmu interpretācijā un balsu sadalē.
Šis laikam bija pirmais šāda veida senās dziedāšanas uzvedums trimdā. Agrāk bija atsevišķi trimdas komponisti, kas šīs senās dziesmas bija apdarinājuši (Longīns Apkalns, Andrejs Jansons, Andris Vītoliņš, Alberts Jērums u.c.). Bija arī atsevišķi ansambļi, kas dziedāja šo komponistu apdares (visnotaļ Ņujorkas latviešu kokļu ansamblis un grupa Kolibri Amerikā, arī Atbalss Londonā), bet laikam neviens trimdā vēl nebija centies rekonstruēt folkloras krātuves materiālus pēc iespējas autentiskāk.
Uzvedums, kā liekas, atstāja iespaidu publikā, it sevišķi jaunatnē, kas agrāk nebija tāda veida mūziku dzirdējusi. Austrālijā pēc Mālu ansambļa turnejas daži jaunieši esot uzsākuši paši savas folkloras grupas. Pēc turnejas Silvija Stokholmā uzsāka grupu Vilcējas, arī Austris Vācijā uzsāka grupu Ķelnes prāģeri.
Kāds bija dzirdējis divu cilvēku sarunu publikā Melburnā. Viens bija teicis: “Nu kas tā par dziedāšanu? Tā jau senāk pie mums uz laukiem vecas sievas dziedāja!” Par šo kritiku mēs vēl visu turnejas laiku pasmīnējām.
(Attēli: Latv tmuz 2, 3, 4, 6, 7, 8, 51, 53)
Par tabakas kaitīgumu
Gatavojot izrādi tieši Pertas kultūras dienām, mēs ar Andru un Dainu improvizējām un izveidojām izrādi, kuras mērķis bija vienkārši izraisīt smieklus, izmantojot pēc iespējas vairāk ‘fiziska’ humora. Izrādes nosaukumu patapinājām no kāda mazzināma Čehova viencēliena farsa.
Attīstījām divus meiteņu tēlus, nedaudz iedvesmojoties no Vladimira un Estragona attiecībām mūsu agrākajā izrādē Godo gaidot. Šos tēlus mēs nosaucām Učelāčī (Andra) un Učelīnī (Daina). Es tēloju gan meiteņu tēvus, gan vīriešus, ar kuriem meitenes flirtē u.c. vīriešu lomas. Meiteņu vārdus savukārt patapinājām no Pasolini filmas nosaukuma. Gribējām itāliskus, starptautiskus vārdus, kas vedina domas uz delartisku farsu. Burtiski šie vārdi nozīmē apmēram ‘lieli, bargi putni’ un ‘mazi, mīlīgi putniņi’. Izrādē atkārtojas fiziskais joks, kad meitenes lec man virsū – viena uz muguras un otra ap vēderu. Es viņas nēsāju pa skatuvi. Viņas uz manis tup kā putni kokā. Tā mēs kļuvām par Učelāči, Učelīnī un Kociņu.
Pertā, uzsākot izrādi, mānījām publiku. Kad zāles gaismas bija izslēgtas, sitām gongu. Lēnām atvērām priekškaru. Skatuve tukša. Nekas nenotiek. Aizvelkam priekškaru atkal ciet. Publika smejas – domā, ka teātrim misējies. Pēc laiciņa atkal gongs. Atkal priekškaru atvelk vaļā – atkal tukša skatuve. Atkal pēc brīža aizvelk priekškaru ciet. Nu jau publikai aizdomas, ka tā nav nejauša neveiksme. Trešo reizi atkal atvelk priekškaru vaļā, bet šoreiz pēc brītiņa es pabāžu galvu ap priekškara malu un pārsteigumā glūnu uz publiku. Neērti lēnām izsoļoju uz skatuves vidu un it kā taisos uzrunāt publiku. Stomīdamies sāku kaut ko skaidrot. Tad ar skaļiem kliedzieniem vienā skatuves pusē parādās Andra, otrā Daina. Viņas ar milzu enerģiju pārņem skatuvi – pieskrienot pie manis un uzlēkdamas man virsū jau aprakstītajā pozā. Mēs kopīgi nodziedam jestru dziesmu, man šurpu turpu soļojot pa skatuvi. Mums visiem trim bija sarkani klaunu deguni, kā arī katliņa cepures galvā. Publikas uzmanība bija iegūta. Izrāde varēja sākties.
Sižets bija visai vienkāršs – divas meitenes katra prasa savam tēvam atļauju braukt uz Pertas Kultūras dienām. Tēvi aizliedz meitām braukt, jo “Tu sāksi man vēl tabaku pīpēt, alkoholu dzert un tā tālāk, un tā tālāk…!” Meitenes tad izgudro dažādus veidus, kā tēvus piemānīt, satiekas ar jauniem vīriešiem un cenšas ‘baudīt dzīvi’.
Liekas, ka publika izrādi visā visumā uzņēma ar prieku. Pēc Kultūras dienām mēs to vēl uzvedām privātās viesībās žurnālista Aleksandra Zariņa dārzā ārpus Sidnejas. Esam to uzveduši arī pāris reizes Stokholmā, Minsterē, kā arī Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Straumēnos Anglijā.
(Attēli: Par tabakas kaitīgumu 3, 4, 10, 13, 19)
Pēc Mālu ansambļa: Stokholmas Latviešu teātra izrādes
Kad atgriezāmies no Austrālijas turnejas, ansamblī iestājās zināms pagurums. Es savukārt saņēmu ielūgumu no Stokholmas Latviešu teātra (SLT) iestudēt izrādi, ko vest uz 1982. gada dziesmu svētkiem Līdsā, Anglijā. Grupiņa SLT aktīvistu – visnotaļ Kristīne un Jānis Bergholci, Janis Gulbītis un Modris Gross – bija pierunājuši arī citus mani aicināt. Piekritu izveidot izrādi Raudupiete, balstoties gan uz Blaumaņa stāstu, gan uz Brigaderes lugu. Teātra sapulcē palaidu apkārt lapu, kur varēja pierakstīties visi, kas vēlējās piedalīties. Uzrakstīju lomu katram – kopā astoņpadsmit aktieriem.
Pēc Raudupietes izrādēm Līdsā un dažādās Zviedrijas pilsētās pārstrādājām izrādi mazākam personālam un vedām to turnejā uz Austrāliju (1983.-1984.). Pēc tam atkal pārstrādājām Amerikas un Kanādas turnejai (1986.). Visbeidzot izrādījām to Latvijā (Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Valkā) 1991. gadā. Kāds bija sarēķinājis, ka šis uzvedums piedzīvojis apmēram 25 izrādes – trimdas apstākļos ļoti liels skaits.
Pēc Raudupietes kopā ar SLT iestudēju arī izrādi Brīnumputns (pēc Brigaderes lugas Lolitas brīnumputns). To uzvedām Minsteres dziesmu svētkos 1987. gadā. Gadu vēlāk to vedām turnejā uz ASV un Kanādu.
1992. gadā Kristīne un Jānis Bergholci bija saņēmuši ielūgumu no Latvijas Nacionālā teātra viesoties Voldemāra Šoriņa iestudētajā izrādē, kas balstījās uz Ingmāra Bergmana scenāriju Kādas laulības dzīves ainas. Viņi aicināja mani palīdzēt viņiem sagatavoties. Nebijām visai apmierināti ar tulkojumu un dramatizējumu. Ņēmām zviedru valodas oriģinālu un krietni pārstrādājām tekstu. Jānis un Kristīne tēloja galvenos tēlus, bet vienā skatā bija loma arī Kristīnes mātei Irmai Vārpai-Dziļumai. Citā skatā atkal vienu tēlu atveidoja vietējās Nacionālā teātra aktrises – katru vakaru cita. Nospēlējām piecas vai sešas izrādes Rīgā. Diemžēl Stokholmā paguvām nospēlēt tikai atklātu ģenerālmēģinājumu.
(Attēli: Raudupiete 4, 5, 7, 8, 10, 19, 21, 26; Brīnumputns I 3, II 18)
Trimdas teātra beigu cēliens
Kad gatavojāmies izrādīt Raudupieti Liepājā, galvenais režisors Herberts Laukšteins man piedāvāja iestudēt izrādi Liepājas teātrī. Teicu, ka padomāšu un došu atbildi vēlāk. Es jutu, ka SLT ansamblis, ar kuru tolaik strādāju, sāk veidoties par veiksmīgu, rutinētu ansambli. Mūsu sadarbība labi attīstījās. Negribēju to pārtraukt. Vēlējos vispirms aprunāties ar ansambli. To visu pateicu Laukšteinam.
Tomēr pēc izrādes tovakar Liepājas teātra administrācija uznāca uz skatuves un paziņoja, ka es esot “apsolījies iestudēt izrādi Liepājā”, vēl piebilstot, ka “mēs savus solījumus pildām!”
Tā nu es jutos spiests “pildīt solījumu” un pārtraukt darbību ar SLT.
Metos jaunajā projektā. Satikos ar Modri Tenisonu un Lauri Gundaru un pārrunājām mana romāna Kuņas dēls dramatizēšanu. Lauris uzrakstīja dažus variantus. Mēs to apmēram gadu diskutējām – gan Rīgā, gan viņiem par savu naudu atbraucot uz Stokholmu. Kad bija kaut cik gatavs manuskripts, zvanīju Laukšteinam. Teicu, ka es varētu drīzumā aizbraukt uz Latviju izrunāt šo projektu. Viņš teicās būt Rīgā datumos, kad es tur būšu.
Devos uz Rīgu. Aprunājos vēl ar kādu scenāristi, kas arī bija ar mieru piedalīties projektā. Zvanīju atkal Laukšteinam. Viņš esot atpakaļ Liepājā. Labi – teicu, ka varu braukt uz Liepāju. Aizbraucu.
Tikos ar Laukšteinu un teātra direkciju. Viņi man skaidroja, ka diemžēl apstākļi mainījušies, un teātris vairs nevar man piedāvāt iespēju iestudēt izrādi. Ar to tad šis projekts bija cauri. Kad devos prom, viņi gan apvaicājās, vai es nevarētu palīdzēt no Zviedrijas sagādāt gaismu filtrus?
Tā sadarbība ar Liepājas teātri nojuka. Kuņas dēla projekts tika nolikts plauktā.
Atpakaļ Stokholmā SLT aktieri pa šo gadu bija zaudējuši entuziasmu. Latvija bija brīva. Biežāk varēja turp braukt. Privātās saites ar Latvijas radiem prasīja laiku. Daudzi iesaistījās citos projektos. Arī Stokholmas teātra publika vairs nebija tik ‘gribīga’. Ļaudis varēja uz nedēļas nogali aizbraukt uz Latviju skatīties teātri. Aicinājām arvien vairāk Latvijas teātra ansambļu viesoties Zviedrijā.
SLT darbība ar laiku apsīka. Arī es izbeidzu savu darbu teātrī. Kuņas dēlu 1997. gadā ar saviem Kultūras akadēmijas biedriem iestudēja mans dēls Lūkass Rozītis. Tas bija viņa paša dramatizējums, ko uzveda Annas Eižvertiņas vadītajā teātrī Skatuve.
(Attēli: programmiņas, foto no izrādēm)
Hronoloģisks izrāžu saraksts
Jura Rozīša iestudētās izrādes
1973 Kurbads
Mālu ansamblis
1976 Varbūtības
Austrālija 1.–20. aug.
Londona 26.–30. aug.
Zviedrija 1.–12. sept.
Vācija 13.–26. sept.
Anglija 27. sept.–3. okt.
1978 Godo gaidot
Zviedrija
ASV un Kanāda
1979 Bērnu rīts Gotlandē
1980 Māja
Tautas mūzikas uzvedums
Par tabakas kaitīgumu
Zviedrija
Austrālija
Stokholmas Latviešu teātris
1982 Raudupiete
pirmizrāde Stokholmā 1982. g. 16. maijā
Zviedrija
Dziesmu svētki Līdsā, Lielbritānijā
Vācija
1983–1984 Raudupiete (II)
Austrālija
1986 Raudupiete (III)
ASV un Kanāda
1987–1988 Brīnumputns
Zviedrija, Vācija, Dziesmu svētki Minsterē
ASV, Kanāda
1991 Raudupiete (IV)
Latvija
1992 Kādas laulības dzīves ainas
Latvija
Attēli
Varbūtības:
1. Izrādes “Varbūtības” programmas titullapa.
2. Izrādes “Varbūtības” apraksts programmā.
3. Izrādes “Varbūtības” dalībnieki (no programmas).
Māja:
4. Izrādes “Māja” programmas titullapa.
5. Mālu ansambļa apraksts izrādes “Māja” programmā.
6. Uzveduma “Māja” apraksts no izrādes programmas.