1. oktobrī aprit 110 gadi, kopš dzimis ievērojamais latviešu zinātnieks, enerģētikas inženieris JĀNIS BUBENKO (seniors), dzimis 1.10.1911. Valmierā — miris 24.02.2002. Stokholmā.
Par Jāni Bubenko raksta Ilze Gehe.
Jāņa tēvs bija lokomotīves vadītājs Valkas-Rūjienas-Ipiķu-Meizakilas dzelzceļa līnijā.
Jānis kādā intervijā stāstīja: “Bērnībā dzīvojām pie stacijas. Tur bija tādas dzelzceļa darbnīcas. Bija viena lokomotīve uzstādīta un viens motors. Ar to ražoja elektrību. Toreiz mēs dabūjām katrs pa lampai istabā… Tad es domāju, ka tā tak ir nākotne. Es nezinu, kāpēc es tā domāju. Bet sapratu, ka man par šito lietu vajag interesēties.»
Pēc Valmieras ģimnāzijas beigšanas 1929. gadā Jānis Bubenko iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, kuru beidza 1936. gadā ar izcilu diplomdarbu «Elektriskā dzelzceļa projekts Rīgas-Jelgavas līnijai preču un pasažieru kustībai 1950. gadā” un ieguva inženiera-elektrotehniķa grādu.
Pēc universitātes beigšanas viņu pieņēma par asistentu LU Spēkstaciju katedrā pie profesora K. Rezevska. Tur Jānis lasīja lekcijas un mācību plānā aizsāka jaunu priekšmetu — “enerģētikas saimniecība”.
Viņa habilitācijas darbs bija saistīts ar Ķeguma enerģijas saimniecisko izvērtēšanu, un 1939. gadā Jāni Bubenko ievēlēja par LU privātdocentu.
Jāņa Bubenko darba gaitas ir vienmēr ritējušas divos virzienos: viņš ir strādājis gan akadēmiskā mācību un pētniecības darbā, gan arī inženiera praksē.
Latvijā vienlaikus ar darbu universitātē viņš strādāja Rīgas pilsētas Uzņēmumu valdē par speciālo uzdevumu inženieri un piedalījās Rīgas elektriskā tīkla izbūves un citu tolaik aktuālu projektu izstrādāšanā.
1944.g. rudenī ar ģimeni zvejnieku laivā devās uz Zviedriju. Driz vien viņu pieņēma darbā Stokholmas Karaliskajā Tehniskajā institūtā (KTH).
Vēlāk viņš strādāja Gēteborgā Čalmersa Tehniskajā universitātē un Valsts elektroenerģētikas pārvaldē firmā Vattenfall, kā arī dažādās elektroenerģētikas plānošanas un parraides organizācijās. Viņš bija biroja direktors Karaliskajā Energoapgādes sistēmā (1954—1964), bet kopš 1965.g. — pētniecības grupas vadītājs un vēlāk profesors Karaliskā Tehnoloģiskā institūta Elektrotehniskajā fakultātē.
J.Bubenko bija lEEE (Institute of the Electrical and Electronic Engineers) mūža biedrs.
Sarakstījis ap 200 tehniski zinātnisku darbus zviedru, vācu un angļu valodā. Viņa vadībā doktorandi ir izstrādājuši ap 30 doktora disertāciju par enerģijas sistēmu problēmām, esošo un jauno (saules) enerģijas avotu izmantošanu, pilsētu enerģijas sistēmu izveidošanu.
Viņš bija viens no žurnāla “International Journal of Electric Power and Energy systems” dibinātajiem un pirmajiem galvenajiem redaktoriem.
Kopš 70. gadu sākuma Jānis Bubenko uzturēja aktīvus zinātniskus kontaktus ar Latviju – ar LZA Fizikālās Enerģētikas institūta zinātniekiem, bet kopš 1988. g. sadarbojās ar Rīgas Tehnisko Universitāti, 1991. gadā kļūstot par tās Goda doktoru.
Jānis Bubenko daudz palīdzēja savas jomas zinātniekiem Latvijā, organizējot stažēšanos ārzemju augstskolās un līdzdalību Eiropas Kopienas finansētos projektos.
Jānis Bubenko bija aktīvs Stokholmas latviešu sabiedrībā: dibinājis Inženieru — arhitektu biedrību, vairākkārt būdams tās priekšnieks; darbojies Nacionālajā Fondā un Latviešu Palīdzības komitejā. Sevišķi tuva viņam bija Latviešu Akadēmiskā organizācija, kurā viņš darbojās kopš tās dibināšanas 1949. gadā, un kuras stipendiju fonds bija viņa pārvaldē. Bija studentu korporācijas Selonijas filistrs.
Skolas gados spēlēja futbolu, basketbolu, tenisu, slidoja, bija labs vidējās distances skrējējs. Arī vecumdienās vienmēr turpināja sportot – gan peldēja, gan slēpoja, gan spēlēja tenisu.
Tēva – zinātnieka pēdās gāja arī viņa dēls. Jānis Bubenko juniors (dzimis Rīgā 1936. g.) ir emeritus profesors KTH un Stokholmas Universitātē. Beidzis Čalmersa Tehnisko universitāti Gēteborgā ar civilinženiera grādu, vēlāk KTH ieguvis doktora grādu informācijas sistēmu jomā (Ph.D. in Information Systems). Ir Latvijas Tehniskās universitātes un Latvijas universitātes goda doktors.
Jāņa Bubenko seniora stāstījumu par profesionālo dzīvi un darbu var noklausīties un izlasīt Engineering and Technology History Wiki (ethw.org) mājas lapā https://ethw.org/Oral-History:Janis_Bubenko
Avoti:
Reiz, 1991.11.05 Atmoda, periodika.lv
Inženieris – enerģētikis JĀNIS BUBENKO – seniors, 2002.01.01 Tehnikas Apskats, periodika.lv
Garš, darbīgs mūžs ir noslēdzies 2002.03.16 Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”, periodika.lv
Zinātnieka jubileja Stokholmā, 1992.01.01 Universitas, periodika.lv
Ūniversitātes 17. gada svētki., 1936.10.01 Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, periodika.lv
Profesors sporto, 1977.02.19 Laiks, periodika.lv
Jau vienpadsmit gadu vecumā puisis sāka spēlēt tēva orķestrī un uzstājās dažādos tautas sarīkojumos. Nevienu dienu savā mūžā viņš nav mācījies mūziku kādā mācību iestādē… Bet kas par to? Fredis kļuva par trīsdesmito gadu populārās mūzikas elku.
Tajā pašā gadā darbu sāka arī enerģiskā uzņēmēja Helmāra Rudzīša skaņuplašu fabrika Bellacord Electro, kas tirgoja savas plates firmas veikalā Grēcinieku ielā 25. Viena no pirmajām Bellacord Electro izdotajām skaņuplatēm, kas guva lielu popularitāti, bija Jāņa Āres iedziedātā “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”, un drīz vien Alfrēda Vintera dziesmas sāka savu slavas gājienu.
Kādā vēstulē meitai Vinters rakstīja tā: “Man domātos ziedus 15. septembrī noliekat Raiņa kapos uz manu mīļoto vecāku kapa. Ar to Tu un visi, kuri mani vēlas apsveikt, būs mani apsveikuši vissirsnīgākajā veidā, jo es pats to nevaru izdarīt. Pēc tam, Dzintrule, vakarā iemetat mazu odziņu un domās esat ar mani.”
Vintera līdzgaitnieks, vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis par dziesminieka daiļrades simbolu uzskatīja tango “Viltīgās acis”. Viņš rakstīja tā:
Klausies Vinteru Spotify: 
No 1937. līdz 1940. gadam Indusi dzīvoja un strādāja Daugavpilī, kur Jānis strādāja par mākslas pedagogu, bet Marija veidoja grafikas darbus. Abi mākslinieki aktīvi piedalījās Latvijas mākslas dzīvē.
Šī bija Gunara Zvejnieka pirmā piedzimšana. Vēlāk dzīvē divas reizes liktenis, izvēloties starp dzīvību vai nāvi, lēma par labu Gunara dzīvei.
Gunaram atkal liktenis bija labvēlīgs. Viņa tēvs Teodors, arī nonācis Zviedrijā, izmantojis savus darba kontaktus un sakarus, lai atrastu un atbrīvotu dēlu.
Bet mūzika? Gunars taču bija pianists! Un, ja ne karš un bēgļu gaitas, Latvijai visticamāk būtu par vienu profesionālu pianisma zvaigzni vairāk.
Savas mūzikas gaitas Gunars sāka 4 gadu vecumā, mammas Irmas rosināts, jo arī viņai klavierspēlē nebija sveša. Paralēli mācībām ģimnāzijā jau 14 gadu vecumā iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Dauguļa klavieru klasē. Gunars interesējās ne tikai par klasisko mūziku, bet arī par citiem, moderniem mūzikas stiliem. Tas satraucis viņa māmiņu Irmu, bet profesors ieteicis ļaut jaunietim spēlēt visu, ko sirds vēlas. Šī interese saglabājusies visu mūžu, un Gunars vienlīdz labi atskaņojis gan klasisko, gan vieglo mūziku un vienmēr interesējies par moderno un jauno mūzikā un kultūrā.
Lai gan karš pārtrauca sapni par profesionāla pianista karjeru, Gunars nekad nav par to jutis rūgtumu, turpinājis spēlēt savam un publikas priekam, bet profesionālo karjeru veidojis uzņēmumā IBM kā inženieris.
Gunara muzikālā darbība neaprobežojās ar izcilu klavierspēli – tā bija plaša un daudzveidīga. Muzikālā mantojuma sarakstā ir gan dziesmu aranžējumi, gan mūzika Stokholmas latviešu teātra izrādēm, sadarbībā ar grupu “Dundurs” plates “Dzīves ratiņš” modernajā Alfrēda Vintera dziesmu ierakstā, neskaitāmi koncerti koncertmeistara lomā, dalība latviešu trimdas dziesmu svētku organizēšanā Eiropā.
Sadarbībā ar Stokholmas latviešu teātri tapusi mūzika vairākām izrādēm: “Seši mazi bundzenieki”, “Svētki Skangalē”, “Sievu kari ar Belcebulu” u.c. Dažām izrādēm vispirms tapušas vien dažas dziesmas, bet vēlāk, uzvedot tās atkārtoti, Gunars izrādes pārveidojis par dziesmu spēlēm.
Trimdā viņš vēl sarakstīja “Latvijas lauku teātra sākumi” (Laiks, Eslingenā, 1948). Īpaša nozīme ir plašajam, uz dokumentiem balstītajam pētījumam Ādolfs Alunāns latviešu teātrī (Stokholmā, 1954).
Paldies meitai Dainai (Daina Sleiers) par fotogrāfijām un stāstiem.
Par savu laimīgāko dzīves posmu uzskatīja darba gadus teātrī: kopš 1938. gada viņš bija Nacionālā, bet kopš 1940. gada Dailes teātra literārās daļas vadītājs.
