Veronika Strēlerte

Strēlerte, dzejniece un tulkotāja ar lielu personisku integritāti, bija viena no ievērojamākajām 20. gadsimta latviešu literātēm.

Tie, kas Strēlerti pazina personiski, teica, ka dzejā ir skaidri salasāma viņas atturīgā personība. Viņa sevi pilnībā atklāja dzejā, bet dzīvē labprātāk saglabāja distanci.

Literatūrzinātniece Anna Egliena viņu raksturojusi kā ļoti cildenu, atturīgu, bet vienlaikus tiešu un patiesu cilvēku, neaizmirstot arī, cik svarīgs Strēlertei bija dzimtais novads – “tieša zemgaliete”.

Veronika Strēlerte, īstajā vārdā Rudīte, piedzima 1912.gada 10. oktobrī Dobelē. Viņa bija jaunākā no pieciem bērniem rakstveža Kārļa Strēlerta un Vilhelmīnes Strēlertes ģimenē. Ģimenē valdījusi ļoti izteikta interese par kultūru – tēvs spēlēja ērģeles, bet māte bija dziedātāja un piedalījās Dziesmu svētkos; abi arī spēlējuši teātri.

Kā daudziem citiem šīs paaudzes latviešiem, ģimenes likteni ietekmēja ne tikai Otrais, bet arī Pirmais pasaules karš. Strēlertu ģimene devās bēgļu gaitās – vispirms uz Valku un pēc tam cauri Krievijai uz Ukrainu, līdz atgriezās Latvijā 1918. gadā.

Strēlerte jau 1930ajos gados ieņēma vietu radošo kultūras cilvēku aprindās Rīgā, un viņas dzejoļi tika publicēti dažādos laikrakstos. 1936. gadā viņa apprecējās ar literatūrzinātnieku un kultūrvēsturnieku Arvedu Švābi. Laulība tika šķirta 1944. gadā. Starplaikā, 1941. gadā, Strēlerte absolvēja Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Vēlāk viņa kļuva par nozīmīgu tulkotāju no franču, vācu un itāļu valodas – tulkoja Flobēru, Andrē Židu, Fransuā Moriaku, Voltēru, E. T. A. Hofmani, Makjavelli un citus. Viņas darbus raksturo liela precizitāte, izcila valodas izjūta un neapšaubāmi – liela pacietība.

Veronikas Strēlertes dzeja izcēlās ar izkoptu un lakonisku izteiksmi. Pirmais krājums “Vienkārši vārdi” iznāca 1927.gadā; tam 1940. gadā sekoja “Lietus lāse”. Dzejas tēmas, kas vijās cauri šiem krājumiem, – dzimtene, zaudējumi un cilvēka liktenis, dzīves īslaicība, nāve un mūžība – uzrāda, cik liela ietekme viņas dzīvē bija kariem un bēgļu gaitām.

Otrā pasaules kara beigās Strēlerte atradās Berlīnē, kur strādāja par tulkotāju. 1945. gada Berlīnes bombardēšana bija viens no iemesliem, kādēļ viņa nolēma atgriezties Latvijā. Taču jau maijā viņa kopā ar Andreju Johansonu kāpa laivā “Zenta” un devās no Liepājas uz Zviedriju. 10. maijā viņi nonāca Gotlandē.

Pāris apprecējās 1947. gadā. Strēlerte pēc laulībām pieņēma vīra uzvārdu un dokumentos kļuva par Johansoni. Tajā pašā gadā viņiem piedzima dēls Pāvils Johansons, kurš vēlāk pats kļuva par dzejnieku, mūziķi un pedagogu.

Zviedrijā sākumā dzīve nebija viegla. Strēlerte strādāja ļoti dažādus darbus – mazgāja traukus Vaksholmā un viesnīcas veļas mazgātuvē Stokholmā, strādāja grāmatrūpniecībā un vēlāk kļuva par tulkotāju un korektori apgādā “Daugava”, kā arī lasīja lekcijas par latviešu valodu un literatūru Stokholmas Universitātē. Vienlaikus viņa turpināja rakstīt un tulkot. Trimdā tapa viņas nozīmīgākie dzejas krājumi – “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961) un “Pusvārdiem” (1982).

Literatūrzinātniece Anna Egliena viņu raksturojusi kā ļoti cildenu, atturīgu, bet vienlaikus tiešu un patiesu cilvēku. Šī atturība bija raksturīga ne tikai viņas personībai, bet arī dzejai – maz vārdu, ļoti precīza forma, bet aiz tiem plašs emocionāls un filozofisks saturs.

Aprakstot Strēlertes mūža gaitas, jāmin viņas regulārie braucieni uz Latviju. Sākot ar 1972. gadu, viņa ik gadu devās uz dzimteni, ceļojot kā tūriste ar vārdu Rudīte Johansone. Kad viņai reiz kādā sarīkojumā vaicāja, kādēļ viņa neceļo kā Veronika Strēlerte, viņa mierīgi atbildēja: “politisku iemeslu dēļ”. Ar šo savu plašāk zināmo vārdu viņa uz Latviju aizbrauca tikai 1988. gadā.

Strēlerte nomira Stokholmā 1995. gada 6. maijā. Pēc nāves viņas pelni tika apbedīti dzimtajā Dobelē. 2002. gadā tur tika atklāts viņai veltīts piemineklis.

Dēls Pāvils savu vecāku dzīvi Zviedrijā raksturo ļoti vienkārši: “strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot” — vēlās naktis, agri rīti un sāpes par zaudēto dzīvi Latvijā. Tēvs Andrejs bijis rūpīgs, uzmanīgs, mīļš pret dēlu un centies viņam veltīt laiku pat tad, kad pats bija noguris pēc nakts darba; māte Veronika lielā mērā uzņēmusies mājas dzīves nastu. Tā atņēma laiku, ko viņa būtu varējusi veltīt rakstīšanai. Pāvils min, ka liela daļa radošā darba, tulkojumu un dzejoļu tapuši pie ēdamgalda mājas virtuvē.

Veronika spēlēja klavieres, labprāt apmeklēja koncertus un arī atbalstīja Pāvila muzikālo darbību. Kad Pāvils kopā ar Juri Kronbergu un Jāni Zālīti spēlēja grupā “Dundurs”, māte ne tikai pieņēma šo dēla interesi, bet pat rakstīja tekstus viņu melodijām.

Dzejniece un Strēlertes draudzene Margita Gūtmane apraksta divas Veronikas: izcilu dzejnieci un pavisam parastu cilvēku ar vājībām, simpātijām un kaitinošām īpašībām. Gūtmane raksta par Strēlertes aizraušanos ar saldumiem un spēļu automātiem, par viņas vēlmi reizēm aprunāt paziņas un par raksturīgu paņēmienu — kad saruna kļūst neērta vai sāpīga, Strēlerte mēdza to “apiet”, izstāstot anekdoti vai pievēršoties notikuma komiskajai pusei.

Gūtmane viņas dzīvi trimdā raksturo kā dzīvi “pēc dzīves” un “neviena zemē”. Strēlerte bija Latvijā dzimusi un latviski domājoša sieviete, kas desmitiem gadu dzīvoja Zviedrijā, bet iekšēji nekad nekļuva par zviedrieti.

Varbūt visskaistāk viņu raksturo Pāvila atmiņu sākums un beigas: bērnībā viņš mātei pasniedz glāzi ūdens, kad viņa gaida ātro palīdzību; 45 gadus vēlāk viņš to pašu dara vēlreiz, tikai nu jau veco ļaužu aprūpes iestādē, kad māte cieš no Alcheimera slimības. Starp šīm divām glāzēm ūdens ir visa viņu kopīgā dzīve.

Personīgi pirmo reizi tikos divatā ar Strēlerti, kad pusaudzes vecumā biju iztulkojusi apgāda Atvase izdoto bērnu grāmatu par Ziemsvētku vecīti. Dzejniece bija piekritusi ar mani kopā tekstu izlasīt un izlabot tā stilu un gramatiku. Sēdējām kopā, un es izjutu lielu mieru. Izlasījām tekstu un kopā smējāmies par aplamībām, kas radušās, tulkojot pārāk tieši no zviedru valodas. Strēlerte ar Andreju Johansonu bija bieži un mīļi gaidīti viesi latviešu sarīkojumos un viesībās, bieži piedaloties ar uzrunām, interesantiem referātiem un atstājot atmiņā virkni skaistu brīžu.    

Avotu saraksts

1. Kalniņa, Ieva (2024). “Life Writing: Latvian Poet Veronika Strēlerte.” Akadēmisks pētījums par Veronikas Strēlertes dzīvesstāstu, balstoties uz viņas dēla Pāvila Johansona un Margitas Gūtmanes atmiņām.

2. Gūtmane, Margita (2012). Dzīve ir viens vella izgudrojums: Veronika Strēlerte manās atmiņās.

3. Johansons, Pāvils. Atmiņas un pārdomas par māti. (2016), publicētas Veronikas Strēlertes Rakstu 3. sējumā.

4. Latvijas Radio 1. “Johansoni: grāmatnieks Andrejs, tieša zemgaliete Veronika, skolotājs Pāvils.” – Klausīties Latvijas Radio

5. Latvijas Nacionālā enciklopēdija / literatura.lv. “Veronika Strēlerte” – Veronika Strēlerte — literatura.lv

6. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM). Raksts par Johansonu dzimtu un tās pētījumiem Zviedrijā – Lasīt LSM