Verners Tepfers

Oktobrī kalendārā esam ierakstījuši daudzas izcilas personības. Viena no tām – ģenerālis VERNERS TEPFERS, Latvijas brīvības cīņu varonis, kara tiesas virsprokurors, militāro tieslietu lietpratējs, vēsturnieks un publicists.

Par Verneru Tepferu raksta Ilze Gehe.

Dzimis 1893. gada 8. oktobrī Iecavā kā otrais no četriem dēliem aptiekas īpašnieka Krišjāņa Tepfera un Marijas Tepferes, dzim. Valters, ģimenē.

Visi brāļi ieņēmuši izcilu vietu Latvijas valsts un sabiedriskā dzīvē: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un darbinieks saimnieciskā laukā Herberts Tepfers (dz. 2.7.1892), Latvijas diplomāts Jānis Tepfers (dz. 16.1.1898) un jaunākais brālis, ārsts un ķirurgs Ilmārs Tepfers (dz. 10.8.1904).

Mācījies Karlhofa privātskolā Jelgavā, beidzis Jelgavas ģimnāziju.

1916. gadā Valters Tepfers pabeidza Maskavas universitātes Tiesību zinātņu fakultāti un gadu vēlāk absolvēja Aleksandra karaskolu Maskavā.

1918. gada 20. decembri viņš iestājās Kalpaka bataljonā Studentu rotā. Piedalījās Rīgas tiltu aizstāvēšanā 1919. gada oktobrī, par ko apbalvots ar Lāčplēša ordeni.

No 1921. gada līdz 1933. gadam strādāja Kara tiesu pārvaldē, vispirms kā kara virsprokurora palīgs, vēlāk kā kara prokurors un visbeidzot — kara tiesu pārvaldes priekšnieks. Šet Verners Tepfers daudz strādāja, lai izveidotu Latvijas valsts iekārtai piemērotu militāro jurisdikciju. Viņa vadībā tika izstrādāts jauns kara sodu likums, piemērots jauniem apstākļiem un saskaņots ar Rietumeiropas jaunāko likumdošanu šinī nozarē. Viņš lasīja lekcijas Kara skolā un Augstākā karaskolā, kā arī rakstīja periodikā (Militārā apskatā, Tieslietu Vēstnesī u.c.) par kara vēstures un militāriem jautājumiem.

1930. gadā Verners Tepfers salaulājās ar Aldonu Paulu Karolīni Čaksti (dzim. 6.1.1903 Jelgavā), Latvijas pirmā valsts prezidenta J. Čakstes meitu.

1937. gadā viņš ieguva ģenerāļa dienesta pakāpi un 1939. gadā kļuva par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku.

Savas militārās karjeras laikā Verners Tepfers saņēma Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Aizsargu Nopelnu krustu, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu un Zviedrijas 2. šķiras Ziemeļzvaigznes ordeni.

No 1941.–1944. gadam Verners Tepfers atradās Pieminekļu valdes priekšnieka amatā.

Sākot ar 1943. gadu, V. Tepfers aktīvi darbojās Latvijas Centrālajā padomē un bija starp tiem, kas parakstīja LCP Memorandu, kurā bija prasība atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju. Kad 1944. gadā Gestapo arestēja LCP priekšsēdi prof. Konstantīnu Čaksti, Verners Tepfers stājās viņa vietā un turpināja uzturēt sakarus ar sūtni Voldemāru Salno Stokholmā, sūtīdams viņam informāciju un organizēdams bēgļu transportu uz Zviedriju.

Lai gan militārā karjera bija veidojusi V. Tepfera personību, pati dziļākā viņa būtība, pēc meitas Barbaras Rading nostāstiem, saistījās nevis ar karu, bet gan ar mākslu un dažādām humanitārām zinātņu nozarēm. Viņa jaunības dienu vēlme esot bijusi studēt mākslu, etnogrāfiju un vēsturi. Neatkarīgas Latvijas laikā Valters Tepfers bijis Latvijas vēstures institūta loceklis un pārstāvējis Latviju Starptautiskā vēsturnieku kongresā 1938. gadā Šveicē un Vācijā.

Viņš bija sakrājis lielu retu grāmatu bibliotēku, kas diemžēl tika sabumbota 1944. gada vasarā. Dzīvojot Zviedrijā, viņš atsāka retu vēsturisku priekšmetu un grāmatu krāšanu.

Zviedrijā Verners Tepfers kopā ar ģimeni ieradās 1944. gada rudenī un sāka strādāt Armijas muzeja arhīvā un vēlāk Zviedrijas armijas štābā.

Vernera Tepfera dzīves laikā viņam neiznāca neviena grāmata, tomēr laimīgā kārtā daļu no saviem pētījumiem viņš bija nodevis rakstniekam Andrejam Johansonam, kas sakārtoja viņa apceres par vēstures tematiem grāmatā «Senatnei un mākslai”. Tā 1963. gadā iznāca Daugavas apgādā Stokholmā.

Stokholmā Verners Tepfers bija Liberālās apvienības centrālās valdes un Latviešu palīdzības komitejas padomes loceklis, kā ari zviedru-latviešu tuvināšanas biedrības priekšnieks un itāliešu-latviešu biedrībā priekšnieka vietnieks. Kopš studiju laikiem piederēja akadēmiskai sabiedrībai Austrums, kurā aktīvi darbojās līdz pat mūža beigām.

Verners Tepfers mira 1958. gada 22. novembrī Stokholmā un apbedīts ģimenes kapos Brommas kapsētā.

Ģenerāļa Vernera Tepfera bibliotēku ar 778 vienībām sieva Aldona Tepfere 1990. gadā uzdāvināja Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam, un tā glabājas prezidenta Jāņa Čakstes mājās «Aučos».

Avoti:

10 gadi kara tiesu pārvaldes priekšgalā, Latvijas Kareivis (10.03.1932), periodika.lv

Mūsu jubilāri, Latvija : Latvian newspaper : Lettische Wochenzeitung (17.10.1953) periodika.lv

Latviešu Juristu Raksti, Nr.1 (01.01.1959), periodika.lv

Miris kalpakietis L. K. O. K. ģen. VERNERS TEPFERS, Latvju Vārds, Nr.32 (27.11.1958), periodika.lv

LKOK ģenerālis Verners Tepfers, Lāčplēsis, Nr.5 (01.11.1959), periodika.lv

Nikolajs Lečmanis, Skaists karavīru piemineklis, Latvija (06.07.1963), periodika.lv

Jūs aicina Ģenerāļa Tepfera bibliotēka, Jelgavas Ziņotājs (14.09.1990), periodika.lv

Mirdza Krastiņa “Ģenerālis Verners Tepfers”, Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija” (2008.11.08), periodika.lv

Ģenerālis Verners Tepfers (1893–1958), Kara Muzejs: http://www.karamuzejs.lv/…/generalis_TepfersVerners.aspx

https://www.lsm.lv/lacplesa-ordenis