Lidija Švābe

Lidija Švābe, dzimusi Kronberga, bija vispirms vēsturniece, bet arī dzejniece, valodniece un arhīvu pazinēja, tāpat arī slavenā vēstures profesora Arveda Švābes ceturtā sieva. Viņas māsa bija Skaidrīte Kronberga, kas apprecējās ar pazīstamo literātu Dzintaru Sodumu; Lidijas un Skaidrītes vecāki bija Līna un Ansis Kronbergi.

Lidija, draugu pulkā saukta par Liju, piedzima laikā, kad mūsdienu Baltijas valstu teritorijā notika ļoti daudz vēsturisku pārmaiņu, – 1918.gada 17. jūlijā. Atsevišķos avotos kā dzimšanas datums norādīts 17. jūnijs, taču biežāk minēts 17. jūlijs. Mūžības gaitās viņa devās 1996. gada 23. decembrī Stokholmas piepilsētā Solnā – strauji, negaidīti, viena savā dzīvoklī.

Lija no 1938. līdz 1940. gadam Latvijas universitātē studēja vēsturi, bet tad mainīja ievirzi un laikā no 1942. līdz 1944. gadam studēja baltu valodas. 1945. g. martā bēgļu laivā pārcēlusies no Kurzemes krasta uz Zviedriju, iemācījusies orientēties jaunajā vidē, Lija piecdesmitajos gados Stokholmas Universitātē turpināja Rīgā aizsāktās vēstures studijas , tās papildinot arī ar arheoloģiju. Viņas specializācija bija Latvijas (Livonijas) viduslaiki, kā arī poļu un zviedru laiku vēsture, par ko viņa publicēja virkni apcerējumu. Viņa bija viena no retajām trimdas vēsturniecēm, kas akadēmiski pētīja Latvijas viduslaiku vēsturi.

Iztiku Lija pelnīja darbā Zviedrijas valsts arhīvā, kur drīz vien viņas zināšanas novērtēja un iesaistīja darbā ar Zviedrijas viduslaiku pētījumiem. Bet otru, savu sirds darbu, viņa veica, darbojoties dažādās trimdas latviešu organizācijās, kā arī pētot un publicējot savu pētījumu rezultātus trimdas latviešu izdevumos. Viņas sabiedriskais darbs saistījās ar Latviešu nacionālo fondu, tostarp cieši sadarbojoties un palīdzot Andrejam Eglītim.

Ar savām plašajām zināšanām viņa labprāt dalījās, palīdzot citiem. Tā, piemēram, viņa rediģēja senās un viduslaiku vēstures nodaļas vēsturnieka Agņa Baloža grāmatā “Latvijas un latviešu tautas vēsture”, kas 1990. gadā iznāca arī tulkojumā un ir viens no retiem avotiem, kur zviedriski var iepazīties ar Latvijas vēsturi. Kopā ar vīru Arvedu Švābi Lija ilgi strādāja pie “Latvju Enciklopēdijas”. Trīs oriģinālajiem sējumiem viņa bija redakcijas sekretāre, papildu sējuman – redaktore. Tas iznāca jau pēc profesora Švābes nāves.

Pilnīgi cits žanrs, kurā parādās Lidijas Švābes vārds, ir viņas sakārtotā dzejas antoloģija bērniem “Runča vezums”. Viņai ir arī publicēta virkne dzejoļu, kas parakstīti ar Lijas Kronbergas vārdu.

Kara jukās bēgot, Latvijā bija palikusi Lijas māte. Lija uzsāka cīņu ar PSRS varas iestādēm, lai uz rietumiem tiktu izlaista arī māte. Viņai tas izdevās, un māte savus pēdējos mūža gadus pavadīja meitas aprūpē Zviedrijā. Lija Latvijā atgriezās tikai 1992. gada septembrī, pēc gandrīz piecdesmit trimdā pavadītiem gadiem.

Lija bija gaišs cilvēks. Atvērta, laipna, vienmēr tuvs smaids vai nereti arī skaļi smiekli. Viņai patika gatavot ēst un izmēģināt jaunas receptes. Draugu loks bija plašs. Kopā ar Andreju Johansonu un Veroniku Strēlerti, Uldi un Mirdzu Ģērmaņiem un citiem viņa bija “Krancītī”, draugu kopā, kas viens pie otra gāja viesos, apsprieda pasaulē un latviešu trimdas dzīvē notiekošo, stāstīja anekdotes un izjuta to īpašo draudzības siltumu, kas rodas no kopēji izdzīvotas traumas.

Starp daudzajiem izdevumiem, kuros Lija publicēja savus rakstus, īpaši jāizceļ katoļu prāvesta Kazimira Viļņa gadu desmitiem izdotais Dzimtenes kalendārs. Arveds Švābe mūža nogalē pārgāja katoļu ticībā, bet Lijas sadarbība ar prāvestu Vilni nebija tiešā veidā saistīta ar konfesiju. Un tā nebija ar Liju vien, arī Veronika Strēlerte, Agnis Balodis, Uldis Ģērmanis, Roberts Legzdiņš, Juris Kronbergs, minot tikai dažus piemērus, katru gadu šim kalendāram iesniedza savu devumu. Tur atrodamas arī šodien saistošas tēmas, par kurām rakstīja Lija, piemēram, viņas raksts par sievieti viduslaiku Latvijas teritorijā vai cits raksts par mēri un tā sekām šai pašā apvidū.     

“Esam zaudējuši lielu latviešu patrioti un gudru, atsaucīgu tautieti, ar plašām zināšanām mūsu kultūras mantojumā un vēsturē. Mums pietrūks viņas zinīgā un nosvērtā vērtējuma latviešiem svarīgos jautājumos”, tā par Liju Švābi nekrologā rakstīja draugs un kolēģis vēsturnieks Uldis Ģērmanis.

https://timenote.info/lv/Lidija-Svabe-00.00.1918