Jānis Kārkliņš -

JĀNIS KĀRKLIŅŠ, Latvijas žurnālistikas “pamata pīlārs”, ražīgs rakstnieks un uzticams draugs

Jānis Kārkliņš piedzima 1891. gada 6. janvārī Valkas apriņķa Jērcēnu pagastā, Strenču novada mājās “Rēpeņos”. Vecāki Gusts un Marija bija lauksaimnieki, kas atbalstīja Jāņa ilgas pēc izglītības. Jānis mācījās Ēveles draudzes skolā, pēc tam tirdzniecības skolā Valmierā.

Pirmie darba gadi

1908. gadā pēc skolas beigšanas Jānis pārcēlās uz Rīgu, lai nodotos dzejai un žurnālistikai. Tai pašā gadā laikrakstā “Rīgas apskats” publicēts Jāņa pirmais dzejolis un pirmais raksts avīzē “Jaunā dienas lapa”. Kārkliņam bija labi panākumi, un drīz viņam piedāvāja darbu avīzē “Jaunākās ziņas”, kas dibināta 1911. gadā.

Pirmie dzejoļu krājumi un pirmais tulkojums

No 1911. līdz 1922. gadam Jānim Kārkliņam iznāca četri dzejoļu krājumi. Tie lielā mērā seko laika un Jāņa dzīves ritumam. Pirmais – revolucionāras jaunības krājums “Lāpa”, 1913. gadā darba un pilsētas skarbajai dzīvei veltīts krājums “Darba balss” un 1917. gadā izdots krājums “Kad lielgabali runā”, kas klusināti stāsta par sāpēm, mokām un upuriem.

1922. gada krājums “Mēnešnakts” atšķiras. Par to Pēteris Ērmanis saka: dzejnieks “norobežojas no iepriekšējiem darbiem, kļūdams sirsnīgāks, intīmi dziļāks.”

Cariskā cenzūra un sodi

Kārkliņš savā žurnalistikas darbā pauda uzskatus, kas kritizēja cara iekārtu. Par to viņu vairākas reizes sodīja gan ar naudas, gan cietuma sodiem.

Pirmais pasaules karš

Jānis iesaistījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas kultūras daļā. Kādu laiku viņš strādā kā kara korespondents “Jaunākām ziņām”, tad iestājās strēlniekos un rūpējas par karavīru kultūras dzīvi. Kara pēdējos gados Kārkliņš strādā par latviešu valodas skolotāju.

“Jaunākās ziņas”

Jānis Kārkliņš atgriezās “Jaunākās ziņās” 1919. gadā, kad avīze atsāka darbību. Līdz komunistu okupācijai 1940. gadā šī bija visietekmīgākā avīze Latvijā. Kārkliņš bija “Jaunāko ziņu” atbildīgais redaktors starp 1921. un 1928. gadu. Līdz 1937. gadam viņš vēl darbojās kā līdzstrādnieks.

“Atpūta”

Žurnālu “Atpūta” izdeva vispirms īsu laiku starp 1911. un 1912. gadu. Īpašnieks un redaktors Antons Benjamiņš atsāka darbību 1924. gadā, ar Jāni Kārkliņu kā atbildīgo redaktoru līdz 1928. gadam. Šis bagātīgi ilustrētais žurnāls kļuva par Latvijas populārāko. Arī te Jānis turpināja darbu līdz 1937. gadam, būdams mākslas un teātra kritikas redaktors.

“Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Latvijā patlaban rāda šī daudzsēriju filmas pirmo daļu. Kopā ar vīru Antonu, Emīlija Benjamiņa bija “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” īpašniece un dibinātāja. Šajā filmā viena no svarīgajām personībām ir Jānis Kārkliņš, ko attēlo aktieris Lauris Dzelzītis.

Aktieris stāsta par savu tēlu

Laura Dzelzīša raksturojums: “Mans varonis ir pamata pīlārs visai redakcijai un Emīlijas Benjamiņas progresīvo un drosmīgo ideju realizācijai. Viņš, ja tā var teikt, ir darba zirgs, cilvēks, kas ir darītājs. Kārkliņš sevi pierāda ar darbiem. Tas varbūt ir tas, kas mūs vieno. Viņš ir visa pamatā, lai izdevniecība funkcionētu tā, kā iecerēts.”

Privātā dzīve

Jānis sev atrada sievu darba aprindās: Lidija Kārkliņa, dzimusi Bikovska, bija “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” līdzstrādniece.

Pēc 1937. gada

Jānis Kārkliņš bija ne tikai darba zirgs, bet arī meklētājs. Pirms došanās trimdā viņš paguva izdot dzejoļu krājumu “Aplis pār krustu” un īsprozas krājumu “Kristus leģendas”, kur parādās viņa attieksme pret reliģiju. Šai periodā arī iznāca vairākas viņa ceļojumu grāmatas, kā arī tulkojumi no vācu valodas (Rilke, brāļi Grimmi, Kellers).

Raiņa un Aspazijas fonds

Aspazijas testamentā 1943. gadā Jāni Kārkliņu iecēla par vienu no četriem izpildītājiem un literārā mantojuma aizgādņiem. Testamentā noteikts, ka dibināms Raiņa un Aspazijas fonds. Līdz atkārtotai padomju okupācijai tas paspēja darboties tikai vienu gadu. Trīs no testamenta izpildītājiem devās trimdā un tur atsāka fonda darbību piecdesmito gadu sākumā. Viens no daudziem fonda uzdevumiem bija izdot “Raiņa un Aspazijas gada grāmatu”.

Fonds tagad atkal darbojas Latvijā.

Trimdā

Jānis Kārkliņš devās bēgļu laivā uz Zviedriju 1944. gadā. Stokholmā viņš aktīvi darbojas sabiedrībā. Iztiku viņš saņēma kā t.s. “arhīva darbinieks”, kas bija Zviedrijas valsts atbalsts bēgļu vecāko paaudžu intelektuāļiem. Kārkliņš strādāja Latviešu palīdzības komitejā un vadīja tās grāmatnīcu, kā arī darbojās PEN klubā. Viņš bija arī Raiņa un Aspazijas fonda priekšsēdis (1969-75) un darbojās gada grāmatas redakcijā (1968-73). “Darba zirgs” nemitīgi strādāja, par spīti tam, ka viņa redze strauji pasliktinājās jau no piecdesmito gadu vidus.

Beidzamie literārie darbi

Starp Kārkliņa trimdas darbiem jāpiemin atmiņu grāmata “Latvijas preses karalis” (1962) par Benjamiņiem un avīzes “Jaunāko ziņu” attīstību. Šai posmā top arī viņa “Latviešu Pūcesspieģelis”, kas ir ar humoru apveltīts stāsti par Valmieru un tās jokdari Kārli Konradu un Šanas biedrību. Šis darbs otrreiz izdots Latvijā 1993. gadā, kad Valmieras teātrī izrādīts arī dramatizējums.

Jānis Kārkliņš beidzamajos gados atkal pievērsās garīgai pasaulei, ko izpauda grāmatā “Āmen. Dievu maiņa” (1970-72, divās daļās, nepabeigta).

Mūža beigu cēliens

Sešdesmito gadu beigās Jāņa sievai Lidijai beidzot deva atļauju izbraukt no Padomju Latvijas uz Zviedriju. Viņa nomira pavisam drīz, jau 1972. gadā, un Jānis bija jau zaudējis acu gaismu. Viņš aizgāja mūžībā 1975. gadā Stokholmā, kur abi apbedīti.

Noslēgumā

Par Jāņa Kārkliņa uzticamo draudzību liecina šīs Aspazijas rindiņas, rakstītas grūtajos laikos, 1942. gadā:

“Mīļais dārgais draugs

Kad dabonu Tavu vēstuli, tad saule iespīd manā istabā un ap sirdi top tik silti, silti. Jūtos tad, ka neesmu no ļaudīm un mīļiem draugiem pavisam šķirta.”