27. novembrī atzīmējam arheologa Valdemāra Ģintera 123. dzimšanas dienu. Par viņu raksta Pēteris Alberts, izmantojot paša sagatavoto šķirkli par Valdemāru Ģinteru Latvijas Nacionālajā Enciklopēdijā.
Valdemārs Ģinters bija Brīvības cīņu dalībnieks, archeologs, vēsturnieks, vadīja lielus archeoloģiskos izrakumus Daugmales un Mežotnes pilskalnos, 10 gadus bija Valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) direktors, Latvijas Centrālās padomes (LCP) memoranda parakstītājs un LCP pārstāvis Kurzemē. Viņš organizēja LCP bēgļu laivas uz Zviedriju. Trimdā Zviedrijā viņš bija Latviešu nacionālā fonda līdzdibinātājs un 30 gadus tā priekšsēdētājs.
Valdemārs Ģinters piedzima Rīgā, 1899. gada 27. novembrī. Viņš bija Dāvida Ģintera un Annas Karolīnas Albertas ārlaulības bērns. Valdemāru Ģinteru nodeva audzināšanā baltvāciešu Milleru ģimenē. Viņa tēvam Dāvidam Ģinteram laulībā ar Hermīni nebija bērnu, un tēva ģimene vēlāk adoptēja Valdemāru (1916).
Valdemārs Ģinters beidza pamatskolu Rīgā, mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, beidza Latviešu izglītības biedrības vidusskolu. Lieliniekiem ienākot Rīgā, viņš pārcēlās uz Liepāju, kur brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (10.02.1919.), piedalījās Rīgas un Latgales atbrīvošanas kaujās pret lieliniekiem, kā arī kaujās pret bermontiešiem.
Valdemārs Ģinters iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā (1921), kur studēja archeoloģiju, aizvēsturi un mākslas vēsturi. Kad profesors Maksis Eberts pārcēlās uz Alberta Universitāti Kēnigsbergā, Valdemārs Ģinters sekoja viņam un turpināja aizvēstures un archeoloģijas studijas Alberta Universitātē (1924–1927). Līdzās studijām viņš piedalījās archeoloģiskajos izrakumos Austrumprūsijā.
Valdemārs Ģinters ieguva Alberta Universitātes filozofijas doktora grādu (1927), pēc tam atgriezās Rīgā, par saviem Limbažu pagasta Buļļumuižas archeoloģiskajiem izrakumiem uzrakstīja maģistra darbu un pabeidza LU ar vēstures maģistra grādu (1932). Viņš prata latviešu, vācu, krievu, franču, angļu un zviedru valodu. 1934. gadā Valdemārs Ģinters uzņemts par studentu korporācijas “Philyronia” goda filistru.
Valdemārs Ģinters ieguva pieredzi un zināšanas etnogrāfijā pie profesora Sigurda Eriksona (Sigurd Erixon) Ziemeļu muzejā (Nordiska museet) Stokholmā (1931). Zināšanas papildināja ārzemēs, Vācijas lielajos muzejos, kā arī muzejos Kauņā, Tērbatā, Helsinkos, Oslo, Kopenhāgenā, Viļņā, Varšavā, Briselē, Parīzē, Poznaņā, Kairā un Aleksandrijā. 1930o gadu beigās Valdemārs Ģinters apceļoja Augšēģiptes galvenās senvietas, iepazinās ar izrakumiem Memfisā, Sakārā un Nīlas deltā, ar muzejiem Atēnās, Venēcijā, Romā un Neapolē, kā arī ar jaunāko izrakumu tehniku Pompejās un Herkulānā.
Valdemārs Ģinters piedalījās Baltijas institūta nodarbībās un klausījās profesoru Birgera Nērmana (Birger Nerman) un Nilsa Oberga (Nils Åberg) lekcijas par aizvēsturi Stokholmā un Upsalā (1931), piedalījās XIII Pasaules mākslas vēstures kongresā Stokholmā (1933), Baltijas archeologu sanāksmē Igaunijā (1936) un Pasaules archeologu kongresā Kairā, Ēģiptē (1937).
Valdemārs Ģinters kļuva par Pieminekļu valdes vecāko pieminekļu aizsardzības inspektoru un bija Valsts vēsturiskā muzeja direktors (1934-1944). Paralēli Valdemārs Ģinters bija Latvijas pagātnes pieminekļu komisijas valdes loceklis, Valsts Mākslas akadēmijas etnogrāfijas docents un LU docents Latvijas etnogrāfijā.
Valdemārs Ģinters Latvijā ik gadu (1927–1940, 1942) vadīja archeoloģiskos izrakumus. Viņš vadīja tam laikam lielākos izrakumus Latvijā, Daugmales pilskalnā (1933 kopā ar Franci Balodi, 1935–1937 patstāvīgi) un Mežotnes pilskalnā (1938–1940 un 1942). Valdemārs Ģinters arī piedalījās B. Nērmana un lietuviešu archeologu izrakumos Apūles pilskalnā, ziemeļrietumu Lietuvā (1931).
Valdemārs Ģinters publicēja vairāk nekā 110 rakstus archeoloģijā, etnogrāfijā un mākslas vēsturē Latvijā un ārvalstīs, kā arī vairākus nozīmīgus populārzinātniskus darbus, tai skaitā “Senlatviešu pils” (1937), “Latvijas 30 gadi. Lettland 1918–1948” (1948, paralēli latviski un zviedriski) un “Karogi senajā Latvijā” (1968).
Kā muzeja pārstāvis V. Ģinters piedalījās Latviešu tautas mākslas izstādes sarīkošanā Stokholmā (1931), vadīja Baltijas valstu tautas mākslas izstādes Latvijas nodaļas iekārtošanu Parīzē (1935) un piedalījās Latviešu mākslas izstādes sarīkošanā Parīzē (1939).
Okupāciju laikā V. Ģinters pārtrauca zinātnisko darbu, sakārtoja muzeja kolekcijas piespiedu evakuācijai uz Vāciju, bet vērtīgākos mākslas un dārgmetāla priekšmetus slepus iemūrēja Rīgas pils pagrabos, lai tie Latvijai kara ceļos nezustu.
Vācu okupācijas laikā Valdemārs Ģinters bija viens no LCP memoranda parakstītājiem. (Memorands vācu okupācijas laikā prasīja atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti, sastādīt koalīcijas valdību saskaņā ar 1922. gada satversmi un atjaunot Latvijas valsts funkcijas). Valdemārs Ģinters darbojās pretestības kustībā un pēc Rīgas krišanas 1944. gada oktobrī uzturējās Ventspilī. Pēc LCP priekšsēdētāja ģenerāļa Vernera Tepfera aizbraukšanas uz Zviedriju 1944. gada 1. novembrī, Ģinters (ar segvārdiem Dakteris un Dārznieks) pārstāvēja LCP Kurzemē, uzturēja kontaktus ar Kureļa grupu un organizēja bēgļu laivas uz Zviedriju. Pateicoties viņa darbībai, lielam skaitam latviešu bija iespēja bēgt uz Zviedriju. Beidzoties II Pasaules karam, 1945. gada 9. maijā viņš ar bēgļu laivu no Ventspils sasniedza Kathammarsvīku Gotlandē.
Stokholmā Valdemārs Ģinters strādāja Zviedrijas Valsts vēstures muzejā un piedalījās un vadīja archeoloģiskos izrakumus Gotlandē un Zviedrijas vidus- un dienviddaļā. Līdz pat pensijai viņš strādāja Valsts kultūras mantojuma iestādes (Riksantikvarieämbetet) Helgē salas pētniecības nodaļā, Helgē bija archeoloģisko izrakumu faktiskais vadītājs (1954–1974).
Latvijā Valdemārs Ģinters bija Latvijas Rakstu un mākslas kameras loceklis (1933), Latviešu–zviedru tuvināšanās biedrības ilggadējs sekretārs un Latvijas Vēstures institūta kārtējais biedrs (1940). Zviedrijā viņš bija Baltijas pētniecības institūta pilntiesīgs biedrs (Bonna Vācijā), Zviedrijas Archeologu apvienības (Svenska Arkeologiska samfundet) biedrs, LNF (no 2007. gada Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds) dibinātājs (1947) un valdes priekšsēdis (1949–1979), Baltijas Humanitārās asociācijas biedrs, Latvijas PEN kluba biedrs, Eiropas latviešu mākslinieku apvienības biedrs. Vadīja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības Zviedrijas nodaļu.
Valdemārs Ģinters apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un IV šķiru, Zviedrijas Vāsas (Vasaorden) ordeņa IV šķiru, Igaunijas Ērgļa krusta (Kotkarist) V šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa (Didžiojo Lietuvos kunigaikščio Gedimino ordino) IV šķiru un ordeni Pro Polonia no Zviedrijas biedrības par brīvu Poliju. V. Ģinters vairākkārt ir saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju (1932, 1937, 1938).
Valdemāram Ģinteram veltīti divi rakstu krājumi: “Latvijas senatnei”, redaktore Lidija Švābe, Stokholma, LNF, 1979, un “Cauri gadsimtiem”, redaktore Indra Gorenko, Latvijas Vēstures muzejs, 2000. Pēdējā atrodami V. Ģintera vadīto archeoloģisko izrakumu, publikāciju, nepublicēto pārskatu Latvijas Vēstures muzeja archīvā saraksti un literatūras saraksts par V. Ģinteru.
Valdemāra Ģintera piemiņai veltīta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja konference (1999).
Sakarā ar Valdemāra Ģintera 100 gadu jubileju Stokholmā par viņu referātus lasīja Valentīne Lasmane un Leonīds Siliņš (26.02.2000.).
V. Ģintera portretu darinājusi Aina Alksne-Alksnīte, un dzejnieks Andrejs Eglītis viņam ir veltījis piemiņas rindas.
Valdemārs Ģinters mira 1979. gada 24. jūlijā Stokholmā, Zviedrijā; pelni izkaisīti Silverdāles (Silverdal) kapos, Sollentūnā.
Avots:
Alberts, P. “Valdemārs Ģinters”. Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/…/156298-Valdem%C4%81rs-%C4… (skatīts 07.10.2022.)
