Uldis Ģērmanis

ULDIS ĢĒRMANIS. Vēsturnieks. Austrumeiropas un PSRS modernās vēstures lietpratējs, politologs, sovjetologs. Esejists, rakstnieks, preses komentētājs, satīrists. Zviedrijas latvietis.

Par Uldi Ģērmani raksta Juris Rozītis.

Ulda Ģērmaņa lielā nozīme bija parādīt, ka ir iespējams kritiski pētīt Padomju Latviju, vēsi un mierīgi analizēt un izprast padomju iekārtu un padomju funkcionāru izdarības un bez bailēm un patosa, toties ar smīnu, to kritizēt.

Tā bija svaiga pieeja trimdas latviešu domāšanā, kas lielā mērā bija polarizēta starp, no vienas puses, kategorisku visa, kas ir Latvijā, noraidīšanu kā padomju produktu, un, no otras puses, jūsmošanu par visu padomiskajā Latvijā, kā arī pakļaušanos padomju funkcionāru prasībām, lai uzturētu saites ar Latviju.

Dzimis 1915. gada 4. oktobrī, Novaja Ladogā, Krievijā. Viņa tēvs bija Nacionālā teātra aktieris Jānis Ģērmanis; māte – dziedātāja un aktrise Auguste Brechmane. Viņa sieva Mirdza (dz. Turss) bija acu ārste; dēls Jānis — biologs un meita Guna — ārste.

Ģērmanis mācījās Rīgā, pēc tam 1943. ieguva maģistra grādu vēsturē. Viņš bija vēstures un latīņu valodas skolotājs Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā un 1942./44.g. prof. A.Švābes asistents Vēstures krātuvē.

Viņu mobilizēja vācu leģiona kara reportieru rotā 1944.g. augustā, kur viņš kļuva par kara korespondentu. Šo pieredzi viņš aprakstījis daļēji autobiogrāfiskajā romānā Pakāpies tornī (1987-91).

1944. g. decembrī viņu piekomandēja ģenerāļa R. Bangerska štābam, un viņš kļuva par “ģen.Bangerska pastāvīgo pavadoni Kurzemes ielenkumā”. Viņš bija liecinieks daudziem liktenīgiem kara gadu notikumiem, arī Drēzdenes bombardēšanai un Latviešu Nacionālās komitejas dibināšanai 1945. g. Potsdamā.

1945. g. maijā viņš devās no Liepājas bēgļu laivā uz Zviedriju. Viņš bija par jaunu t.s. arhīva darbiem (kādus zviedri piešķīra vecākiem mācītiem ļaudīm), tāpēc pirmos gadus trimdā viņš strādāja lauku, meža un transporta darbus.

Šajā laikā viņš apguva zviedru valodu un sāka studēt Stokholmas universitātē. 1953. gadā viņš nolika zviedru maģistra eksāmenu vēsturē, valsts zinībās un ģeogrāfijā.

Ģērmanis strādāja gan universitātē par asistentu, gan arī par vēstures, ģeogrāfijas, sabiedrisko zinību skolotāju Sigtūnas un Solnas ģimnāzijās. Paralēli viņš aktīvi rakstīja rakstus gan trimdas latviešu, gan zviedru presē un turpināja vēstures pētījumus.

Šajā laikā viņš arī interesējās par latviešu sarkano strēlnieku vadoni Pulkvedi Jukumu Vācieti. Apgāds Daugava 1956. g. izdeva viņa grāmatu Pa aizputinātām pēdām: Pulkveža J. Vācieša apcerējums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Šī grāmata izraisīja asas diskusijas trimdā – vai drīkst publicēt padomju varas aizstāvētāju domas? Arī Padomju ideologiem šis bija nepieņemami, jo Vācietis bija Staļina laikā nošauts un viņa vārdu gandrīz vai nedrīkstēja pieminēt, bet par sarkanajiem strēlniekiem bija izveidoti dažādi padomju mīti.

1966. g. ar Zviedrijas militārās vēstures fonda stipendiju Ģērmanis viesojās Rīgā. Nolūks bija materiālu vākšana topošajai disertācijai par latviešu strēlniekiem un pulkvedi Jukumu Vācieti, kā arī iepazīšanās ar vēstures pētniecību Latvijā tā laika apstākļos.

Reti kāds trimdas latvietis šajā laikā viesojās okupētajā Latvijā. Tikai 1970ajos gados šāda ceļošana izvērsās plašākā apmērā. Pēc šī ceļojuma tapa Ģērmaņa Rīgas piezīmes Zili stikli, zaļi ledi (1968).

Šo grāmatu trimdas latvieši plaši lasīja un debatēja. Tā viņiem bija viena no pirmajām tiešām liecībām par dzīvi Latvijā.

Ģērmaņa akadēmiskie pētījumi bija būtiski latviešu vēstures izpratnei, un viņš ar šo tematu ieguva doktora grādu Stokholmas universitātē 1974.g. Viņa disertācija “Oberst Vācietis un die lettischen Schuetzen im Weltkrieg und in der Oktoberevolution” publicēta vācu valodā Stokholmā.

Šajā monogrāfijā Ģērmanis dokumentēja Padomju historiogrāfijas aplamības, un viņa darbs izraisīja asu padomju vēsturnieku kritiku.

Ģērmani zviedru sabiedrībā respektēja kā Austrumeiropas un PSRS modernās vēstures lietpratēju un sovjetologu. Kopš 1978. gada viņš darbojās arī kā lektors un konsultants zviedru aizsardzības darbiniekiem padomju politikas un taktikas jautājumos un lasīja lekcijas Zviedrijas Militārajā akadēmijā. Viņš publicēja lielāku skaitu rakstu zviedru presē par dažādām Latvijas problēmām. Viņš lasījis lekcijas gan Stokholmas universitātē, gan Rietummičiganas universitātē (ASV).

Ģērmanis brauca divās garākās referātu turnejās pa trimdas latviešu centriem ASV un Austrālijā un savu ceļojumu aprakstus ar nolasīto referātu tekstiem publicēja grāmatās Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes (1971) un Tālu tālumā, lielā plašumā. Austrālijas piezīmes (1977).

Šīs grāmatas, kā arī vieslekcijas bija ļoti populāras trimdas latviešu sabiedrībā. Tādā veidā Ģērmanis veicināja latviešu sabiedrības zināšanas par okupēto Latviju un par Padomju iekārtu, kā arī veicināja dziļāku diskusiju par to.

Viņš regulāri darbojās kā līdzstrādnieks LSDSP laikrakstā Brīvība, kā arī citos trimdas izdevumos, rūpīgi sekoja līdzi notikumiem Latvijā un sīki analizēja padomju presi un padomju ideologu rakstus. Viņa regulārā sleja Brīvībā ar nosaukumu Meklējiet rakstos un sērijās analizēja katru jauno ideoloģisko kūleni padomju propagandas izdevumos, piemēram, avīzē Dzimtenes balss, kuru izsūtīja tikai latviešiem ārpus Padomju Savienības. Ar humoru un satīru viņš bieži ironizēja par šiem domu gājieniem un to rakstītājiem, tā izpelnoties padomju ideologu naidu un niknumu. Savus satīriskos rakstus viņš publicēja ar pseidonīmu Ulafs Jansons (vai arī Dr. Ulofs Jāņsons).

Visvairāk izdotā Ulda Ģērmaņa grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi pirmo reizi publicēta turpinājumos žurnālā Jaunā Gaita (1957-1959). Kā grāmatu to pirmo reizi 1959. gadā publicēja Daugavas apgāds Stokholmā. Kopumā grāmata izdota vismaz desmit reižu, gan trimdā, gan Latvijā, lielos metienos. Šķiet, neviens trimdas autora darbs nav laists klajā tik daudzos izdevumos.

Grāmata arī tulkota un izdota gan igauņu (Läti rahva elurada) un lietuviešu (Latvių tautos nutikimai), gan angļu (The Latvian Saga) valodā.

Autors pats teicis, ka viņa “augstprātīgais mērķis” bijis rakstīt “jaunu, gluži neparasta veida latviešu tautas vēsturi jauniem un veciem trimdas latviešiem”, “lai latviešiem dotu vēstures grāmatu, kādas nav pat vecajām kultūras tautām” Un vēl, ka “nolūks ir ne vien sniegt nepieciešamās zināšanas latviešu tautas vēsturē, bet jo sevišķi − ierosināt un ieinteresēt. Mērķis būtu sasniegts, ja šīs grāmatas lasītājs justu vēlēšanos ar vienu otru jautājumu meklēt tālākas un plašākas ziņas.”

Gunars Irbe (Laiks, 1959, 29.vii) rakstījis šādi: “Latviešu tautas piedzīvojumi ir vēsturisku miniatūru kopojums. [..] Grāmatā bagātīgi izmantoti folkloras, hroniku un daiļliteratūras citāti. To nolūks nav pamatot faktus, tie nav uzņemti grāmatā kā vēstures liecības. To nolūks ir cits – dot šāsdienas lasītājam noskaņu gleznas, kas pietuvina, pāri objektīvo faktu rindām, lasītāju sava laika psihiskām vibrācijām, sajūsmai, skumjām, sāpēm un priekam un uzvaru lepnumam. [..] Latviešu tautas piedzīvojumi ir grāmata, kas pelna atzinību – ne mazāk kā rokas grāmata latviešu skolu darbiniekiem un visiem tiem vecākiem, kas saviem bērniem grib iemācīt pazīt savu tautu no pašiem tās pirmsākumiem.”

Izdevniecība Memento vēl publicējusi vairākus krājumus ar Ģērmaņa rakstiem un referātiem.

Uldis Ģērmanis mira 1997. gada 19. decembrī, Stokholmā, pāris mēnešus pēc sievas Mirdzas (dz. Turss) nāves.

Bibliogrāfija

• Pa aizputinātām pēdām. Stokholma: Daugava (1956)

• Latviešu tautas piedzīvojumi. Stokholma: Daugava (1959).

• Pašportreti. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1965)

• Zili stikli, zaļi ledi. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1968)

• Tā lieta pati nekritīs. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1971)

• Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg un in der Oktoberrevolution. Stokholma: Almqvist & Wiksell (1974)

• Tālu tālumā, lielā plašumā. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1977)

• Zināšanai. Stokholma: Ziemeļzvaigzne (1985)

• Divi portreti. Stokholma: Atvase (1985)

• Izvērtēšanai. Stokholma: Memento (1987)

• Laikmeta liecības. Stokholma: Memento (1988)

• Pakāpies tornī. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1987).

• Pakāpies tornī. 2. daļa. Stokholma: Memento (1991)

• Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi. Stokholma: Memento (1990, atkārtots izdevums Rīgā 1993)

• Jaunie laiki un pagātnes ēnas. (1995)

• Mosties, celies, strādā! 99 + 1 domu grauds. Stokholma: Memento (1998),

• The Latvian Saga. Rīga: Atēna (2007),

• Dialogi, vēstules un publikācijas, sarakste ar Eduardu Berklavu. Rīga: Valters un Rapa (2007),

• Maiņu laika zīmes. Sarakste ar Didzi Liepiņu (1990-1997). Rīga: Valters un Rapa (2014)

Par Uldi Ģērmani:

https://www.vestnesis.lv/ta/id/45722

https://literatura.lv/lv/person/Uldis-Germanis/871757

https://lv.wikipedia.org/wiki/Uldis_%C4%A2%C4%93rmanis

https://jaunagaita.net/jg212/JG212_Kreslins-par-Germani.htm

https://jaunagaita.net/jg221/JG221_Kreslins.htm

https://enciklopedija.lv/…/116455-Uldis-%C4%A2%C4%93rmanis

Intervijas ar Uldi Ģērmani:

https://www.historia.lv/…/vesturnieks-uldis-germanis…

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis – par nacionālajām interesēm. Intervijas fragments. 1997. Stokholma: https://www.youtube.com/watch?v=s7ZoDZtxBKY

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis – par čekas maisiem. Intervijas fragments, 1997., Stokholma: https://www.youtube.com/watch?v=YSxqgaf_aHk

Ģērmanis – Lešinskis: https://www.youtube.com/watch?v=KXwSt6nNpaM