Roberts Legzdiņš

Aprit 120 gadu, kopš pasaulē nāca ROBERTS LEGZDIŅŠ, arhitekts, tautas celtniecības un etnogrāfijas pētnieks. Par viņu raksta Lilita Zaļkalne.

Roberts Legzdiņš dzimis 1901. g. 24. jūlijā Vidrižu pagasta Igates muižā, būvmeistara dēls. Mūžībā aizgājis 1990. gada 16. janvārī Zviedrijā, pārbedīts Lēdurgā dzimtas kapos.

Legzdiņš beidza Latvijas universitātes arhitektūras fakultāti. Pēc studijām jaunais arhitekts strādāja prof. P. Kundziņa arhitektu birojā, Kara Ministrijas būvniecības pārvaldē, Valsts mākslas amatniecības skolā, bija Pieminekļu valdes etnogrāfijas inspektors.

Latvijas brīvvalsts laiks Robertam Legzdiņam bija ārkārtīgi rosīgs. Viņš iesaistījās 1. Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes īpašuma “Auči” pārbūvē, kas bija smagi cietis Pirmā pasaules kara laikā, cēla tautas namus Vidrižos, Lēdurgā, Skultē, Jaunburtniekos, Platonē, Jaunaucē, veidoja muzeju koka ēkas Nāves salā un Airītēs.

Tāpat Legzdiņš bieži rakstīja presē par latviešu lauku celtniecību. 1944. gadā viņš beidza lielāku darbu par saiešanas namiem Vidzemē, kurš palika manuskriptā. R. Legzdiņš bija akadēmiskās studentu vienības “Austrums” biedrs, pēc viņa meta darināts vienības karogs un nozīmīte.

Par Legzdiņa dzīvesbiedri kļuva rakstnieka un dzejnieka Kārļa Skalbes meita Ilze, ģimenē piedzima dēls Andrejs, kas vēlāk arī kļuva par arhitektu un dizaina profesoru Zviedrijā.

1944. gadā Legzdiņš gādāja par sievas vecāku Kārļa un Lizetes Skalbju un savas ģimenes pārvešanu uz Zviedriju ar bēgļu laivu no Kurzemes krasta.

Zviedrijā Roberts Legzdiņš strādāja pazīstamo zviedru arhitektu N. Arboma un H. Zimdala birojā un ar visu sirdi iesaistījās trimdas dzīvē.

Kopā ar P. Kundziņu rediģēja Latvijas arhitektu biedrības žurnālu “Arhitekts”, bijis Latviešu Arhitektu Biedrības goda biedrs, ilgus gadus strādājis Latviešu Nacionālā Fonda valdē, PEN kluba valdē. Bijis LAK EC kultūras daļas un ZLCP kultūras nozares vadītājs, PBLA kultūras daļas loceklis, 4. Eiropas latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas loceklis, Latvju Enciklopēdijas līdzstrādnieks, LAOZ biedrs.

Kopā ar dēlu Andreju Legzdiņš sarīkoja izstādes “Latvija, aizmirsta zeme”, tai skaitā dziesmu svētkos Hamburgā, Hanoverā, Ķelnē, Londonā. Daudz rakstīja trimdas presē par kultūras u.c. parādībām.

Interesanti ar šodienas acīm vērot 1930. gadu nogalē pieņemto jauno Rīgas plānu, kas paredzēja Rīgas centrālās daļas un Uzvaras laukuma izbūvi. Roberts Legzdiņš izstrādāja diplomdarbu par tematu “Piemiņas celtne – svētnīca”, kam novietojums Uzvaras laukuma noslēgumā. Pati celtne veltīta Latvijas senatnei un kultūrai, kā atdusas vieta latviešu kultūras darbiniekiem (panteons) un kā svinību telpas garīgiem koncertiem, dievkalpojumiem. Kā atzinis pats R. Legzdiņš, trimdā pie šī projekta vairākkārt atgriezies: “Esmu sācis šō projektu izstrādāt. Savāds nemiers vai satraukums dzen mani to darīt”. (Arhitekts Nr. 19-21 (01.01.1993)

Sešdesmitajos gados R. Legzdiņš sāka strādāt pie K. Skalbes muzeja izveidošanas “Saulrietos”, K. Skalbes bijušajā vasarnīcā Vecpiebalgā, Incēnu kalnā, kur Skalbes ģimene pavadījuši 18 vasaras (1926-1944). 1986. gadā tika uzsākta praktiskā muzeja izveidošana: Lilija Dzene un Saulcerīte Viese ar Roberta Legzdiņa un Ilzes Legzdiņas atbalstu izveidoja pirmo ekspozīciju, un 1987. gadā muzejs tika atvērts.

Vēres:

S. Borbals: Architekts Roberts Legzdiņš mūžībā, Laiks, Nr 26 (31.03.1990) skat. www.periodika.lv

Andrejs Holcmanis: Arhitekta Roberta Legzdiņa piemiņai Arhitekts, Nr. 19-21 (01.01.1993) skat. www.periodika.lv

Kārļa Skalbes 125. dzimšanas dienā, Latvijas Vēstnesis Nr. 177 (09.11.2004) skat. www.periodika.lv

Roberts Legzdiņš: Piemiņas celtne – svētnīca, Arhitekts, Nr. 19-21 (01.01.1993) skat. www.periodika.lv

Wikipēdija: Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”