Šogad 4. jūnijā viņas 104. gadskārtā atceramies Stokholmas latviešu teātra režisori Liliju Spriņģi. Par viņu raksta Juris Rozītis un atmiņās dalās meita Silvija Brandell.

Lilija Spriņģe bija ievērojama darbiniece Stokholmas latviešu teātra izrādēs jau no paša šī teātra sākuma. Viņa tajā darbojās no pirmās izrādes kādu gadu pēc bēgļu ierašanās Zviedrijā līdz pat teātra darbības beigām 1990ajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Režisores meita Silvija stāsta, ka mazā Lilija nāca pasaulē 1917. gadā Minskā, kur vecāki nonāca Pirmā pasaules kara laikā. Tēvs Jānis Kalniņš tur dienēja kā virsnieks, bet māte Veronika strādāja par medmāsu.

Rīgā Lilija mācījās Franču licejā un ļoti lepojās ar savu skolu. Pēc skolas viņa izmācījās par farmaceiti un paguva vēl arī nokārtot farmaceita eksāmenu neilgi pirms bēgļu gaitām uz Zviedriju.

Interese par teātri aizsākās ar Latvijas Nacionālo operu Rīgā. Lilijas mazā māsa Henriete tur dejoja baletu un bieži dabūja bezmaksas biļetes uz dažādām izrādēm, tāpēc Lilijai jaunības gados bija pieejams viss operas repertuārs.

Lilija bija viena no pirmajiem latviešiem Zviedrijā, kam palaimējās ātri dabūt darbu savā profesijā. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados farmaceiti aptiekās izgatavoja daudzas un dažādas zāles, un šo medikamentu receptes tāpat kā Latvijā tika izrakstītas latīņu valodā. Lai arī Lilija vēl neprata zviedru valodu, viņa tomēr varēja pilnvērtīgi veikt savus darba pienākumus aptiekā.

Stāstu par Lilijas Sprinģes teātra gaitām Stokholmā turpina Juris Rozītis.

Lilija Spriņģe tēloja titullomu pirmajā latviešu teātra izrādē Stokholmā 1946. g. 30. martā – Anša Tipāna iestudētajā Annas Brigaderes lugā Ilga.

Viņa bija viena no teātrinieku saujiņas, kas tā paša 1946. gada augustā satikās Mārtiņa Zīverta dzīvoklī uz pārrunām, no kurām izveidojas Stokholmas dramatiskā kopa.

Viņa regulāri tēloja Stokholmas teātrinieku izrādēs vēl turpat 50 gadus pēc tam.

Kā režisore Lilija Spriņģe sāka darboties 1983. gadā, Stokholmas teātra repertuārā atkal ienesdama tradicionālas izrādes no klasiskā latviešu pirmskara repertuāra, ar idealizētu skatu uz latviešu lauku dzīvi. Viņa iestudēja publikai labi pazīstamas lugas, piemēram, Edvarda Vulfa Svētki Skangalē, Rūdolfa Blaumaņa Indrāni un Skroderdienas Silmačos, Ādolfa Alunāna Seši mazi bundzinieki. Šajās izrādēs viņa iesaistīja jaunus trimdā dzimušus tēlotājus, un viņas uzsvars bija uz skaistiem, rūpīgi nostrādātiem kostīmiem (pieaicinot Elzu Daugavieti-Lapūkinu kā kostīmu mākslinieci), mūziku (pieaicinot komponistu un aranžētāju Gunaru Zvejnieku) un deju.

Viņas iestudējumos bija manāma ietekme no tajā laikā populārā mūziklu stila. Izrādes guva plašu publikas atsaucību gan Zviedrijā, gan arī viesizrādēs Lielbritānijā, Vācijā un vēlāk arī Latvijā. Šie mūzikli tad arī ir Lilijas Spriņģes lielais devums Stokholmas latviešu teātrim.

Kad Latvija atguva neatkarību, latviešu teātra darbība Zviedrijā apsīka, tāpat kā lielā mērā viss vietējais sabiedriskais darbs. Zviedrijas latviešu uzmanība – gan sabiedriskais, gan politiskais, gan palīdzības darbs – intensīvāk pievērsās Latvijai. Zviedrijas latvieši katrā brīvajā brīdī brauca uz Latviju. Nebija vairs laika apmeklēt vietējā teātra izrādes, kur nu vēl ieguldīt laiku jaunu iestudējumu sagatavošanā. Stokholmas Latviešu teātris arvien biežāk aicināja teātriniekus no Latvijas viesoties Zviedrijā ar savām izrādēm.

Stokholmas Latviešu teātris savu darbību beidza ar atsevišķiem maziem uzvedumiem, ka arī lugu ‘koncertlasījumiem’. Šos uzvedumus sagatavoja Jānis Gulbītis un Lilija Spriņģe.

Lilijas Spriņģes mūžs noslēdzās 2010. gada 16. septembrī Stokholmā.