Dzīves gājums
Osvalds Freivalds (1905–1975) bija latviešu publicists, vēsturnieks un bibliotēkārs, viens no nozīmīgākajiem latviešu trimdas dokumentālistiem Zviedrijā. Viņš veltīja lielāko daļu savas dzīves latviešu kara vēstures dokumentēšanai un sabiedriskajai darbībai trimdā, un ir pazīstams arī kā Zviedrijas ievērojamās politiķes Lailas Freivaldes tēvs.
Osvalds Freivalds dzimis 1905. gada 5. jūnijā lauksaimnieka Dāvja (1868–1943) un Alvīnes (dzim. Burda; 1885–1962) Freivaldu ģimenē Skujenes pagastā. Latvijā viņš strādāja žurnālistikā — pirmie publicistiskie raksti parādījās laikrakstā Latvijas Vēstnesis jau 1925. gadā, bet pirmā literārā publikācija — stāsts “Vectēva pēdējā gaita” — 1926. gadā žurnālā Jaunā Balss. Rakstīja arī ar pseidonīmu Vitauts Gaitis. Strādāja Rīgas pilsētas bibliotēkās, tostarp Bibliotēku centrālē vācu okupācijas laikā.
Otrā pasaules kara laikā Freivalds darbojas Tautas palīdzības faktiskā vadītāja lomā Kurzemē, sniedzot atbalstu Liepājā sapulcējušajiem bēgļiem. Viņš palika Liepājā līdz pat Kurzemes cietokšņa krišanas dienai 1945. gadā un pēc dramatiska kuģojuma pāri Baltijas jūrai nokļuva Zviedrijā.
Freivalds apprecējās ar Laimu Olgu (dzim. Kreicbergu; 1908–1982). Viņu meita Laila Freivalde (dz. 1942. g. Rīgā) kļuva par ievērojamu Zviedrijas politiķi — tieslietu ministre (1988–1991 un 1994–2000) un ārlietu ministre (2003–2006). Osvalds Freivalds miris 1975. gada 10. decembrī Upsalā; apglabāts Upsalas vecajos kapos (Uppsala Old Cemetery / Gamla Kyrkogård).
Darbība Zviedrijā
Zviedrijā Freivalds kļuva par nenogurstošu latviešu trimdas sabiedrisko darbinieku. 1946. gadā Lundā viņš dibināja Dienvidzviedrijas latviešu organizāciju sadarbības kolēģiju un bija tās pirmais priekšnieks. Pildīja arī citus pienākumus: Baznīcas pārvaldes sekretārs, Latviešu Apvienotā Konventa seniors, laikraksta Latvju Vārds valdes loceklis, Upsalas latviešu biedrības priekšnieks, Latvijas Centrālās padomes Zviedrijā loceklis un Daugavas Vanagu Upsalas nodaļas priekšnieka vietnieks.
Kā publicists viņš bija ilggadīgs laikraksta Laiks (Ņujorkā) līdzstrādnieks. Viņa publicistisko interešu centrā bija latviešu nacionālās trāģēdijas lielo notikumu dokumentācija un politiskā vēsture.
Rakstnieka un vēsturnieka mantojums
- Lielā sāpju draudze (1952) — darbs par latviešu issūtīto likteni; vērtēts kā “vispilnīgākais darbs par latviešu issūtīto likteni” (Ādolfs Šilde, Ceļa Zīmes, 1953).
- De internerade balternas tragedi i Sverige år 1945–1946 (1967, zviedru val., Stokholmā) — dokumentārs darbs par Baltijas karavīru izdošanu.
- Sverige och de Baltiska staternas ockupation (1971, zviedru val., Stokholmā)
- Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā: dokumentu un atmiņu krājums — 11 sējumu monumentāls izdevums, galvenais redaktors no 1970. gada; pabeigts 1993. gadā.
