Laris Strunke -

Rīt, 10. februārī, savu 90 gadu jubileju būtu atzīmējis LARIS STRUNKE (1931-2020), no kura atvadījāmies pagājušajā rudenī.

Laris Strunke ir viens no tiem māksliniekiem, kuru pie saviem lielajiem labprāt pieskaita gan zviedri, gan latvieši. Laris Strunke pats par to kādā intervijā gan tikai pabrīnījies:

“Kāda gan tam nozīme manas mākslas kontekstā? Tās gleznas ir tikai un vienīgi mana individuālā izpausme, tie ir mani pārdzīvojumi, manas domas. Tās nav tā vispārīgi attiecināmas uz zviedriem vai latviešiem.”

Laris Strunke ir slavenā latviešu modernista, gleznotāja Niklāva Strunkes dēls. Trīspadsmit gadu vecumā, kopā ar ģimeni dodoties bēgļu gaitās, viņš nokļuva Gotlandē. Vēlāk Gotlandē daudzus gadus bija viņa darbnīca un iedvesmas vieta.

Laris Strunke vienmēr uzsvēris: “Es esmu gleznotājs, ne runātājs, rakstnieks vai teoretizētājs. Skatiet manus darbus, un tur ir rodamas atbildes. Manas gleznas ir tās, kas atklāj manu pasauli”.

Tomēr par visu, ko viņš ir teicis, ir vērts aizdomāties.

“Ja gribi gūt panākumus, viss liekais vienmēr jāatmet. Viss jāpakārto galvenajam, un man tā ir glezniecība. Tas ir darbs, kura dēļ es pat uz izstādēm neeju, jo vienkārši nav laika. Es nepiedalos nekādos ārējos procesos, jo viss esmu sevī. Un laiks ir vērtība, ko izmantoju tikai sev. Lai nonāktu pie kāda atklājuma mākslā, ir vajadzīgs liels laika daudzums”.

“Viss, ko es esmu atradis – tas nav tik daudz, un tomēr tas ir ņēmis laiku, un neviens ceļš nav bijis taisns. Visi ir bijuši uz priekšu un atpakaļ, kaut kādā bedrē iekrīt un rāpjas augšā, un vēl kaut kas. Tā kā uzskats, ka daudz kas, kas iet kā līnija, sākas kaut kur un beidzas, tam es neticu.”

Avoti: