Konstantīns Ozoliņš -

Šodien gadskārta KONSTANTĪNAM OZOLIŅAM, Zviedrijas latviešu trimdas grāmatu un dokumentu arhīva veidotājam.

Par viņu raksta Laine Lasmane Wikmark, kas ar Konstantīnu Ozoliņu iepazinās, rakstot noslēguma darbu Bibliotēku augstskolā 1979. gadā; vēlāk vairākus gadus strādāja Vesterosas bibliotēkā.

KONSTANTĪNS OZOLIŅŠ – jurists, sabiedrisks darbinieks, trimdas latviešu grāmatu un dokumentu krājuma Vesterosā dibinātājs. Godaprāta cilvēks, neatlaidīgs ideju realizētājs un savu uzskatu paudējs.

Konstantīns Ozoliņš piedzima 1902. gada 28. jūnijā, Ludzas apriņķa Rugāju pagasta Jaundaudzenēs, 3. Saeimas deputāta lauksaimnieka Gustava un Annas (dz. Šmite) Ozoliņu sešu bērnu ģimenē.

Pēc skolas gaitām Rīgā 1. pasaules kara laikā Konstantīns nokļuva Maskavā, kur mācījās ģimnāzijā. Atgriezies Latvijā 1918. gadā, pabeidza skolas gaitas un kā brīvprātīgais piedalījās kaujās ar Bermontu. Ozoliņš vēlāk studēja tieslietas Latvijas Universitātē, kur 1932. gadā ieguva Mag. iur. grādu.

1931. gadā apprecējās ar tieslietu studenti Liliju Grīntāli (1908.-2002.), un ģimenē auga meita Ingrīda.

1930. gadā viņš bija Daugavpils apgabaltiesas loceklis, bet no 1937. gada strādāja Rīgas apgabaltiesā. Blakus maizes darbam darbojās gan aizsargos, gan sporta biedrībās u.c. sabiedriskos darbos.

Krievu okupācijas laikā Konstantīnam tiesneša darbs bija jāatstāj, un viņš kļuva par mežstrādnieku.

Vācu okupācijas laikā viņu iecēla par Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāju. 1943. gadā viņš nonāca konfliktā ar okupācijas varu, bija jāatstāj amats un pilsēta trīs dienu laikā. Konstantīns tad strādāja kā zvērināts advokāts Rīgā.

Ozoliņš iesaistījās Latviešu karavīru palīdzības organizācijā kā saimniecības daļas vadītājs Liepājā un palīdzēja karavīru piederīgajiem, kas lielā skaitā plūda cauri Liepājai. Kapitulācijas dienā, 1945. gada 8. maijā viņš ar vienu no beidzamajām laivām, t.s. “bleķa” laivu, devās uz Zviedriju.

Pēc pirmo gadu strādnieka darbiem Konstantīns ar ģimeni nonāca Vesterosā, kur strādāja Vesterosas bibliotēkā kā arhīva darbinieks līdz pat pensijai.

Viņš aktīvi darbojās vietējā latviešu sabiedrībā, vadot latviešu papildskoliņu un rīkojot gadskārtējos Viduszviedrijas bērnu svētkus. Konstantīns bija arī Arveda Švābes rediģētās Latviju enciklopēdijas līdzstrādnieks.

Trimdā bija nonākuši apmēram 300 Latvijas juristi, un tie izdeva divus žurnālus: “Tiesībnieks” (1947.-1950.) un “Latviešu juristu raksti” (1959.-1973.). Ozoliņš bija Latviešu juristu apvienības Eiropas kopas vicepriekšsēdis un “Latviešu juristu rakstu” redaktors visu žurnāla pastāvēšanas laiku.

Sasniedzis pensijas gadus, Konstantīns sev raksturīgā neatlaidīgā, rūpīgā un laipnā veidā ierosināja sadarbību starp Vesterosas bibliotēku un Latviešu palīdzības komiteju (LPK), proti, rosināja vākt trimdas latviešu grāmatas, periodiku un dokumentus.

1969. gadā latvieši Zviedrijā saņēma vēstuli par “Latviešu grāmatu un dokumentu krājumu”, kas aprakstīja vākšanas principus un noteikumus. Šis bija sākums Konstantīna Ozoliņa lielajam veikumam teju 20 gadu garumā līdz pat mūža galam 1987. gadā, vācot materiālus, kas tapa par vienu no lielākajiem trimdas arhīvu krājumiem.

Nobeidzot Vesterosas krājuma darbību, bija savākts ap 4 000 grāmatu, 700 dažādu (nepilnīgu) periodisko izdevumu un 12 “plauktu metru” ar dokumentiem.

Līdz ar Konstantīna nāvi 1987. gada 16. februārī beidzās arī materiālu krāšana Vesterosā. LPK saziņā ar Vesterosas bibliotēku nodeva dokumentus Zviedrijas valsts arhīvam (Riksarkivet).

Pēc neatkarības atgūšanas lielākā daļa grāmatu un periodikas tika pārvestas un tagad atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Lūk, daži piemēri no Konstantīna Ozoliņa savāktiem dokumentiem:

Daugavas apgāda un avīzes “Latvju ziņas” dokumentācija, to starpā sarakste ar rakstniekiem, sākot ar Jāni Jaunsudrabiņu līdz Olafam Stumbram;

Alfreda Dziļuma manuskripti un dokumenti;

Jāņa Gulbīša lugu manuskripti un trimdas teātra darbības dokumentācija;

Senatora Mintauta Čakstes vēstules un dokumenti. Te īpaši jāizceļ divi vēsturiski nozīmīgi dokumenti: Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa 1944. g. deklarācija par Latvijas valstiskuma atjaunošanu un rīkojums senatoram Mintautam Čakstem par Ministru kabineta sastādīšanu.

Zviedrijā palikušais dokumentu arhīvs pieejams pētniecības nolūkos ar LPK pēcteces, Zviedrijas latviešu apvienības Centrālās valdes priekšsēža atļauju.