Kārlis Skalbe

7. novembrī dzimis, iespējams, visslavenākais cilvēks, ko esam iekļāvuši Zviedrijas latviešu kalendārā – latviešu pasaku ķēniņš KĀRLIS SKALBE. Lūk, pasaka par pašu Kārli Skalbi bērniem un Stokholmas Latviešu skolas jauniešiem piemērotā valodā.

Latviešiem nav karaļu – bet ir savs pasaku ķēniņš. Tas ir dzejnieks un pasaku rakstnieks Kārlis Skalbe. Varbūt tu zini viņa pasaku par kaķīša dzirnavām? Vai par jaunekli, kurš devās meklēt Ziemeļmeitu? Bet varbūt esi redzējis vārdus “Tēvzemei un Brīvībai”, kas rotā Brīvības pieminekli Rīgā? Šo uzrakstu piemineklim izdomāja Kārlis Skalbe.

Kārlis Skalbe piedzima 1879. gadā Vidzemē, Vecpiebalgas pagastā. Pirmos dzejoļus viņš uzrakstīja jau pusaudža vecumā. Tas bija laiks, kad latviešu zemēs valdīja Krievijas cars, un latviešiem vēl nebija pašiem savas valsts. Daudzi cilvēki bija ļoti nabadzīgi. Skalbe izmācījās par skolotāju un gribēja mainīt pasauli uz labu.

Viņš iepazinās ar meiteni vārdā Lizete un iemīlējās. Domādams par Lizeti un jaunu, labāku pasaules kārtību, Skalbe uzrakstīja pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Tomēr cara valdībai nepatika jaunās idejas. Skalbi atlaida no darba un gribēja likt cietumā. Vairākus gadus viņš dzīvoja trimdā – Somijā, Šveicē un Norvēģijā.

Uz Norvēģiju pie Skalbes pārcēlās dzīvot viņa draudzene Lizete. Viņa iemācījās norvēģu valodu un kļuva par vienu no pirmajiem tulkotājiem, kas tulkoja norvēģu un zviedru grāmatas latviski.

Kārlis un Lizete apprecējās un atgriezās mājās. Viņiem piedzima dēls Jānis un meita Ilze. Kārli Skalbi tomēr arestēja, un viņš veselu gadu pavadīja cietumā.

Ilgodamies pēc saviem bērniem, viņš cietumā uzrakstīja pasaku “Kaķīša dzirnavas”. Tā stāsta par kaķīti, kas pazaudēja savas dzirnavas. Meitas negribēja viņam palīdzēt, puikas darīja viņam pāri. Nabaga kaķītis nonāca pilī, sadraudzējās ar ķēniņa meitu Ilzīti, un ķēniņš atdeva viņam dzirnavas. Kaķītis lūdza, lai ķēniņš nesoda pāridarītājus:

KĀPĒC VAIROT SĀPES? LAI VAIROJAS LABĀK PRIEKS!

Pirmā pasaules kara laikā Skalbe bija kara žurnālists un iestājās latviešu strēlniekos. Viņš rakstīja par kara izpostīto zemi un brīvības cīņām. Kārlis Skalbe ticēja Latvijas brīvībai. Kopā ar saviem domubiedriem Skalbe darīja visu, lai rastos brīva Latvijas valsts. Un tā arī notika!

Jauno Latvijas valsti vajadzēja veidot un attīstīt. Skalbe uzrakstīja grāmatu “Mazās piezīmes”. Tās ir viņa pārdomas par Latvijas valsts attīstību un par to, ko valsts labā var darīt katrs cilvēks. Skalbe ne tikai rakstīja. Viņš arī pats kļuva par politiķi un Saeimas deputātu.

Zviedrijā Kārlis Skalbe pavadīja savas dzīves pēdējo pusgadu. Viņš bija vecs un slims, kad 1944. gada augustā kopā ar sievu Lizeti un meitas Ilzes ģimeni atstāja dzimtās mājas Vidzemē. Karš vēl nebija beidzies, un brauciens zirga pajūgā līdz Kurzemes krastam ilga vairākus mēnešus. Ar bēgļu laivu viņi tālāk nakts tumsā devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi.

Stokholmā joprojām dzīvo Skalbes pēcnācēji – viņa mazdēls, arhitekts un dizaineris Andrejs Legzdiņš ar ģimeni. Mazajam Andrejam Kārlis Skalbe ir veltījis dzejoli “Jaunās egles”.

Latvijā lasītāju aptaujā Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnaviņas” ir atzīta par pašu mīļāko grāmatu.

Iepazīsti Kārli Skalbi latviešu kultūras kanonā: https://kulturaskanons.lv/archive/karlis-skalbe/