Kārlis Draviņš -

Šogad aprit 120 gadu, kopš pasaulē nāca latviešu valodnieks KĀRLIS DRAVIŅŠ. Stendenieks, Stendes tāmnieku dialekta un Ziemeļkurzemes novada pētnieks un dokumentētājs. Izcilākais senās latviešu rakstu valodas (16.-18. gs.) pētnieks trimdā. Viens no akadēmiskās biedrības “Ramave” dibinātājiem un žurnāla “Ceļi” redaktors.

Kārlis Draviņš piedzima 1901. gada 30. decembrī Stendes “Peķu” mājās, mežziņa Friča Draviņa un viņa sievas Līzes Draviņas ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā Draviņi devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Jaroslavļas guberņā Kārlis pabeidza augstāko tautskolu. Pašmācības ceļā viņš ieguva pamatskolas skolotāja tiesības un pēc atgriešanās Latvijā vairākus gadus bija skolotājs Dursupes pamatskolā un Grobiņas apriņķa Tāšu pamatskolā.

1928. gadā Kārlis Draviņš uzsāka baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē un kopā ar domubiedriem Jāni Bičoli u.c. dibināja Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu biedrību “Ramave”. Dažus gadus vēlāk sāka iznākt arī Ramaves rakstu krājums “Ceļi”. “Ramavē” Kārlis iepazinās ar Veltu Rūķi, kas vēlāk kļuva par viņa dzīvesbiedri.

Jau trīsdesmitajos gados parādījās pirmās Kārļa Draviņa publikācijas. Viņam bija daudzpusīgas zinātniskas intereses – Draviņš pētīja Stendes apvidus uzvārdus un vietvārdus, vāca folkloras liecības un pievērsās latviešu rakstu valodas aizsākumiem 16. un 17. gadsimtā, pētot Georga Manceļa un Kristofera Fīrekera darbus un pirmās latviešu ābeces.

Pēc maģistra grāda iegūšanas Latvijas universitātē 1938. gadā Draviņš turpināja zinātnisko darbu, ķērās pie doktora disertācijas un kļuva par latviešu valodas lektoru Tartu (Tērbatas) universitātē.

Kopā ar sievu, valodnieci Veltu Rūķi-Draviņu, viņš 1944. gada rudenī ar laivu pāri Baltijas jūrai devās bēgļu gaitās. Viņi nokļuva Zviedrijā un apmetās Lundā, kur Kārlis Draviņš nodzīvoja visu mūžu. No 1945. gada līdz aiziešanai pensijā viņš strādāja par zinātnisko izdevumu redaktoru un latviešu valodas un folkloras lektoru Lundas universitātes Slāvu valodas institūtā.

Trimdā Draviņš palīdzēja uzturēt akadēmiskās biedrības “Ramave” darbu. Viņš atjaunoja un vadīja apgādu “Ramave” un turpināja izdot zinātnisko rakstu krājumu “Ceļi”.

Strādājot Lundā kopā ar dzīvesbiedri Veltu Rūķi-Draviņu, vācu valodā tika sagatavots un izdots plašs pētījums par Stendes izloksnes fonētiku, morfoloģiju un leksiku (1955–1962).

Lundā Draviņš turpināja arī agrīno latviešu rakstu pētījumus. Fundamentāls darbs Kārļa Draviņa redakcijā ir Georga Elgera latvisko tulkojumu izdevums ar komentāriem un vārdnīcu “Evangelien und Episteln ins lettische uebersetzt von Georg Elger” (“Evanģēliji un epistulas, Georga Elgera tulkojums latviešu valodā”; 1–2, 1961–1976). Šo Draviņa publikāciju lietpratēji uzskata par paraugdarbu, kā sagatavot izdošanai senus manuskriptus un kā aprakstīt un apkopot sena darba leksiku.

Kārli Draviņu interesēja arī mūsdienu latviešu valoda un jaunvārdi. Tieši viņš 1970ajos gados ierosināja latviešu valodā izmantot zviedru valodas aizguvumu ‘dators’. Šis ieteikums ir izturējis laika pārbaudi un izkonkurējis gan anglisko ‘kompjūteru’, gan latvisko ‘elektronisko skaitļojamo mašīnu’.

Kopumā Kārļa Draviņa bibliogrāfijā ir vairāk nekā 400 vienību – rakstu, pētījumu, grāmatu. Literatūrkritiķis un pētnieks Jānis Andrups par Draviņa pētījumiem: “..ievilktas drošākas kontūras latviešu rakstu vecākajā posmā un radusies iespēja ieskatīt šī posma vēsturiskos kopsakarus, kamēr līdz tam bija tikai čaklu pētnieku izgaismoti atsevišķi plankumi. ..viņš darbojies ar zeltkaļa pacietību, rūpīgumu un veiksmi. Viņa pētījumi .. devuši daudzus jaunus faktus, nodibinājuši dažu labu patiesību agrāko hipotēžu vietā. Kā analītiķi viņu raksturo visaugstākā godbijība pret datu pareizumu.”

Savukārt literāts Andrejs Irbe raksturo Kārļa Draviņa attiecības ar latvietību: “Draviņš ir viens no tiem pārliecinātiem, bet ne skaliem latviešu patriotiem, kas jau sen atzinis, ka darbs tautas labā ir darbs un nevis lozungu nēsāšana.”

Kārlis Draviņš aizgāja mūžībā 89 gadu vecumā 1991. gada 18. janvārī Lundā. Beidzot Draviņš atgriezās pie saviem stendeniekiem – urna ar viņa pelniem apbedīta Stendes Bungu kapos.

Pēc Kārļa Draviņa nāves viņa dēls, zinātnieka astrofiziķis Dainis Draviņš (tagad Lundas universitātes profesors emeritus) parūpējās par to, lai Latvijā 2000. gadā iznāktu pats apjomīgākais Kārļa Draviņa darbs – dzimtajai Stendei veltīts etnogrāfisks apraksts “Kurzemē aizgājušos laikos”, pie kā viņš strādāja visu mūžu.

Lūk, kopsavilkums Kārļa Draviņa devumam Latviešu valodas aģentūras Lingvistiskajā kartē (http://www.lingvistiskakarte.lv/tag/karlis_dravins):

Neapšaubāmi visievērojamākais un ražīgākais latviešu 16.–17. gs. tekstu pētnieks 20. gs. otrajā pusē. Nozīmīgākais devums – G. Elgera manuskripta publicējums, agrīno tēvreižu izpēte un hronoloģizācija, latviešu ābeču vēsture. Vērtīgs ieguldījums ir arī plašais grāmatu un rakstu klāsts, kas veltīts Stendes izloksnei.

Šķiet, Kārlim Draviņam ar uzviju izdevies izpildīt uzdevumu, kādu viņš sev izvirzījis dzejas rindās: