Juris Kronbergs bija izcils dzejnieks, tulkotājs un – tiešā un pārnestā nozīmē – kultūras diplomāts. Dzimis 1946. gada 9. augustā Stokholmā, Zviedrijā, viņš piederēja otrajai trimdas latviešu paaudzei un ar savu darbību pierādīja, ka arī ārpus Latvijas var izaugt spilgts talants, kas spēj rakstīt dzeju gan latviešu, gan zviedru valodā.
Jura Kronberga ģimene bija mākslinieciski ievirzīta – viņa māte bija Milda Kronberga (dzim. Karps, vēlāk Murjāne, pirms kara aktrise Strādnieku teātrī), tēvs – gleznotājs Rūdolfs Kronbergs. Ģimene dzīvoja Hēgerstenā, Stokholmas priekšpilsētā, kur jaunajās dzīvokļu mājās netālu no Ericsson fabrikas bija apmetušās daudzas latviešu trimdinieku ģimenes. Šo ģimeņu bērni izauga kopā un kļuva par labiem draugiem uz mūžu. Pēc Otrā pasaules kara Hēgerstenā, tāpat kā citur Stokholmā un vispār Zviedrijā, nonāca daudzi latviešu kultūras darbinieki un inteliģences pārstāvji. Jaunajam Jurim Kronbergam tuvas un nozīmīgas personības bija gan aktieris Osvalds Murjāns un rakstnieks Ervīns Grīns (pazīstams arī ar pseidonīmu Richards Rīdzinieks), gan dzejniece Veronika Strēlerte un daudzi citi.
Pusaudža gados Juris Kronbergs tāpat kā citi viņa vienaudži aizrāvās ar popmūziku un rokmūziku angļu valodā. Kopā ar latviešu draugiem viņš spēlēja grupās “Saules brāļi” un “Dundurs”. “Dundurs” 1969. gadā ierakstīja plati “Vilcienā”, pirmo rokmūzikas albumu latviešu valodā. Vairāk par bungu spēli Juri Kronbergu saistīja dziesmu vārdi, literatūra un dzeja, un pēc “Dundura” otrās plates “Mēs agrā rītā izgājām” iznākšanas 1972. gadā viņš noslēdza savu bundzinieka karjeru. Tomēr sadarbība ar rokmūziķiem turpinājās. Juris Kronbergs rakstīja vārdus “Prusaku Ansambļa” dziesmām, un viņu albums “Dvēsele uz grīdas” (1975) latviešu rokmūzikas vēsturē iezīmē blūza aizsākumu.
No 1966. līdz 1972. gadam Juris Kronbergs Stokholmas universitātē studēja Ziemeļvalstu valodas un literatūras vēsturi. Šajā laikā viņš aktīvi darbojās arī Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ELJA) un tika ievēlēts par ELJA Skandināvijas priekšsēdi. Juris Kronbergs bija Latvijas Sociāldemokrātu Strādnieku Partijas (LSDSP) biedrs un darbojās LSDSP Jaunatnes kopā, atbalstot viedokli, ka kontakti ar okupēto dzimteni ir veicināmi, reizē ieturot stingru stāju par brīvu, neatkarīgu un demokrātisku Latviju.
Jura Kronberga pirmais dzejas krājums “Pazemes dzeja” iznāca 1970. gadā. Krājumā iekļautos 18 dzejoļus viņš sacerēja, strādājot Stokholmas metro biļešu kasēs, un izdeva pats, turklāt īpašā formātā – kā salokāmu plakātu jeb dzejlapu.
Pirmajam dzejas krājumam sekoja daudzi citi. To vidū jāpiemin “Biszāles” (1976), “De närvarande” (1976, zviedru valodā), “Tagad nes” (1990), “Mana latviskā ikdiena” (1994), “Vilks Vienacis / Varg Enögd” (1996, latviešu un zviedru valodā), “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (2016), pēc nāves iznākušais “”debesīs dievs bīda mēbeles” (2021 Guntara Godiņa redakcijā) un daudzi citi. Juris Kronbergs rakstīja arī bērniem un pusaudžiem domātu dzeju – 2010. gadā iznāca “Mākoņu grāmata”, 2019. gadā – “Laika bikses”.
Jura Kronberga dzeja trāpīgi raksturota portālā Literatura.lv: “Dzeja tematika ir gana plaša – mīlestība, valoda, politiski notikumi un absurditātes, Latvijas un latviešu likteņi, trimdinieka izjūtas; cilvēks, laiks, notikums izjūtas laikā, telpā un notikumos apstādinātais mirklis. Tajā jaušama mākslas (ar krāsām un formām), literatūras (ar vārdiem, jēgu, domu un zemstrāvojumu) un mūzikas pasaules (ar tonalitātēm, mažoriem, minoriem, akordiem, melodijām) klātiene. Savukārt ģeogrāfiski tā ir pasaule, kurā sava vieta Stokholmai, Rīgai un Ņujorkai, pasaule kā atvērta telpa.”
Jura Kronberga dzeja ir tulkota daudzās valodās; te īpaši jāizceļ krājums “Vilks Vienacis”, kas izdots arī zviedru, igauņu, lietuviešu, franču, itāļu, poļu valodā. Acu slimība un operācija palīdzēja Kronbergam radīt neparastu dzejas tēlu – Vilku Vienaci. Sadarbībā ar mūziķi Kristapu Grasi tika radīta arī dzeju pavadoša mūzika un izdots mūzikas un dzejas albums.
Juris Kronbergs bija izcils tulkotājs un atdzejas meistars. Portālā Literatura.lv īpaši izcelti viņa tulkojumi zviedru valodā, kuru vidū ir A. Čaka, V. Strēlertes, K. Skujenieka, I. Ziedoņa dzeja, V. Belševicas dzeja un proza, tāpat sakārtotas un tulkotas vairākas antoloģijas – latviešu dainu izlase “Blåa blommor, gyllne dagg” (“Zili ziedi, zelta rasa”, 1994), dzejas antoloģija “Kvinnor runt Östersjön” (“Sievietes ap Baltijas jūru”, 1996), latviešu literatūras antoloģija “Nära röster över vatten” (“Tuvas balsis pāri ūdeņiem”, 1997). Viens no viņa pēdējiem tulkojumiem zviedriski ir Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” (Modersmjölken, 2020). Juris Kronbergs ir sastādījis un atdzejojis mūsdienu zviedru autoru izlasi “Mani zviedri” (2020), atdzejojis un tulkojis Tomasa Transtremera, Bengta Berga, Ulfa Ēriksona un citu zviedru autoru darbus latviski.
Par savu literāro darbību Juris Kronbergs ir saņēmis daudzas balvas un vairākkārt ieguvis stipendijas un godalgas gan Zviedrijā, gan Latvijā, gan no pasaules latviešu organizācijām. Viņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.
Kad Latvija atguva neatkarību, Juris Kronbergs bieži brauca uz Latviju, strādāja kā kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā un darbojās gan latviešu, gan zviedru rakstnieku un dzejnieku vidē. Viņš bija kā tilts starp Latviju un Zviedriju, jo pārtulkoja daudzas grāmatas no latviešu valodas uz zviedru valodu un otrādi.
Kronbergam patika uzstāties un lasīt savus dzejoļus. Viņš to darīja izcili, neatstājot nevienu vienaldzīgu – klausītāji smējās un bēdājās viņam līdzi. Pa jokam Kronbergs mēdza sevi saukt par pirmo latviešu reperi. Daudzi viņa dzejoļi bija rokdziesmu teksti, un dažās dziesmās viņš pats deklamēja jeb “repoja” savu dzeju. Viņš mēdza uzstāties ar dzejas lasījumiem kopā ar citiem latviešu dzejniekiem, kas viņam bija īpaši tuvi, un pēdējos dzīves gados vairākas reizes muzikāli literāros vakaros sadarbojās arī ar tautas mūzikas grupu “Stokholmas Spēlmaņi”.
Dzīves beigās Juris Kronbergs ar dzīvesbiedri pārcēlās uz Latviju. Diemžēl strauji progresēja smaga slimība, un 2020. gada 6. jūlijā dzejnieks devās mūžībā. Juris Kronbergs ir apglabāts Stokholmas Meža kapu latviešu nodalījumā.
Avoti:
https://www.literatura.lv/personas/juris-kronbergs
https://zagarins.net/JG/jg302/JG302_IN%20MEMORIAM.htm
https://satori.lv/article/miris-dzejnieks-juris-kronbergs
https://litteraturbanken.se/%C3%B6vers%C3%A4ttarlexikon/artiklar/Juris_Kronbergs
