Irene Mellis

Daudz vairāk nekā mašīnrakstītāja – Zentas Mauriņas “labā roka”, Zviedrijas latviete Irene Mellis.

 · “– Konstantin, nāc! Žigli! Atradusies mašīnrakstītāja! Man atradusies mašīnrakstītāja!”

Šodien 105 gadu jubileja atzīmējama ilggadējai rakstnieces Zentas Mauriņas sekretārei, palīgam un draugam IRENEI MELLIS.”[..] Ir tik silti un bezvējaini, ka varu strādāt zem vecas ābeles. Es varu diktēt Irenei katrā dienas laikā – rītā, pusdienās, vakarā. Viņas rakstura divas vērtīgākās īpašības – ģiedrums un atbalss. Kaut gan viņa sliecas uz rotaļu un sapņainību, taču viņai ir izteikta īstenības apziņa, pašdisciplīna un liels gribas spēks savu uzdevumu veikt. Jaunībā viņa bija gājusi deju skolā, studējusi bioloģiju un ķīmiju un, par spīti savam maģistres grādam, prot lieliski vārīt.” (Zenta Mauriņa. Pasaules vārtos. Zviedrijas dienasgrāmatas, 1951–1958. Bruklina: Grāmatu draugs, 1968, 50.–51. lpp.)Irene Mellis (arī Irēne Mellis, dzimusi Putniņa) dzimusi 1916. gada 22. jūnijā Kostromā, Krievijā, mātei Marijai esot bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā. Tēvs zeltkalis miris melno baku uzliesmojuma laikā pirms meitas dzimšanas:“”Augu tajā parastajā ģimenē, kādu toreiz bija daudz un arī tagad ir tūkstošiem. Māte un bērns. Sieviete, kas viena cīnās pa dzīvi. Tēvs nomira, pirms es vēl biju piedzimusi. 1916. gadā, frontei tuvojoties, viņš sievu aizveda uz drošāku vietu (kā viņam likās) – pie Volgas. Pats bija nolēmis braukt atpakaļ uz Latviju, gatavoties iesaukumam. Bet viņu pieveica melnās bakas. Nomira trīs dienu laikā. Turpat pie Volgas tika apglabāts. Man vēl ir bildīte, kur es stāvu pie kapa. Tēvs bija vijoli paņēmis līdzi, viņš labprāt spēlēja. To pārdevām, iznāca nauda mājupceļam.” (Irene Mellis intervijā Ainai Rozeniecei. Irenes Mellis ābeļdārzā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 268–269, 15.10.1997, 6. lpp.)Latvijā māte ar meitu Irenu atgriezusies 1920. gadā. 1929. gadā Irene beigusi t. s. Valda Zālīša skolu (Rīgas pilsētas 1. pamatskolu), 1933. gadā – Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Tajā pašā gadā uzsākusi studijas Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātē, kā studiju virzienu izvēloties dabas zinātnes. Paralēli tam septiņus gadus gājusi Beatrises Vīgneres baletskolā. Strādādama pie maģistra darba par Rembates smilšakmens izmantojumu arhitektūrā, iepazinusies ar savu nākamo dzīvesdraugu, docentu, latviešu mineralogu un petrogrāfu Oto Melli (1906–1970). Abu mūža savienība noslēgta 1939. gada 20. maijā, laulībā dzimusi meita Inga.Drīz pēc tam abi devušies uz Norvēģiju, kur Oto papildinājies petrogrāfijas un mineraloģijas jomā. Sākoties Otrajam pasaules karam atgriezušies Latvijā. 1944. gada pavasarī ieguvusi dabas zinātņu maģistra grādu, bet dzimtenē iegūtās zināšanas pielietot nebija lemts. Tajā pašā gadā ģimene izceļo uz Vāciju, vēlāk uz Upsalu, kur neilgi Irene strādā Upsalas universitātē. Apmeklējot Zentas Mauriņas lekciju Upsalā, Irene iepazīstas ar rakstnieci un piekrīt palīdzēt kā sekretāre, vēl nenojaušot, ka kļūs par ilggadēju un uzticamu palīdzi un Zentas Mauriņas draugu līdz pat rakstnieces mūža izskaņai, vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā nesavtīgi strādājot pie visiem Mauriņas manuskriptiem latviešu valodā. Kad Irene ar vīru pārceļas dzīvot un strādāt Stokholmā, zviedru ģimnāzijā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju, savukārt Zentas Mauriņas un Konstantina Raudives ceļš ved uz veselībai labvēlīgāko klimatu Badkrocingenē, Vācijas dienvidos, nodibinās intensīva korespondences apmaiņa starp abām zemēm: “Nu pastam bija darbs! Nāca vēstules ar manuskriptiem no Bad-Krocingenas uz Stokholmu, kur mūsu ģimene tad jau dzīvoja un es strādāju. Pārrakstīju manuskriptus un sūtīju atpakaļ. Tāpat ik vasaru kādu nedēļu aizbraucu, lai Zenta varētu latviski drusku padiktēt – par ko priecājāmies, gar upmalu pastaigājoties.”Irene Mellis. Pie divām upēm. Laiks, Nr. 23, 09.06.2007, 12. lpp.”Savā veidā piedalījos Mauriņas grāmatu tapšanā. Viņai bija viegli manā klātbūtnē strādāt. Nenācās skaidrot, piemēram, to, kas ir Heraklīts vai citi grieķu filozofi, kurus rakstniece citēja. Es šos vārdus zināju no skolas laikiem, kad mācījos Rīgas 2. ģimnāzijā. Viņa diktēja skaidri un viegli. Taču daudzus manuskriptus bija vairākkārt, pat septiņkārt, jāraksta pēc autores labojumiem. Apbrīnojami tekoši viņa tulkoja. Paņēma rokās Raudives manuskriptu un tūlīt pat balsī deva tā vācisko variantu, pa ceļam arī rediģēdama. Tādēļ jau dažas Raudives grāmatas vācu valodā ir labākas nekā latviešu.Mēs sadraudzējāmies. Es redzēju, cik nepieciešama viņai bija mana palīdzība. Meklējām uz visām pusēm meitenes, kas šos pienākumus uzņemtos. Neatradām! Vācu meitenes bija. Bet latvietes nevienas. Mauriņai reizēm pārmet, ka viņa aktīvi neiesaistījās trimdas sabiedriskajā dzīvē. Viņa vienkārši to nevarēja, jo nebija laika un iespēju. Par to Mauriņai piedēvēja visādas ļaunas īpašības kā naudaskāri, skopumu. Es redzēju, ka cilvēki labprātāk saka ļauno nekā labo. Viens otrs ar mani pat nesveicinājās tādēļ, ka strādāju pie Mauriņas.” (Irene Mellis intervijā Dainim Īvānam. Zentas Mauriņas mugurkauls. Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 57, 08.03.1997, 5. lpp.)Pateicoties Irenes Mellis nesavtīgajam un pašaizliedzīgajam darbam, bija iespējama Zentas Mauriņas latviešu valodā rakstīto grāmatu nonākšana pie lasītājiem trimdā. 197. gadā latviešu valodā izdota Irenes Mellis atmiņu grāmata “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu” – ar iejūtību un sapratni tapis vēstījums, kas nebijušos tuvplānos atklāj ievērojamā kultūras darbinieku pāra Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives gaitas svešumā. Grāmata iznākusi arī vācu valodā 1999. gadā. Ar Zentas Mauriņas likumīgās mantinieces Irenes Mellis atļauju apgāds “Daugava” laida klajā arī izcilās kultūras filozofes un rakstnieces rakstus 15 sējumos.Par savu ieguldījumu 2005. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.Mūžībā Irene Mellis devusies Stokholmā 2017. gada 5. augustā, 101 gada vecumā.

Informāciju apkopoja Signe Raudive.Personas šķirkli aicinām skatīt https://www.literatura.lv/lv/person/Irene-Mellis/873564