Fēlikss Cielēns -

Pēdējos divdesmit sava mūža gadus Zviedrijā trimdā pavadīja FĒLIKSS CIELĒNS (1888-1964). Spilgta, izcila personība – Latvijas Satversmes līdzautors, ārlietu ministrs, diplomāts, sociāldemokrāts, rakstnieks, tuvs Aspazijas un Raiņa draugs.

Šodien, 7. februārī, aizrit 133 gadi kopš Fēliksa Cielēna ierašanās pasaulē Ādažu pagastā alus darītavas direktora ģimenē. Trauksmainas ir bijušas viņa dzīves gaitas.

Cielēns daudzkārt dzīvojis trimdā un ārpus Latvijas. Izglītojies Pēterburgā un Parīzē; pēc piedalīšanās 1905. gada revolūcijā viņš teju desmit gadus pavadīja Rietumeiropā; 1918. gadā pārcēlās uz Sibīriju un Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē pārstāvēja Sibīrijas latviešus; pēc 1934. gada apvērsuma Cielēns, kas tobrīd bija Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē, iesniedza atlūgumu un ar ģimeni uzturējās trimdā Francijā, līdz 1939. gadā Ulmanis viņam atņēma Latvijas pavalstniecību.

Atgriezies Latvijā, vācu okupācijas laikā Fēlikss Cielēns piedalījās pretošanās kustībā – Latvijas Centrālajā padomē, un 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Pēdējos dzīves gados, kaut zaudējis acu gaismu, Fēlikss Cielēns saraksta memuārus “Laikmetu maiņā”. Tos izdod viņa laba drauga un atbalstītāja Jāņa Rituma vadītais apgāds “Memento”.

Savos memuāros 1962. gadā viņš raksta:

“Kad Latvija kļūs brīva, mana pelnu urna novietojama Rīgā, Raiņa kapos, uzliekot Zviedrijas granīta plati ar uzrakstu — Fēlikss Cielēns 7.02.1888. —196? Felix sum, es esmu laimīgs, jo cīnījos par Latvijas brīvību un uzvarēju.”