Reti kāda Zviedrijas latviešu zinātnieka vārds izskan tik daudz dažādās sakarībās, reti ar tādu cieņu un respektu. Arveds Švābe – vēsturnieks, jurists, rakstnieks, enciklopēdists, folklorists — viens no vispusīgākajiem latviešu 20. gadsimta pirmās puses intelektuāļiem.
Švābe bija Latviešu konversācijas vārdnīcas un Latvju enciklopēdijas galvenais redaktors, Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 400 rakstu un 31 grāmatas autors. Viņa spalvai pieder arī vairāki tulkojumi, cita starpā no japāņu un anglu valodām. Ļoti daudzpusīgās intelektuālās spējas uzrāda viņa daiļrade: dzeja, poēmas, balādes, stāsti, romāni, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Švābe ne tikai rakstīja lugas, bet pats arī piedalījās teātra izrādēs. Interesants un mazāk zināms fakts par Arvedu Švābi ir, ka viņš iemācījās un brīvi pārvaldīja esperanto valodu, 1910.gadā iegūstot Šveices Esperanto institūta diplomu. Viņš uz Esperanto tulkojis Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un Aspāzijas “Sidraba šķidrauts”.
Arveds Švābe dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes muižā stārasta Mārtiņa un Trīnas (dzim. Dubava) Švābu ģimenē. Dzimtas vārds cēlies no Svabadnieku mājām Lielstraupes pagastā. Mācījies vietējā muižas skolā, tad Kārļa Millera reālskolā Cēsīs un Liepiņa tirdzniecības skolā Valmiērā. Pašmācības ceļā ieguvis matemātikas un dabaszinātņu mājskolotāja tiesības, viņš laikā no 1911.līdz 1916.gadam studēja vēsturi Šaņavska universitātē Maskavā.
Švābes pirmā laulība bija ar Līnu Mariju Auri, ar kuru viņš apprecējās 1914. gadā. Īsi pēc tam viņi kopā devās bēgļu gaitās uz Tālajiem Austrumiem, kur viņš strādāja par pasta ierēdni uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa līnijas. 1918. gadā viņš kļuva par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālā biroja sekretāru Vladivostokā, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā. Švābe uzreiz nonāca notikumu centrā; iestājies Sociāldemokrātu partijā, viņš no 1920. līdz 1922.gadam bija šīs partijas Latvijas Satversmes sapulces loceklis. Šai laikā viņš sāka studēt tiesību zinātnes Latvijas Universitātē, 1932. gadā ieguva šai zinātnē doktora grādu. Dažus gadus vēlāk (1936) tai pašā universitātē Švābe kļuva par Latvijas vēstures profesoru.
Vēl studēdams jurisprudenci, Švābe kļuva par Latviešu konversācijas vārdnīcas galveno redaktoru. Ajomīgais (21 sējums) darbs ilga no 1927. līdz pat 1940.gadam. Konversācijas vārdnīca ir plašākais pirmskara enciklopēdiskais izdevums latviešu valodā un aptver vairāk nekā 43 000 šķirkļu, sniedzot detalizētas ziņas par vēsturi, ģeogrāfiju, zinātni un kultūru, īpašu uzmanību pievēršot Latvijai, kas tiek pieskaitīts pie viena no nacionālās identitātes stūrakmeņiem.
Otrā pasaules kara laikā nacisti Švābi 1943. gadā atstādināja no darba universitātē; tā vietā viņš darbojās par Vēstures krātuves direktoru. Bet 1944.gadā viņu arestēja un ieslodzīja Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas Švābe dzīvoja Minhenes bēgļu nometnē, kur piedalījās Latviešu Centrālās komitejas dibināšanā.
1949.gadā Švābe izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja par arhīvāru Stokholmas Universitātē. Viņš mira 1959. gada 20. augustā Stokholmā un ir apglabāts Stokholmas katoļu kapos (Norra Kyrkogården, Solna).
Pirmā laulība bija izbeigusies 1926.gadā, kad Līna Marija izdarīja pašnāvību. Otrā sieva bija dzejnieces Veronikas Strēlertes māsa Helma, kura 1934. gadā nomira no tuberkulozes. Arveds Švābe precējās trešo reizi, ar Veroniku Strēlerti. Laulība nebija ilgstoša un drīz Švābe precējās vēl reizi, ar Lidiju Kronbergu, kura bija “Latvju Enciklopēdijas” redakcijas sekretāre. Redaktors bija pats Švābe, kurš ātri vien ap sevi bija sapulcējis trimdas ievērojamākos zinātniekus un literatus. Enciklopēdija ir pirmais šāda veida izdevums latviešu valodā, kas tika izdots trimdā (1950–1955, apgādā “Trīs zvaigznes”). Tās apjoms ir trīs sējumi, un viens papildsējums. Saturā apkopotas zināšanas par pasauli, taču ar ļoti spēcīgu fokusu uz Latvijas vēsturi, kultūru, personībām un trimdas dzīvi, jo padomju okupētajā Latvijā daudzi fakti tika cenzēti. Atraitne Lidija uzņēmās redaktores pienākumus papildu sējumam, kas iznāca pēc profesora Švābes nāves. Pie Arveda Švābes lielajiem devumiem latviešu kultūrā jāpieskaita arī grāmata „Latvijas vēsture 1800–1914“ (1958).
Zviedrijā Švābe aktīvi piedalījās trimdas sabiedriskajā darbā, ieņēma virkni dažādu amatu latviešu organizācijās un sarakstīja savu autobiogrāfiju (1947). Viņa devums trimdā bija ne tikai zinātnisks, bet arī cieši saistīts ar latviešu nacionālās identitātes saglabāšanu.
