Anna Dagda -

1915. gada 22. janvārī Aizputē piedzima Olga Veronika Taube, kuru visi sauca par Olitu. Agrīno bērnību Olita ar vecākiem un lielo māsu Annu pavadīja I pasaules kara bēgļu gaitās Krievijā. Pēc tam skolas gaitas Ventspilī un baltu valodu studijas Latvijas Universitātē; pirmie publicētie dzejoļi – 1942. gadā. Tad bēgļu ceļš 1944. gadā pāri jūrai uz Zviedriju, kur Olita pavadīja visu dzīvi līdz savai nāvei 1996. gadā.

Kurā brīdī “piedzima” un cik nodzīvoja dzejniece ANNA DAGDA?

Viņa pati raksta tā: “”Iesākuma” gandrīz nav. Rakstīju “dzejoļus”, kopš tikai pratu rakstīt. Tas bija skaidrs un svēts no agras bērnības – rakstnieks, dzejnieks – tas ir Dievam līdzīgais, par to it nekas cits, it neviens cits nav augstāks, lielāks.”

Annai Dagdai iznāca tikai viens vienīgs dzejoļu krājums, 1950. gadā Vācijā publicētās “Līdzības”, kuru pēc viņas nāves ar studiju biedrenes un tuvas draudzenes Valentīnes Lasmanes gādību izdeva arī Latvijā. Tajā ir dziļa, klasiski romantiska, rūpīgi noslīpēta, “gatava” un liela dzeja.

Pēc pirmā un vienīgā krājuma iznākšanas Anna Dagda kļuva par klusētāju, rakstot vien daudz skaistu vēstuļu. Vai dzejnieci pārāk dziļi skāra pavirša kritika? Savam kritiķim vēstulē viņa raksta: “Jūsu spogulī es sevi ieraudzīju mazu”. Varbūt trūka ticības savām spējām, vai varbūt dziņa radīt sadrupa rutīnas darbā un vientulībā, dzīvojot svešā zemē?

Annas Dagdas mīklas paliek līdz galam neatminētas. Droši vien viņa arī vēlējās palikt neatminēta, apgalvojot: “Tas, kurš raksta, ir bez nozīmes. Nozīme ir vienīgi dzejai pašai.” Mums, minētājiem, paliek tikai Annas Dagdas dzejoļu krājums un vēstuļu izlase.

Ir vēl piecas dzejoļu grāmatas, kam cieša saistība ar Annu Dagdu. Pēc draudzenes aiziešanas mūžībā Valentīne Lasmane izpildīja dzejnieces vēlēšanos un izveidoja balvu dzejniekiem, kas paredzēta otrās grāmatas izdošanai. Ar Annas Dagdas fonda atbalstu iznākuši Ingunas Jansones, Māra Salēja, Ingas Gailes, Andras Manfeldes un Arvja Viguļa otrie dzejas krājumi.