Andrejs Johansons ir varbūt pats nozīmīgākais latviešu kultūras vēstures pazinējs – pētnieks un aprakstītājs. Viņa ievērojamākais un burtiskā nozīmē vislielākais darbs ir “Latvijas kultūras vēsture 1710-1800”, ko 1975. gadā apjomīgās vēstures sērijas ietvaros izdeva Daugavas apgāds. Turpat 650 lappušu biezajā sējumā raitā un saistošā valodā aprakstītas 18. gadsimtā valdošās kultūras izpausmes teritorijā, kas mūsdienās ir Latvija. Ar padziļinātu skatu un plašu avotu sarakstu te apkopota informācija par visu, kas ietilpst jēdzienā ‘kultūra’, no tā laika grāmatniecības un periodikas līdz teātrim, no tautas ticējumiem līdz kristīgajai baznīcai, no izglītības un zinātnes līdz agrīnajiem muzejiem. Ar zinātnisku pieeju, kas nozīmē ne tikai avotu pieejamību, bet arī to pārbaudi, datu precizitāti un attiecīgi pasniegtu vēsturisko kontekstu, viņš šo darbu veica, sēdēdams mājās pie sava rakstāmgalda kādā Stokholmas priekšpilsētā.
Nav šaubu, ka Johansona bibliotēka bija bagātīga un specializēta, rūpīgi izmeklēta! Daļa grāmatu Johansonu sasniedza no dzimtenes – pa pakai pienāca kā Latvijā palikušās mātes, tā dažādu draugu un zinātnes kolēģu sūtīti darbi. Johansons arī mērķtiecīgi un regulāri apsekoja antikvariātu katalogus, pasūtīdams sev interesējošo no visas Eiropas. Un no tā visa smēlās, lai radītu jaunus darbus! Būdams ne tikai vēsturnieks, bet arī dzejnieks, esejists, žurnālists un tulkotājs, tāpat izcils referents, Johansons dažādos veidos ļāva radošumam vaļu un ar rezultātu dalījās kā drukātā, tā runātā formā.
Dzimis 1922. gadā, Andrejs Johansons pieder paaudzei, kas, Latviju atstājot, jau bija paguvis uzsākt studijas augstskolā, viņa gadījumā Latvijas universitātē filozofijas un klasiskās filoloģijas laukā. Viņa mūža pats pēdējais izdotais darbs bija par Rīgas 1. ģimnāziju, kuras absolvents viņš bija – vide, kuru viņš pats minēja kā visnozīmīgāko viņa tālākajā attīstībā un dzīves izvēlēs. Tur mācīja klasiskās valodas, bet daļa mācību notika angļu valodā, un Johansonam agri radās interese par to, kas notiek ārpus Latvijas gan anglosakšu, gan vācu kultūras dzīvē.
Kā kara reportieris Johansons 1944. gada rudeni un 1945. gada ziemu pavadīja pašā notikumu epicentrā, Berlīnē, bet 1945. gada martā viņš atgriezās Latvijā. Zviedrijā viņš nonāca ar vienu no pēdējām bēgļu laivām 1945. gada 8. maijā. Pēc īsāka laika posma Gotlandē sākās dzīve Stokholmā, kur viņš palika līdz mūža beigām 1983. gada martā. Johansons Zviedrijā apprecējās ar dzejnieci Veroniku Strēlerti, 1947. gadā piedzima dēls Pāvils, kurš vēlāk tēvu raksturos ar šādiem vārdiem: “īsts rīdzinieks un īsts grāmatnieks”.
“Īstais rīdzinieks” bieži iztēlē un atmiņās klīda par bērnības un jaunekļa gados iemīļoto pilsētu. Andreja Johansona tēvs, kādas linu fabrikas priekšnieks, bieži vedis dēlu pastaigās pa Rīgu, saistoši stāstīdams par vietām, personām un notikumiem. Šīs pastaigas pamanāmas abās viņa atmiņu un apceru grāmatās par Rīgu un rīdziniekiem – “Rīgas svārki mugurā” un “Visi Rīgas nami skan”. Abi ir unikāli Rīgas apraksti, kas lasītājus valdzina vēl šodien.
Pēc pirmajiem gadiem trimdā, kad viņš strādāja dažādus darbus, tostarp arī par kasieri Stokholmas tramvaju depo, kādu laiku kopā ar dramaturgu Mārtiņu Zīvertu, Johansons ar laiku ieņēma vietu Zviedrijas akadēmiskā vidē, 1964. gadā iegūdams doktora grādu reliģiju vēsturē Stokholmas Universitātē. Tur viņš palika un pelnīja iztiku visu savu mūžu. Kā daudzi viņa līdzgaitnieki trimdinieki, viņš brīvo laiku veltīja ne tikai pats savai rakstniecībai, bet arī kopīgajai “latviešu lietai”, tai skaitā kā aktīvs līdzstrādnieks laikrakstu “Latvju Vārds” un “Latvju Ziņas” redakciju darbā.
Tiem, kas Johansonu nepazina, viņš varēja šķist nesasniedzams un pat biedējošs. Ar savu atturīgo šarmu viņš nereti bija sabiedrības nagla, kura vārdus neviens negribēja palaist secen. Ar saviem sacerējumiem viņš iekaroja ļoti plašu auditoriju– kā zinātniekus un pētniekus, tā arī tos, kuri labprāt ļāvās aizrauties, laba stāstītāja pavedināti. Viņš spēja brīvi plūst no visparastākās un vienkāršākās vides uz vissmalkāko un erudītāko. Ar Andreju Johansonu bija iespējams ceļot laikā un telpā. Viņu valdzināja īpatnis un savdabis. Tas, viņaprāt, vislabāk atspoguļoja kādas vides īsto būtību.
Lūk, kā referātā par Johansonu mudina Jānis Krēsliņš: “Ja vēlies iepazīties ar vienu no labākajiem latviešu valodas stila modeļiem, lasi Johansonu!”
Avoti:
https://enciklopedija.lv/skirklis/57340-Andrejs-Johansons
A.Johansons:
Latvijas kultūras vēsture, Daugavas apgāds (1975)
Rīgas svārki mugurā, Grāmatu draugs (1966)
Visi Rīgas nami skan, Grāmatu draugs (1970) un Daugava (2001)
Nepublicēts Jāņa Krēsliņa referāts par A. Johansonu, nolasīts Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotā konferencē “Strēlerte un divi Johansoni”
