Pirms 130 gadiem dzimis KĀRLIS DZIĻLEJA, apbrīnojami ražīgs pedagogs, literatūrzinātnieks un literāts, aktīvs sabiedrisks darbinieks gan Latvijā, gan Zviedrijā. Par viņu raksta Juris Rozītis.
Kārlis Dziļleja, īstajā vārdā Kārlis Tīfentāls, dzimis 1891. gada 13. decembrī Pastendē, miris 1963. gada 16. decembrī Stokholmā.
Savā mūžā viņš bēgļu gaitās daudz mētāts pa pasauli, gan pirmā gan otrā pasaules kara laikā. Viņš dzīvojis Talsos, Rīgā, Belgorodā, Harkovā, Pēterpilī, Rīgā, Vācijā vairākās nometnēs. Uz Zviedriju Dziļleja pārcēlās 1949. gadā. Kad 1963. gadā beidzās viņa dzīves gaitas, Dziļleju apglabāja Stokholmas Meža kapos, bet 1991. gadā pārapbedīja Talsos.
Izglītība Dziļlejam bijusi svarīga visu mūžu. Izglītots dažādos pedagoģiskos kursos, viņš strādājis par skolotāju Cēsīs, Čiekurkalnā, Koknesē, Majoros, Pēterpils latviešu labdarības biedrības tirdzniecības skolā, bijis lektors latviešu tautas augstskolā Pēterpilī, Rīgā 1. un 3. ģimnāzijā u.c.
No 1927. – 1934.g. Dziļleja bija Latvijas ārpusskolas izglītības padomes valdes priekšsēdētājs.
Arī bēgļu gaitās Vācijā viņš mācījis dažādos kursos, skolās, tautas augstskolās. Kur redzējis vajadzību, arī pats dibinājis mācību kursus un pulciņus.
Dziļleja sastādījis vairākas mācību grāmatas gan skolniekiem, gan arī skolotājiem, kurām bija liela nozīme 1920ajos, 1930ajos gados. Visnotaļ svarīgi bija arī viņa literatūras vēstures un teorijas kursi pamatskolām un vidusskolām.
Dažas Dziļlejas sarakstītās mācību grāmatas:
– Latviešu rakstniecības teorija;
– Poētika;
– Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām;
– Mazā poētika tautskolām;
– Latviešu literatūras vēsture sakarā ar galvenām parādībām cittautu literatūrā;
– gramatika Mazais valodnieks;
– metodiskā rokas grāmata skolotājiem Brīvie domraksti u.c.
Viņš arī sagatavojis lasāmgrāmatu sešās daļās tautskolām, Darbs un dzīve.
1907. gadā Dziļleja iestājās Latviešu Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP) un bija tās biedrs visu mūžu. Viņš pārstāvēja LSDSP Latvijas Tautas padomē, bija LSDSP frakcijā Rīgas domē (1919-1934) un bija Rīgas domes revīzijas komisijas priekšsēdētājs (1925-1934).
Kārļa Ulmaņa vadītajā 1934. gada valsts apvērsumā, kad arestēja apmēram 2000 sociāldemokrātu un strādnieku organizāciju darbinieku, Dziļleja bija viens no tiem 400 aizturētajiem, kurus ieslodzīja koncentrācijas nometnē Liepājā.
Viņš pats raksta:
“Režīms pēkšņi bija atraisījis mani no visiem sabiedriskiem pienākumiem. Nu spalvas darbs kļuva par manu vienīgo maizes peļņas avotu. Kas par to, ka tā laika cenzoriem nepatika mans vārds? J. Rapa pārkristīja mani par – Lejnieku! Paslēpies aiz šī un vēl dažiem citiem pseudonīmiem, kļuvu daudz ražīgāks nekā agrāk.” (Trimdas rakstnieki II. 21).
Visu mūžu Dziļleja bija aktīvs sabiedrisks darbinieks. Viņš ir bijis Dailes teātra vadībā, kā arī Strādnieku teātra direktors (1932-4). Viņš ir bijis aktīvs arī Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, Latvijas PEN klubā, Latviešu preses biedrībā, Komitejā Latvijas brīvībai (LSDSP pārstāvis no 1952) u.c.
Kopš 1917. gada Dziļleja regulāri darbojās publicistikā – kā laikraksta Sociāldemokrāts līdzstrādnieks, gan arī kā redaktors žurnālos Domas un Jaunais Cīrulītis.
Nonācis Zviedrijā, viņš kopā ar Bruno Kalniņu bija redaktors LSDSP Partijas biļetenam (1950-54) un no 1954. gada līdz savai nāvei 1963. gadā LSDSP mēnešrakstam Brīvība.
Dziļlejam dzīves laikā iznāca 4 dzejas krājumi (Sejas; Cilvēks trimdā; Tālos ceļos; Starp diviem krastiem). Vēl piekto (Vijole naktī) izdeva Rīgā pēc viņa nāves no manuskripta, kas viņam bija kara laikā palicis Latvijā.
Viņš izdevis arī vairākus īsprozas krājumus (1925-61), ka arī grāmatas bērniem un divus romānus – Daugava (1937) un Jaunā pasaule (1943).
Kā tulkotājs viņš latviešu lasītājiem devis ap 20 vācu, zviedru un krievu valodas darbu tulkojumus. To skaitā Vilhelma Moberga, Ēriha Marijas Remarka, Maksima Gorkija u.c. darbus.
Nozīmīgu vietu latviešu kultūras zinātnē ieņem Dziļlejas grāmatas (gan monogrāfijas, gan biogrāfiski romāni) par nozīmīgām latviešu kultūras personām: Jānis Asaru, Garlību Merķeli, Jāni Rozentālu, Ādolfu Alunānu, Veco Stenderi, Neredzīgo Indriķi, Jāni Jansonu-Braunu, Andreju Upīti, Aspaziju u.c.
Viņš ir sastādījis Jāņa Ruģēna darbu izlasi Dzīve un darbi (1939), kā arī Laubes Indriķa Rakstus (1939), sonetu antoloģiju ar plašu ievadu Latvju sonets 100 gados (1956), kā arī Dr. Paulam Kalniņam veltīto krājumu Tautai un brīvībai (1952) un Klāras Kalniņas atmiņas Liesmainie gadi (1964).
Dziļleja ir ievērojams ar saviem pētījumiem par Aspazijas un Raiņa dzīvi un darbiem. Jau 1920. gadā Aspazija viņam uzticēja sarakstīt biogrāfiski kritisku rakstu apcerējumu, kas publicēts viņas kopoto rakstu jaunā izdevumā. Ilgi un rūpīgi Dziļleja pētījis arhīvus, sarakstīdams Raiņa dzimtas ģenealoģiju. Rainis vēlējās to ievietot savu kopoto rakstu pēdējā sējumā, bet, Rainim nomirstot, šis izdevums palika nepabeigts. Pēc Raiņa nāves Aspazija šo rakstu uzņēma Raiņa rakstu tautas izdevuma pirmajā sējumā (1932).
Otrā pasaules kara laikā trīs no četriem Aspazijas un Raiņa literārā mantojuma aizgādņiem nonāca trimdā. Sekojot abu dzejnieku testamenta norādījumiem un Aspazijas plāniem, šie aizgādņi nodibināja Raiņa un Aspazijas fondu (RAF). No 1966.-1981.g. Zviedrijā RAF izdeva Raiņa un Aspazijas gadagrāmatu.
Kārlis Dziļleja aktīvi piedalījās šajā izdevumā, turpat vai katru gadu publicēdams kādu savu pētījumu par Raiņa dzeju – par Raiņa attiecībām ar dabu, darbu, saules un mīlas kultu, dzimteni, par viņa reliģiskiem uzskatiem kā arī par Raiņa cerēto kandidatūru Nobela prēmijai u.c.
Sadarbībā ar Jāņa Abuča Ziemeļblāzmas izdevniecību RAF Zviedrijā izdeva greznu Raiņa rakstu sēriju 17 sējumos ar Niklāva Strunkes iekārtojumu un ilustrācijām (1952-1965). Šīs sērijas virsredaktors bija Kārlis Dziļleja, katram sējumam sacerēdams sevišķu rakstu par Raini.
Kārļa Dziļlejas pamatīgo un mērķtiecīgo darba veidu pat trūcīgos apstākļos apgaismo šāds citāts no viņa Poētikas trešā pārstrādātā izdevuma 1949. gadā Vācijas bēgļu nometnēs:
“Šī grāmata radusies trimdas apstākļos.
Man nav laimējies sadabūt nevienu no manas Poētikas agrākajiem izdevumiem, tikai Latviešu rakstniecības teoriju (1915.g.izdevumu), ko man laipni piesūtīja kāds draugs, bet tā sen jau novecojusies. Ierosinājums sagatavot Poētiku jaunam izdevumam radās jau 1945.g. vasarā Putlosas nometnē, kur bija radies pulciņš entuziasma pilnu dzejas draugu. Radās kaut kas līdzīgs dzejas semināram. Nostrādājot tur dažas nedēļas, pēc atmiņas pa daļai rekonstruēju galvenām kārtām metriku un fiksēju to konspektīvās piezīmēs. Bet trūka pašas literatūras vielas, un tādu savākt trimdas pirmajā laikā nebija iespējams. Kad 1945.g. rudenī sāku strādāt Neištates latviešu ģimnāzijā, piezīmes jau otrā variantā ieguva sistemātiskāku veidu. Vēlāk, mācot poētiku Blombergas latviešu augstskolā, radās jau pilnīgāks konspekts. Taču tas vēl nebija gatavs manuskripts klajā laižamai grāmatai: vēl daudz kā trūka teorētiskā apstrādājumā un piemēru materiālā. Balstoties gan uz trūcīgas trimdas ceļos savāktas literatūras, tagad gan viss vēlreiz pārstrādāts un papildināts.”
Kārlim Dziļlejam bija divas meitas: literāte Rasma Sināte (1917–2005), kas nokļuva trimdā ASV, un Stokholmas latviešu teātra aktrise Ilze Zīverte (1929–2020).
********
Daži avoti:
Latvju enciklopēdija (1). (Apgāds Trīs zvaigznes, Stokholmā 1950-51)
Latvju enciklopēdija 1962-1982 (2). (ALA Latviešu institūts, Rockville, MD, ASV. 1985)
Literatūra – Personas – Kārlis Dziļleja (literatura.lv)
Trimdas rakstnieki. Autobiografiju krājums (II). (Viļa Štāla apgāds, Kempten, Allgäu, Vācijā. 1947)
Lilita Zaļkalne. Brīvība kā trimdas sociāldemokrātu politiskā balss – pirmie gadi (1948–1954): īss ieskats https://ej.uz/Briviba_LSDSP_Zalkalne