Andrejs Eglītis -

Par ANDREJU EGLĪTI, vienu no izcilajiem oktobra jubilāriem, raksta Lūkass T. Rozītis.

Andrejs Eglītis: “Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums.”

Eglīti dēvē par patriotisku dzejnieku, un viņš pats ir atzinis, ka bez patriotisma Latvijas nākotne nav iespējama. Kā dzejnieks viņš veidojies kopā ar savu laiku, no maiga, jūsmīga liriķa kļūdams par tautas traģiskā likteņa, brīvības alku, un ciešanu izteicēju. Viņš pieder pie brīvās, neatkarīgās Latvijas paaudzes, kas bija klāt savas valsts tapšanā, kā arī tās zaudēšanā.

Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagasta “Siliešos” kalpu–gājēju ģimenē. Pamatizglītību viņš ieguva Ļaudonas pamatskolā. Pieticīgo līdzekļu dēļ mācības turpināja Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas un elektrotehnikas nodaļā. Mācības viņš apvienoja ar darbu laikrakstos un Latvijas radio informācijas daļā. 1935. gadā tika iesaukts obligātajā karaklausībā, tur pabeidza instruktoru apmācību un 1936. gadā iestājās Latvijas Kara skolā, tomēr mācības pārtrauca.

1934. gadā izdeva pirmo Eglīša dzejas krājumu “Kristus un mīla”, kas bija jaunā liriķa meklējumi, un kritika to nenovērtēja. Savukārt nākamie krājumi “Zelta vālodze” un “Varavīksna”, kas abi iznāca 1939. gadā, apliecināja, ka latviešu dzejā ienācis jauns, spilgts dzejnieks.

Edvarts Virza Eglīti nodēvēja par jaunu zvaigzni latviešu lirikā. 1942. gadā Veronika Strēlerte recenzijā par dzejas krājumu “Nīcība” rakstīja šādi: “Andrejs Eglītis pieder pie tiem nedaudzajiem jaunās paaudzes liriķiem, kura dzeja gūst visai lielu atbalsi plašās lasītāju aprindās. Šis fakts sevišķi nozīmīgs tādos laikmeta posmos, kad lasītājs alkst dzirdēt dzejā mākslinieciski izsakām jūtas un domas, kas degtin deg visas tautas mēlē.”

Eglītis plānoja uzsākt teoloģijas studijas Latvijas universitātē, taču šo nodomu izjauca karš. 1943. gadā tika iesaukts Latviešu leģionā un nonāca kara korespondentu apmācības grupā Berlīnē. Pēc atgriešanās Latvijā kļuva par 19. divīzijas korespondentu.

Otrā pasaules kara gados Eglītis piedalījās tolaik populārajos rakstnieku rītos. Grāmatā “Bille” dzejniece Vizma Belševica savu pirmo sastapšanos ar Eglīti Universitātes aulā atceras kā spēcīgu pārdzīvojumu: “Dzejnieki un it sevišķi dzejnieces tos dzejoļus murmināja tik klusi un bailīgi, ka zālē, neko nevarēja saklausīt… Bet tad pieteica Andreju Eglīti. Iznāca kalsns vīrs un nogranda pār zāli: “Dievs, Tava zeme deg!” – tā, ka šermuļi pār kauliem un kamols kaklā… Visa zāle bija kā aizslāpēts vaids…To Bille nekad neaizmirsīs.”

1945. gada 7. maija naktī Eglītis kopā ar vairākiem latviešu inteliģences pārstāvjiem bēgļu laivā no Liepājas kara ostas devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Zviedrijā Eglītis turpināja savu literāro darbu un trimdā kļuva nenogurstošs cīnītājs par Latvijas tautas brīvību.

1947. gadā Latviešu kultūras dienas Stokholmā Eglītis nodibināja latviešu Nacionālo fondu, kļuva par šī fonda priekšsēdētāju un šai postenī palika līdz 2000. gadam. Fonda uzdevums – cīnīties par Latvijas brīvību un latviešu identitātes saglabāšanu.

1953. gadā Andrejs Eglītis apprecējās ar Andu Jaunvīksni.

1992. gada vasarā Eglītis pirmo reizi viesojās Latvijā pēc 47 prombūtnes gadiem un 1998. gadā atgriezās tur uz dzīvi. Pēdējos dzīves gadus viņš vēl aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Andrejs Eglītis mūžībā devās 2006. gada 23. februārī Rīgā. Viņa pēdējā atdusas vieta ir dzimtās Ļaudonas kapos.

Uz Eglīša simtgadi tika atklāta piemiņas plāksne Rīgā pie Tērbatas ielas 46. nama, kur 17. dzīvoklī viņš dzīvoja, un Ļaudonas vidusskolai piešķīra Andreja Eglīša vārdu.

Nenoliedzami paliekoša tautas garīgā mantojuma vērtība ir A. Eglīša un L. Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Eglīša teksts tulkots vairāk kā 10 pasaules valodās. Tulkojums zviedru valodā guvis augstu novērtējumu zviedru presē kā lielu dimensiju dzejdarbs, kas vēstī ne vien par latviešu tautas likteni, bet “arī par nesatricināmo paļāvību taisnībai”.

Avoti: