Leo Jānis Briedītis

“Nav jau jāšķir, vai es strādāju kā latvietis vai kā zviedrs. Es strādāju, kā es strādāju. Tas es esmu, kā es strādāju.”

“Es strādāju ar tīru līniju, ar iekšējo un ārējo formu. Mēs skulptūrai redzam cauri. Viena līnija krusto otru, tur ir tukšums, tur atkal forma aizsedz formu, skulptūrai nav ne priekšas, ne aizmugures. Materiāls, pulēts nerūsošais tērauds, ir kā spogulis, visi atspulgi ir tur iekšā, skulptūra visu laiku ir kustībā, kļūst kā dzīva.“

Tā par sevi un savu mākslu 1997. gadā intervijā laikrakstam “Diena” stāsta kāds Zviedrijā labi pazīstams tēlnieks, arī gleznotājs un grafiķis. Latviešiem – LEO JĀNIS BRIEDĪTIS. Pats mīlējis atmest garumzīmes: Leo Janis Brieditis.

Viņš nāca pasaulē 1922. gada 14. oktobrī Rugājos – Ziemeļlatgalē, starp Lubānu un Balviem. Tēvs nomiris, kad zēns bija vēl mazs. Dēlu un abas meitas audzināja māte Vincentīna, poliete, kas mājās rīkojusi diskusijas par filozofiskiem un sabiedriskiem jautājumiem.

Leo Jānis vispirms apmeklēja lauksaimniecības skolu, bet sirds tomēr vilkusi uz mākslu. Māte to atbalstījusi, un 1941. gadā Leo Jānis uzsāka glezniecības studijas Mākslas akadēmijā Rīgā.

Ģimenei zināms dramatisks stāsts par viņa bēgšanu uz Zviedriju. Kara beigās 1945. gadā Leo Jānis nokomandēts kraut kartupeļus uz kuģiem, kas gāja uz Vāciju, un kopā ar vēl pieciem vīriem atradies konvoja pēdējā kuģī. Rīgas ostai degot, kuģi atstājuši ostu, bet beidzamais kuģis ar nolūku atpalicis un novirzījies uz Zviedriju. Kuģi apšaudījuši, un vairāki no Leo Jāņa biedriem gājuši bojā.

Līdzīgi daudziem bēgļu jauniešiem, Leo Jānim samērā viegli izdevās iekļauties zviedru sabiedrībā un gūt atzinību – vispirms kā gleznotājam, bet vēlāk kā tēlniekam, kas darbojies abstraktās monumentālās tēlniecības jomā un īpaši pievērsies nerūsējošā tērauda izmantošanai. Palīdzēja mērķtiecība un lielas darbaspējas. Viņš arī turpināja izglītību Stokholmas Mākslas akadēmijā, vēlāk studēja mākslas vēsturi Upsalā.

Leo Jānis Briedītis guva iedvesmu, ceļojot pa visu pasauli. Viņš arī nevairījās jau septiņdesmitajos gados apmeklēt okupēto dzimteni, kurā bija palikusi visa viņa ģimene. Zviedrijas mākslas akadēmijas uzdevumā viņš veidoja kontaktus ar māksliniekiem Latvijā. Īpaši iedvesmojoša bijusi tikšanās ar Teodoru Zaļkalnu. Savukārt 1973. gadā galerijā Sankt Nicolaus Stokholmā Leo Jānis Briedītis palīdzēja sarīkot Rīgas latviešu mākslinieku grafikas, gobelēnu un keramikas izstādi.

Leo Jāņa Briedīša darbu, izstāžu, stipendiju, balvu saraksts ir nebeidzami garš un liecina par īpaši darbīgu, rosīgu mākslinieka dzīvi. Labu ieskatu tajā sniedz ģimenes uzturētais blogs: https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/cv.html.

Par māksliniecēm ir kļuvušas abas Leo Jāņa meitas, MonaLisa Brieditis un Katarina Brieditis, savukārt dēls Anderss izvēlējās inženiera ceļu. Braucienos uz Latviju tēlnieku dažkārt pavadījusi sieva Kerstin, kura ar aizkustinājumu atceras, ka tieši savas zviedru ģimenes ietekmē un tās mudināts, Leo Jānis ir atradis ceļu atpakaļ pie savām latvieša saknēm.

Leo Jāņa Briedīša lielākā izstāde Latvijā, Latvijas Nacionālās mākslas muzejā Rīgā, notika 1997. gadā. Arsenāla izstāžu zālē 2013. gadā viņa darbi bija redzami izstādē “Latviešu māksla trimdā” un 2019. gadā Edsviken galerijā izstādē “Ar saknēm Latvijā”.

Kā atzīmē Upsalas Mākslas vēstures muzeja direktors prof. Hans Ūlofs Būstrems, “Izmantojot modernus materiālus un modernu tehniku, viņš panāk bezgalīgu, pārlaicīgu skaistumu.”

Leo Jāņa Briedīša darbi glabājas Stokholmas Modernās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Upsalas Mākslas muzejā, Stokholmas pilsētas muzejā, Ērebrū Mākslas muzejā, dažādās kolekcijās. Zviedrijā un Latvijā izstādīti divdesmit divi monumentālās tēlniecības darbi.

Juris Soikans 1980. gadā apmeklē Leo Jāni Briedīti un sajūsmināts apraksta viņa monumentālās skulptūras. Lūk, ko viņš raksta par Okselēsundas tirgus laukumā uzstādīto 5,5 m augsto strūklakas skulptūru “Vilnis”:

“… sevišķi iespaidīga kļūst nakts stundās, kad pilsēta ieslīgst tumsā. Tad gaisā šļācošās ūdens strūklas netiešā elektrisko staru kūļu izgaismojumā pārvēršas sudrabainās vizuļu straumēs, kuras savukārt, atspoguļodamās metāliskajā gludumā un radīdamas arī tajos gaismas viļņu vibrāciju vizmojumus, dod vienreizēju optiski estētisku baudījumu šajā metāla, ūdens un gaismas fenomenu sintēzē”.

Leo Janis Brieditis miris 2007. gadā, apbedīts Upsalā.

Liels paldies ģimenei – meitām MonaLisa Brieditis un Katarina Brieditis un sievai Kerstin Brieditis, kā arī Lainei Lasmanei Wikmark par palīdzību raksta sagatavošanā!

Avoti:

“Cilvēks pats sevi būvē”, Diena, 1997. g., par Leo Jāņa Briedīša izstādi Latvijas Nacionālas mākslas muzejā

“Ar saknēm Latvijā”, izstādes katalogs, 2019. g. janvāris

Leo Janis Briedītis. Juris Soikans, Latvju Māksla, 01.01.1980.

Leo Jāni Briedīti pieminot. Diana Krumins Engsstedt, Brīvā Latvija, 26.01.2008.

Balvu novada muzejs par Leo Jāni Briedīti viņa 95. dzimšanas atceres dienā 2017. g. oktobrī: https://www.facebook.com/balvumuzejs/posts/1704391806237687/

Leo Janis Brieditis blogs (zviedriski): https://leojanisbrieditis.blogspot.com