Niklāvs Strunke ir viens no latviešu modernisma daudzpusīgākajiem un starptautiski visplašāk atzītajiem māksliniekiem. Strunkes mākslinieciskā nozīme slēpjas viņa radošajā drosmē, starptautiskajā pieredzē un spējā radīt darbus, kas joprojām nosaka Latvijas modernisma vizuālo valodu.
Gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, porcelāna dizainers un rakstnieks Niklāvs Strunke piedzima 1894. gada 6. oktobrī Gostiņinā, Polijā, Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieka un skolotājas ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās viņš kādu laiku kopā ar brāli Jāni dzīvoja pie tēva, taču 1903. gadā abi tika nogādāti Valmierā pie tēva māsas Karlīnas. Jau bērnībā bija redzams, ka Strunke ir ne tikai apveltīts ar asu prātu, bet arī īstens nemiera gars, kuram labāk patika nodoties dažādām delverībām, nevis mācībām skolā.
Izglītība un profesionālā veidošanās
Strunkes izglītības ceļu uzsāka E. Liepiņa privātā proģimnāzijā Valmierā. Te viņš arī spēra pirmos soļus mākslas pasaulē pie mākslinieka un skolotāja Teodora Ūdera, kuru Strunke sastapa 11 gadu vecumā. Tieši šī sastapšanās bija iemesls, kāpēc Strunke nolēma pievērsties glezniecībai. Ūdera nodarbībām jaunais Strunke par saviem iekrājumiem iegādājās krāsu pulveri, puspudeli pernicas un otu un sāka savus pirmos mākslinieciskos eksperimentus. Diemžēl tos mājās neatzina, un tēva māsa Karlīna sadedzināja tos plītī. Jauno censoni tas neatturēja mēģināt vēl un vēl. Nepadošanās un spīts bija būtiskas Strunkes rakstura iezīmes.
Pirmos profesionālos pamatus Strunke ieguva Pēterburgas Mākslas veicināšanas skolā, kur apguva akadēmisko zīmējumu un glezniecību, taču jau toreiz viņu vairāk interesēja modernisma virziens, kas Krievijā ienāca caur avangarda mākslinieku grupām. Pēc atgriešanās Latvijā Strunke turpināja studijas Rīgas Mākslas skolā, kur viņa pasniedzēji bija tādi meistari kā Vilhelms Purvītis un Jānis Tilbergs. Tomēr izšķirošais pavērsiens viņam bija Itālijā, kur viņš neformāli studēja pie modernisma māksliniekiem, apmeklēja futūristu darbnīcas un iepazina Eiropas avangarda teorijas tieši tur, kur tās bija radušās. Neakadēmiskā, bet intensīvā Itālijas pieredze kļuva par Strunkes patieso “augstāko izglītību”, kas tālāk veidoja viņa unikālo rokrakstu.
Itālija – otrā dzimtene un radošais katalizators
No 1923. līdz 1927. gadam viņš dzīvoja Romā, Florencē un Kapri, kur nonāca tiešā kontaktā ar futūristiem – Filippo Tommazo Marineti, Enriko Prampolini, Ivo Panadži. Kapri viņš radīja savas “balto kubu arhitektūras” gleznas, kur gaisma un telpa kļūst par galvenajiem tēliem. Itālija Strunkem bija ne tikai mākslas laboratorija, bet arī garīga telpa – viņš rakstīja esejas Mana Itālija, kurās apvienoja mākslas teoriju, ceļojuma pieredzi un latvisku pasaules izjūtu.
Strunkes Itālijas gadi ir pilni spilgtu epizožu, un viena no tām, bieži pieminēta laikabiedru atmiņās, ir saistīta ar viņa temperamentīgo raksturu. Kapri salā, kur Strunke dzīvoja un strādāja, viņš mēdza iegriezties vietējā kafejnīcā, kur ātri kļuva par kolorītu figūru. Itāļi viņu dēvēja par “latviešu itāli”, jo Strunke savienoja ziemeļnieka precizitāti ar dienvidnieka ekspresiju.
Kādu dienu pēc asas diskusijas ar futūristu Ivo Panadži par glezniecības “pareizo” telpas izjūtu, Strunke pēkšņi piecēlās, pamāja ar roku un skaļi iesaucās – “Pilnīgs čau!” Tā viņš pameta kafejnīcu, aiz sevis atstājot apjukušos itāļus un smejošos latviešu draugus. Šī frāze un temperamentīgais sveiciens “Čau!” vēlāk Rīgā kļuva par Strunkes vizītkarti, ko viņš lietoja gan ikdienā, gan jokos, gan kā mākslinieciski teatrālu žestu. Laika gaitā šīs frāzes kļuvušas par neatņemamu latviešu valodas sastāvdaļu.
Itālijas ietekme padarīja Strunki par vienu no visinternacionālākajiem latviešu modernistiem. Viņa darbi izstādīti Romā, Berlīnē, Parīzē, Oslo, Maskavā, Londonā, Stokholmā un Buenosairesā.
Grafika, ilustrācija un scenogrāfija
Strunke ir ilustrējis izdevumus un noformējis vairāk nekā 700 grāmatu vākus, tas ir viens no iespaidīgākajiem apjomiem latviešu grāmatu mākslas vēsturē. Viņa darbi redzami Annas Brigaderes Spēka dēlā, Viļa Plūdoņa Eža kažociņā, Aleksandra Čaka Umurkumurā, Raiņa Kopotos rakstos un daudzos citos izdevumos. Strunkes Itālijā tapušās ilustrācijas latviešu pasakām viņš pats dēvēja par “vislatviskākajām”, paradoksāli apliecinot, ka svešumā dzimtenes tēli kļūst skaidrāki.
Scenogrāfijā Strunke bija viens no pirmajiem, kas Latvijas teātrī ieviesa modernisma telpisko domāšanu, atsakoties no iluzori gleznotiem foniem. Viņš radīja dekorācijas Nacionālajam teātrim, Strādnieku teātrim un Operai, veidojot arhitektoniskas konstrukcijas, kas mainīja skatuves vizuālo valodu.
Zviedrija – trimda, kurā Strunke kļūst par latviešu mākslas sirdsbalsi
Otrā pasaules kara beigās Strunke devās trimdā uz Zviedriju, kur turpināja gleznot, izstādīties un aktīvi darboties latviešu kultūras dzīvē. Viņš bija viens no Zviedrijas latviešu biedrības dibinātājiem, rakstīja uzsaukumus latviešu māksliniekiem trimdā, ilustrēja Raiņa kopotos rakstus un dokumentēja bēgļu pieredzi.
Zviedrijā Strunke kļuva par sava veida kultūras vēstnesi – viņa darbi tika izstādīti Malmē, Lundā, Karlstadē, Stokholmā, un viņš uzturēja ciešas saites ar Itāliju, kur pavadīja vairākus mēnešus gadā.
Modernisma kodols kultūras kanonā
Strunkes slavenākais darbs Cilvēks, kas ieiet istabā (1927) ir ne tikai Latvijas Kultūras kanona sastāvdaļa, bet arī viens no oriģinālākajiem modernisma paraugiem Baltijā. Gleznā savijas kubisma ģeometrizācija, futūrisma kustības izjūta un metafiziskās glezniecības noskaņas. Telpa ir abstrakta, laiks – plūstošs, figūra – siluets, kas vienlaikus ienāk un vēl tikai tuvojas istabai. Šī glezna kļuvusi par Strunkes rokraksta simbolu – telpa kā psiholoģiska konstrukcija, cilvēks kā noslēpumains ceļotājs starp realitāti un ideju.
Darbs ir tik ikonisks, ka 2019. gadā tas tika atveidots uz Latvijas 5 eiro sudraba kolekcijas monētas, kur reversā redzams gleznas fragments, bet aversā – Strunkes pašportrets ar lelli (1921). Monēta apliecina, ka Strunkes vizuālā valoda ir kļuvusi par nacionālās identitātes daļu.
Strunke bija starptautisks mākslinieks, kas Latviju ienesa Eiropas modernisma kartē. Viņš radīja milzīgu grafikas un ilustrācijas mantojumu un būtiski ietekmēja latviešu modernisma vizuālo valodu. Strunkes darbi ir unikāli arī Eiropas kontekstā, jo tie apvieno kubismu, futūrismu, metafiziku un latvisku tēlainību.
***
Atsauces
1. Gleznas.com “Niklāvs Strunke.” Pieejams: https://gleznas.com/niklavs-strunke/
2. Latvijas Kultūras kanons “Niklāvs Strunke — Cilvēks, kas ieiet istabā.” Pieejams: https://kulturaskanons.lv/archive/niklavs-strunke/
3. Delfi Kultūra “Pilnīgs čau! Slavenākais latviešu itālis — gleznotājs Niklāvs Strunke.” Pieejams: https://www.delfi.lv/kultura/8529646/art/50180445/pilnigs-cau-slavenakais-latviesu-italis-gleznotajs-niklavs-strunke
4. E-monetas.lv “Niklāvs Strunke — kolekcijas monēta.” Pieejams: https://www.e-monetas.lv/monetu-maksla/monetu-arhivs/niklavs-strunke