Niklāvs dzima 1945. gadā, drīz pēc tam, kad viņa vecāki izkāpa no bēgļu laivas Zviedrijas krastos. Palasot, ko par viņu rakstīja laika biedri un kolēģi sakarā ar viņa pāragro aiziešanu 2009. gadā, dominē viena vārdu kopa: labs cilvēks. Un arī – Baltijas draugs.
Lapūkins bija izcils žurnālists, ar asu skatu un spalvu. Viņa redzējums – vienmēr cilvēcisks, ar uzsvaru uz demokrātiskajām vērtībām, nosodot nebrīvi un aizspriedumus.
Lapūkina vārds kļuva atpazīstams zviedru publikai, pateicoties ilgstošam darbam Upsalas laikrakstā Upsala Nya Tidning, kur viņš regulāri rakstīja ievadrakstus. No šīs pozīcijas viņš piedalījās publiskajās debatēs ar viedokļiem, kurus citi reizēm pat neiedomājās. Austrumeiropa, Baltijas valstis un Latvija bija Lapukina iecienītas tēmas, un viņš prata tās ievietot plašākā redzējumā, izgaismojot visdažādākās aktualitātes. Humors un plašs vēriens raksturoja viņa darbus – viņš domāja un analizēja sava laika notikumus neatkarīgi, neļaujoties oportūniskām vēsmām.
Lapūkins darbojās arī latviešu trimdas sabiedriskajā darbā – kopā ar laikabiedru, dzejnieku un tulkotāju Juri Kronbergu kā Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienības žurnāla ELJA Informācija (jeb ELJAs EI) redaktors. Kad 1980. gadu beigās tika dibināta Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļa, viņš kļuva par tās valdes priekšsēdi. Par to un par darbu Latvijas labā Zviedrijas mediju pasaulē viņam 2001. gadā piešķīra Latvijas Trīszvaigžņu ordeni.
Informāciju sagatavoja Austra Kreslina – paldies Austrai 
!
Foto no Jāņa Gulbīša intervijas ar Niklāvu Lapukinu izdevumā “Laiks”, Nr 21 / 21.05.2005. Labprāt publicēsim citas, kvalitatīvākas Niklāva Lapukina fotogrāfijas.
Īsi un zviedriski par Niklāvu Lapukinu: https://sv.wikipedia.org/wiki/Niklavs_Lapukins
