Zaiga Blumberga-Vasariņa -

Par Zaigu Blumbergu Vasariņu, Zviedrijas latvieti – arheoloģi, mākslas zinātnieci, sabiedrisko darbinieci raksta Ilze Gehe.

Zaiga Blumbergs Vasariņa ir dzimusi pirms 98 gadiem – 1924. gada 15. decembrī Rīgā, zobārsta Arvīda Ozoliņa un Ellas Ozoliņas (dzim. Timanes) ģimenē.

1944. g. pavasarī Zaiga pabeidza Franču liceju un jau jūlija beigās kopā ar ģimeni bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Gotlandi.

Nonākusi Zviedrijā, Zaiga sāka studēt medicīnu Upsalas universitātē, bet pēc pāris gadiem studijas pārtrauca, apprecējās ar studiju biedru Edvinu Blumbergu un pievērsās dēla Ērika audzināšanai.

Tad 1964. gadā viņa atkal uzsāka studēt – šoreiz mākslas vēsturi un arheoloģiju Stokholmas universitātē. Vispirms studēja mākslas vēsturi pie prof. Stena Karlinga un 1971. gadā ieguva fil. kand. grādu par pētījumu par slaveno Krievijas galma arhitektu Bartolomeo Francesko Rastrelli un viņa celtajām pilīm Kurzemē — Rundālē un Jelgavā. Pēc tam pievērsās arheoloģijas studijām un 1982. gadā ieguva doktora grādu par disertāciju «Bronzas piekariņi kā tautas tērpu rotājumi – Gotlandes sakari ar kontinentu vēlajā romiešu dzelzs laikmetā» («Bronzebuckelchen als Trachtzier: zu den Kontakten Gotlands mit dem Kontinent in der älteren römischen Eisenzeit»).

Laikraksts «Latvija» (Nr.18, 10.05.1982) par viņas disertāciju rakstīja tā:

«Darbs aptver plašu pētījumu, bagātu materiālu par šīs rotas lietas izplatību Eiropā. Studiju nolūkos autore apceļojusi daudzas valstis vācot materiālus. lestrādāti arī Latvijas materiāli, kā arī pēdējie izrakumi. Goda vietā rādīti greznie letgaļu dzelzslaikmeta tautas tērpi. Darbs rūpīgi strādāts. Plaši statitiski dati, analīze, schēmas, diagrammas un zīmējumi, grafiski labi izvesti.»

Vēsturnieks Dr. Edgars Andersons laikrakstā «Laiks» (Nr.85, 23.10.1982) izteica cerību, «ka Dr. Blūmberga varēs turpināt darbu tīri akadēmiskā līmeni un bagātināt ne tikai zviedru, bet arī baltiešu zināšanas par viņu miglā tīto jeb, labāk sakot, zemē aprakto — seno pagātni.»

Zaiga Blumbergs Vasariņa nostrādāja Stokholmas universitātes arheoloģijas institūtā par lektori līdz aiziešanai pensijā.

Kā mākslas zinātniece Zaiga Blumbergs Vasariņa aktīvi darbojās Eiropas latviešu mākslinieku apvienībā (ELMA) un Ģederta Eliasa fonda valdē. Bija biedre Latviešu akadēmiskā organizācijā Zviedrijā, kā arī zviedru arheologu apvienībā (Arkeologiska Samfundet).

Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienās Gotlandē 1979. gadā viņa iekārtoja plaši apmeklēto izstādi “Latvija-Gotlande gadsimtu maiņās” Gotlandes senvēstures muzejā.

1987. gadā Zaiga apprecējās otreiz ar bijušo skolas biedru Pēteri Vasariņu, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Daugavas Vanagu organizācijas darbinieku.

Tāpat kā tēvs Arvīds Ozoliņš, kas bija aktīvs sabiedriskais darbinieks, arī Zaiga iesaistās Zviedrijas latviešu sabiedriski politiskajā dzīvē kā Zviedrijas Latviešu centrālās padomes valdes priekšsēde (1976-1993), Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centra valdes locekle (1982-1993), Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekle (1990-1993) un laikraksta Brīvā Latvija izdevēju kopas valdes locekle, tāpat arī kā Latviešu palīdzības komitejas valdes priekšsēde.

1993. gadā Zaiga kopā ar vīru atgriezās Latvijā un no 1997. gada bija PBLA pārstāve Diasporas programmas izveidošanas komisijā pie Ārlietu ministrijas Rīgā.

Dr. Zaiga Blumberga Vasariņa bija korporācijas «Dzintra” seniore.

Mirusi 1999. gada 8. februārī un apbedīta Rīgas Meža kapos.

Avoti:

Cildenas latvietes piemiņai, Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avize” un “Latvija”, 06.03.1999 periodika.lv