Rīt, 8. martā, scenogrāfa un trimdas latviešu sabiedriskā darbinieka Gunāra Pāvula gadskārta. Par viņu raksta Jānis Pāvuls un Lūkass Rozītis.
GUNĀRS PĀVULS piedzima 1930. gada 8. martā Rīgā. Viņa tēvs – zvejnieks Arnolds Pāvuls, māte – skolotāja Ludmila Kļaviņa (Pāvuls). Meitas Sandra un Liene, dēls Jānis.
Pāvuls 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Jaunība pagāja Gotlandē, strādājot meža darbus.
Taču alkas pēc garīgās barības Pāvulu vilka mākslas virzienā, un pamazām viņš sāka nopietni nodoties glezniecībai. Ari teātris bija veids, kā “aizmukt” no ikdienas, un Pāvuls piedalījās vairākās trimdas latviešu teātra izrādēs gan kā aktieris, gan veidojot dekorācijas, tostarp vairākām M. Zīverta izrādēm.
Gunāra Pāvula slavenākā loma ir kino – latviešu leitnants baltā zirgā 1970. gada J. Bergenstroles (Johan Bergenstråhle) filmā Baltutlämningen (Baltiešu izdošana).
1959. gadā Pāvuls beidza glezniecības un grafikas nodaļu Gēteborgas mākslas skolā. Pēc speciālās matemātikas kursa un darbiem vairākos arhitektu birojos Pāvuls konstatēja, ka arhitektūra līdz galam viņu nesaista, jo “nepatika taisnas līnijas un leņķi”. Tas vedināja atgriezties pie teātra un mākslas pasaules.
Pirmais viņa darbs profesionālā teātrī bija dekorācijas izrādei Mallot med T (Malo ar T) pēc E. Jonesku absurdās lugas Pienākuma upuri motīviem. To uzveda 1959. gadā Atelierteatern Gēteborgā. 1961. gada Pāvuls sāka strādāt Gēteborgas pilsētas teātrī un trīs gadus vēlāk pārcēlās uz Helsingborgu, kur viņš kļuva par galveno scenogrāfu pilsētas teātrī.
Trīsdesmit gadu laikā līdz aiziešanai pensijā Pāvuls radīja scenogrāfiju un kostīmus vairāk kā 250 iestudējumiem Helsingborgas, Malmes un Stokholmas pilsētas teātros. Viņš sadarbojās ar virkni slavenu zviedru rakstnieku un režisoru, tai skaitā Vilhelmu Mūrbergu (Vilhelm Morberg) un Ingmaru Bergmanu (Ingmar Bergman). Savu profesionālo karjeru Pāvuls noslēdza Dailes teātrī Rīgā, veidojot scenogrāfiju Moljēra izrādei Skopulis.
Viena no Pāvula spilgtākajām teātra gaitu atmiņām saistās ar Helsingborgas teātra izrādi Zorba. Pāvula radītā scenogrāfija izraisīja interesi pat Grieķijā, kur rakstnieka Nikos Kazandzakis muzejs izteica vēlmi saņemt izrādes maketu un skices pastāvīgajai ekspozīcijai Krētas salā.
Pāvuls lielu daļu sava mūža veltīja trimdas latviešu sabiedrisko organizāciju darbam, piemēram, vadot Zviedrijas latviešu Centrālo Padomi un Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas Centru. Viņš bija arī pirmais PBLA Izglītības padomes priekšsēdis.
Pāvuls aktīvi piedalījās daudzos tā laika protestos, prasot PSRS okupācijas pārtraukšanu, piemēram, akcijās Brīvības sardze Zviedrijā 1975. gadā un Kopenhāgenas tribunāls 1985. gadā. 1986. gadā pēc īpašās politiskās akcijas pie Padomju karavīru pieminekļa EDSO galotņu konferences laikā Vīnē viņam nācās divas nedēļas nosēdēt apcietinājumā.
Izcils notikums kultūras laukā bija 6. Eiropas latviešu dziesmu svētki Helsingborgā 1989. gadā, kur Pāvuls bija rīcības komitejas priekšsēdis. Šajos dziesmu svētkos pirmo reizi trimdā uzaicināja daudzus Latvijas māksliniekus, piemēram, kori Juventus, un virkni tā laika Latvijas populārās mūzikas grupu – Jumpravu, Remix un ODIS.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Pāvuls daudz laika pavadīja Rīgā, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē, arī kandidējot 5. un 6. Saeimas vēlēšanās.
2006. gadā izdots Pāvula autobiogrāfiskais darbs “Ezis dūnās”, kur atspoguļo trimdas latviešu dzīvi, savu darbību latviskās izglītības veicināšanā un politisko aktivitāti. Tur viņš arī atļāvās izteikt kritiku gan par bijušo trimdas sabiedrību, gan atjaunoto Latvijas valsti.
Gunārs Pāvuls miris Zviedrijā 2006. gada 26. augustā; viņa atdusas vieta ir Rīgā.
Avoti: G. Pāvula personīgais arhīvs, G. Pāvula biogrāfija “Ezis dūnās” Rīga, 2006.
