Žurnālistam, publicistam, izdevējam VILNIM ZAĻKALNAM 8. jūnijā paliktu 74. Viņš ir dzimis Itcehoes bēgļu nometnē pie Hamburgas 1947. g. 8. jūnijā, miris Stokholmā 2002. g. 1. martā. Par Vilni raksta Juris Rozītis.

Vilnis Zaļkalns bija oriģināla personība.

Uz viņa bērēm Stokholmā bija atbraukuši vairāk nekā 100 viņa cienītāju ne tikai no Zviedrijas, bet arī Latvijas, Vācijas, Lielbritānijas, Amerikas, Kanādas. Bija ieradušies gan Saeimas deputāti, gan LNB direktors, gan vadoši Latvijas žurnālisti, gan viņa draugi un līdzgaitnieki. Tie cauru nakti kavējās atmiņās un stāstos par Vilni Zaļkalnu. Sevišķi ieskaņotus atvadu vārdus bija atsūtījusi Latvijas Valsts Prezidente, kā arī pazīstami latviešu darbinieki no ASV un Austrālijas.

Tomēr no vietējām Zviedrijas latviešu organizācijām publiski atvadījās vienīgi Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteja (LSDSP ĀK).

Vilnis Zaļkalns nedarbojās tradicionālajās organizācijās pēc konvencionāla plāna, un varbūt tieši tāpēc viņš panāca tik ļoti daudz.

Jau kā skolnieks Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ) viņš ierosināja un noorganizēja skolnieku uzvedumu Mičošana, kas balstījās uz latviešu tautas dziesmām un dejām. Uzvedumu iestudēja bez skolas vadības atbalsta un daļēji pret tās gribu. Tomēr tas ieguva atsaucību ne tikai vietējā latviešu publikā, bet arī Vācijas presē un sabiedrībā. No 1971. līdz 1975. gadam mičotāji apceļoja Vāciju, Zviedriju, Angliju, Beļģiju, ASV, Kanādu un Austrāliju ar turpat 40 izrādēm. Uzvedumā šajos gados piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku, un tas sasniedza neskaitāmus latviešu jauniešus visā pasaulē. Tomēr tas nebija oficiāls, organizāciju sankcionēts pasākums.

Viņš darbojās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā (ELJA) un kādu laiku bija tās izdevuma ELJA Informācija (EI) redaktors. Bet ELJA bija ne visām latviešu organizācijām nopietni ņemama organizācija. Tā pa laikam diskutēja atklāti par jautājumiem, un viedokļiem kādus citiem likās pareizāk noklusēt.

Pārceļoties no Vācijas uz Zviedriju, Vilnis Zaļkalns iesaistījās LSDSP un cieši sadarbojās ar tās aktīvo sirdi un dvēseli Jāni Ritumu. Pēc Rituma nāves Zaļkalns kopā ar sievu Lilitu pārņēma LSDSP laikraksta Brīvība redakciju. Viņš sadarbojās un konsultējās ar Bruno Kalniņu un Uldi Ģērmani un kļuva par LSDSP ĀK de facto vadītāju. Viņš pārraudzīja LSDSP atjaunošanu Latvijā pagrīdē, Jura Būmeistera ierosmē un vadībā. Tomēr LSDSP daudzu labējo trimdas latviešu organizāciju acīs bija apšaubāma un ‘kreisa’ organizācija.

Vilnis un Lilita Zaļkalni pēc Rituma pārņēma arī grāmatu izdevniecību Memento, kuru dibināja, jo neviena latviešu izdevniecība nebija ar mieru izdot Fēliksa Cielēna memuārus. (Vēlāk tas pats liktenis bija Bruno Kalniņa memuāriem). Memento cauri gadiem izdevis kādas 50 grāmatas ar lielu nozīmi latviešu vēsturei un politiskajai diskusijai. Šo darbu veica Zaļkalni paši un lielā mērā finansēja no savas kabatas.

Ar Kultūras glābšanas biedrības (KGB) etiķeti Memento izdeva arī plates, kas bija domātas ievešanai Latvijā, ar latviešu mūziku, ko Latvijas publika plašākā lokā citādi nedzirdētu.

Tieši Vilnim Zaļkalnam dzima doma rīkot baltiešu manifestāciju uz kuģa Baltijas jūrā. Tā radās Baltijas Miera un Brīvības kuģa akcija, kas 1985. gadā ieguva ļoti lielu ievērību visas pasaules presē, kā arī Baltijas valstīs.

Kad 1988. gadā Zviedrijas radio uzsāka raidījumus Baltijas valstu valodās, citu kandidātu nemaz nevajadzēja, Vilnis Zaļkalns gluži loģiski kļuva par latviešu redakcijas vadītāju. Viņš latviešu redakcijā nostrādāja no paša sākuma līdz pat savai nāvei. Vilnis visai radoši apgāja zviedru iestāžu prasības izvairīties no politiski kontroversiāliem jautājumiem, un viņa balss un kritiskie uzskati bija labi pazīstami publikai Latvijā.

Vilnis Zaļkalns gan panākumus, gan neveiksmes uztvēra ar sirsnīgu smīnu. Viņš bija redaktors humora un satīras žurnālam Rūgtais Apinis, kas iznāca līdz 1970to gadu beigām.

Intervija ar Vilni Zaļkalnu (2001.):

https://jaunagaita.net/jg226/JG226-227_Zalkalns.htm

Viļņa Zaļkalna balss un raidījumi:

http://radiovilnis.wixsite.com/91-01