Miķelis Goppers -

Pirms 113 gadiem 13. jūnijā dzimis grāmatnieks MIĶELIS GOPPERS. Par viņu raksta Lūkass T. Rozītis.

Viena no latviešu grāmatniecības vēstures rūpīgāk nostrādātajām lappusēm ir apgāds “Zelta ābele” ar savām skaistajām neliela formāta grāmatām un daudzajiem mākslinieciski augstvērtīgiem izdevumiem. Apgādu dibinājis un gandrīz 50 gadus vadījis izdevējs un grāmatu draugs Miķelis Goppers.

Goppers piedzima Varšavā 1908. gada 13. jūnijā Latvijas armijas ģenerāļa Kārļa Goppera un polietes Veras Pajevskas ģimenē.

1929. gadā viņš beidza Rīgas 1. pilsētas ģimnāziju. Pēc mācībām Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē strādāja Latvijas Bankā. Izdevēja darbam viņš pievērsās tikai 30. gadu sākumā. Viņa tēvs ģenerālis Kārlis Goppers bija uzrakstījis vēsturisku apcerējumu par latviešu strēlniekiem, un 1931. gadā dēls to izdeva kā grāmatu.

Uzsākot darbību, Gopperam nebija nekādas pieredzes izdevniecībā, un viņš nezināja, kā grāmatu izplatīt. Tomēr viņam veicās, un visu pirmās grāmatas metienu pārdeva īsā laikā. Tā sākās Goppera izdevēja un izdevniecības “Zelta ābeles” gaitas.

Pēc rakstura Miķelis Goppers bija savdabīga personība. Ārkārtīgi enerģisks, nesavtīgs, bezgala iemīļojis grāmatas. Ne visas – tikai tās, kas rūpīgi un prasmīgi nostrādātas. Goppers ļaudīm varēja šķist raupjš un mazrunīgs, pat skarbs, toties draugu vidū viņš atplauka.

Savās atmiņās Gopperu raksturo rakstnieks, žurnālists un gleznotājs Anšlavs Eglītis:

„Mani mulsināja ciemiņa savādais paņēmiens- nosviest savas mantas uz grīdas… Un kamēr es svārstījos Goppers ar asu kustību, drīzāk nokrizdams nekā apsēzdamies, nometās uz grīdas blakus savām mantām un aptvēra ceļus. Vai viņš to darīja, lai uzsvērtu mana mājokļa nabadzību? Tikai vēlāk es atklāju, ka manas bažas bijušas veltīgas, tā bija Goppera mode lietus mēteli nekad nekārt vadzī, bet nevērīgi nomest zemē un viņš labprāt un bieži sēdēja uz grīdas. Par spīti manām šaubām un bažām, saprasties ar negaidīto ciemiņu izrādījās viegli. Viņš netērēja nevienu lieku vārdu ievadam un uzreiz ķērās pie lietas. Viņš pulcināja līdzstrādniekus. Viņam bija lieli plāni, daudz lielāki, nekā man jelkad bija ienācis prātā…”

“Zelta Ābeles” izdevumu skaits nav liels, tikai 179 grāmatas 50 gadu laikā. To noteica vēsturiskie apstākļi, jo “Zelta Ābelei” vajadzēja savu darbību uzsākt trīs reizes. Katrā reizē Goppers izvirzīja apgādam atšķirīgu mērķi. Pirmajos gados, kad 1935. gadā dibinātā “Zelta Ābele” darbojās neatkarīgajā Latvijā, izdevējs veidoja savus izdevumus tā, lai tie atbilstu bibliofilu prasībām. Šo darbības posmu pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā, kad apgāds tika nacionalizēts un Goppers piedzīvoja personīgu traģēdiju: arestēja un nošāva viņa tēvu ģenerāli K. Gopperu. Viņš un pārējie ģimenes locekļi tik tikko izvairījās no 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

Vācu okupācijas laikā Goppers apgāda darbību atjaunoja un pat paplašināja. Uzdevums jau bija cits – dokumentēt padomju varas noziegumus un sniegt garīgu maizi latviešu karavīriem austrumu frontē. Sarkanajai armijai atkārtoti ienākot Latvijā, 1945. gadā Goppers pameta dzimteni un devās trimdā uz Zviedriju. Tur viņš jau trešo reizi atjaunoja “Zelta Ābeles” darbību. Šajā posmā apgāda grāmatām bija jākļūst par nacionālā gara un latviešu kultūras vērtību glabātājām un popularizētājām.

Goppers izdeva latviešu oriģinālliteratūru un tulkojumus, grāmatas par Latvijas vēsturi, kartogrāfiskus izdevumus, memuāru literatūru un ilustrētas grāmatas par latviešu kultūru. Izdevumi vienmēr bija rūpīgi un prasmīgi darināti un mākslinieciski augstvērtīgi. Nozīmīgāko un populārāko izdevumu vidū ir Kārļa Skalbes pasakas, tostarp “Kaķīša dzirnavas” (arī angļu, vācu un franču valodās), E. Virzas “Straumēni”, kā arī fotouzņēmumu krājums “Baigais gads”, kur tika dokumentētas padomju varas zvērības okupācijas laikā.