Kazimirs Vilnis -

Par 18. novembrī dzimušo prāvestu Kazimiru Vilni raksta Lūkass T. Rozītis.

Prāvests KAZIMIRS VILNIS – Taisnīgais starp tautām

Kazimirs Vilnis piedzima 1907. gadā Nautrēnu pagastā Latgalē. Viņš mācījās Aglonas ģimnāzijā, pēc tam Aglonas Garīgajā seminārā.

1933. gadā Rīgā bīskaps Kazimiru ordinēja par priesteri, un viņš sāka kalpot par vikāru Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā. Gadu vēlāk bīskaps piedāvāja Vilnim izveidot draudzi Sarkandaugavā – Kristus Karaļa draudzi.

Trūka līdzekļu draudzes dievnama celtniecībai, tālab Vilnis uzsāka vērienīgu ziedojumu vākšanas akciju. Katrs saziedotais lats tika likts lietā, un 1935. gada oktobrī Meža prospektā iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Visu mūžu viņš spēja visur atrast sabiedrotos un ziedojumus saviem projektiem vāca pa visu pasauli.

1940. gadā Latvijā ienāca boļševiki un sāka īstenot kristiešu vajāšanu. Tie Vilni centās piespiest strādāt čekas labā, informējot par baznīcā notiekošo un draugu personīgo dzīvi. Atmiņās dalās K. Viļņa māsas meita Felicija Mičāne: „…pie viņa ieradās čekisti un lika parakstīt apņemšanos, ka ziņos par padomju varai nelojālajiem iedzīvotājiem. Kad viņš atteicās to darīt, piesēja pie zirga pajūga un, zirgu dzenot rikšos, viņam bija jāskrien līdzi ap 30 km līdz Rēzeknei. Tur viņu ielika čekas pagrabā, spīdzināja un lika parakstīt šo dokumentu, kuru viņš tā arī neparakstīja.“

Viļņa mūža nogalē atklājās, ka kara laikā, riskējot ar savu dzīvību, viņš sniedza patvērumu nacistu vajātam ebrejam Dāvidam Berlam Pačkinam, kas 11 mēnešus slēpts baznīcas jaunbūvē. Neilgi pirms nāves Latvijas ebreju kopiena ASV Vilni apbalvoja ar medaļu.

Zviedrijā Vilnis ieradās 1944. gada 25. novembrī. Stokholmas bīskaps Vilnim uzticēja rūpes par Latvijas bēgļu garīgajām un materiālām vajadzībām. Pēcāk Vilnis kļuva par Eskilstūnas draudzes prāvestu, kur ar dāvinājuma palīdzību iegādājās ēku draudzes baznīcai. 1963. gadā viņš pārvācās uz Karlskūgu, tad uz Dālarnu, līdz nokļuva Fālunā. Tur viņš atkal nopirka māju un sāka meklēt atbalstītājus, lai tur izveidotu Labā Gana baznīcu.

Vilnis bija haotisks un impulsīvs. Bez īpašiem plāniem vai finansiālā pamata uzsāka neskaitāmus projektus. Tomēr beigu beigās vienmēr spēja paveikt “brīnumus”, savākt nepieciešamos līdzekļus un projektus pabeigt. Viņa attiecības ar varas struktūrām, oficiālām iestādēm un baznīcas hierarhiju bija saspīlētas. Pēc kārtējās saķeršanās Vilnis retā dusmu uzplūdumā paziņoja: “Cilvēks ir viss – papīri, nekas!”.

Visspilgtāk Viļņa raksturs izpaudās gadskārtējās atskaitēs, ko lūdza sagatavot baznīcas valde. Gadu no gada Vilnim bija vieglāk iesniegt atlūgumu, nevis atskaites. Šos atlūgumus valde pieklājīgi noraidīja un neuzstāja vairs uz atskaitēm, līdz tomēr jauns bīskaps reiz atlūgumu pieņēma.

1978. gadā Vilnis devās “pensijā” un pārcēlās uz Sogmīru. Tur ēkā, kas iepriekš bija dzelzceļa stacija, iekārtoja un vadīja nometņu vietu, kur komunistisko valstu katoļu jaunatne varēja uz mirkli patverties no totalitārisma ikdienas.

Kjell Sundberg, katoļu kultūrlaikraksta “Signum” redaktors par Vilni rakstīja: “Papildus dzimtajai, latviešu valodai, Tēvs Kazimirs sarunājās vēl 7 vai 8 valodās. Viņa zviedru valoda bija teju vai nesaprotama. Viņš runāja neskaidri, nepilniem teikumiem un darbības vārdi visbiežāk bija tikai nenoteiksmes formā. Līdzīgi trūkumi bija arī komunicējot citās svešvalodās. Par spīti tam Kazimirs tomēr spēja izteikties un tikt saprasts pateicoties savai izteiksmīgajai ķermeņa valodai un skaidrai, tā sauktai, “sirds valodai”, kuru viņš pārzināja pārpārēm. Kāda Fālunas dievkalpojuma apmeklētājs esot reiz par Kazimira sprediķi izteicies – “Es nesapratu nevienu viņa sprediķa vārdu, tomēr būtu gatavs mirt viņa rokās.””

Vēl viens Viļņa lielais projekts bija izdevniecība. Drīz pēc ierašanās Zviedrijā viņš sāka izdot katoļu žurnālu “Dzimtenes balss”, vēlāk “Katoļu kalendāru”, kas pārtapa par “Dzimtenes kalendāru”. Katram izdevuma numuram Vilnis apzināja savu plašo paziņu loku un lūdza sarakstīt rakstus, esejas, dzeju vai veidot ilustrācijas. Reti kurš spēja viņam atteikt. Šo kalendāru viņš pats personīgi lielos koferos nogādāja Amerikas latviešiem.

Vēl dažus mēnešus pirms nāves Vilnis devās savā pastnieka braucienā uz Ameriku, neraugoties uz to, ka bija smagi slims. Viņam bija ārstu noteikta diagnoze un ieplānots datums operācijai, tomēr viņš lūdza to uz laiku atlikt, jo esot jāpiegādā lasītājiem kalendārs.

Pēc atgriešanās no Amerikas ceļojuma viņš nodzīvoja vēl pavisam neilgu laiku un 1988. gada 27. janvārī nomira. Atvadu dievkalpojums notika Sv.Eiženijas baznīcā Stokholmā.

2008. gadā Yad Vashem: World Holocaust Center piešķīra Kazimiram Vilnim goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.