Imants Freimanis

Imants Freimanis

1921. g. 30.09. – 1996. g. 11.03.

Imants Freimanis mīlēja Latviju, savu ģimeni, trimdas sabiedrisko darbu un cilvēkus kā tādus. Viņš bija ļoti sabiedrisks, komunikabls, ar lielu humora izjūtu un labu tiesu pašironijas.

Imants piedzima Pārdaugavā. Viņš bija vienkāršs zēns, vienīgais bērns saviem vecākiem – Pēterim, dzelzceļa darbiniekam, un Lilijai, žēlsirdīgajai māsai. Brāļu un māsu trūkumu lielā mērā kompensēja trīs māsīcas Vidzemes piekrastē Vitrupē, kur Imants pavadīja bērnības vasaras.

Jaunībā ārsti viņam konstatēja iedzimtu sirdskaiti un brīdināja, ka viņa mūžs varētu būt īsāks par vidējo. Sākumā viņš katru dienu raizējies par savu sirdi un klausījies sirdspukstus, bet pēc tam nolēmis – ja nedzīvos ilgi, tad vismaz labi! Daudzus gadus vēlāk pēc veiksmīgas sirds operācijas pie slavena zviedru kardiologa viņam sāksies “otrā dzīve”.

Studijas Imants uzsāka Rīgas valsts tehnikuma būvniecības nodaļā un, to pabeidzis, iestājas Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē, kuru viņam kara dēļ nākas pamest pirms diploma saņemšanas. Viņš nonāk bēgļu gaitās Vācijā un turpina studijas Baltijas universitātē Pinebergā. Tur viņš ar lielu aizrautību piedalās sabiedriskajā dzīvē un ir viens no studentu korporācijas “Fraternitas Imantica” dibinātājiem. Šis bija nedrošības un nabadzības laiks, bet vienlaikus arī ļoti interesants un nozīmīgs posms jaunā cilvēka dzīvē. Pinebergā izveidojās vairākas mūžilgas draudzības ar laikabiedriem.

1948. gadā Imants devās uz Zviedriju, vēlāk viņam piebiedrojās pirmā sieva Laima. Tur viņš turpināja darboties latviešu labā un paralēli pelnīja savu iztiku Svena Tirēna (Tyréns) inženieru birojā. 1950-tajos gados Imants kopā ar citiem gados jauniem latviešiem nodibināja “Komiteju latviešu jaunatnes sadarbībai”, kas ir ELJA priekšgājēja. Visu mūžu viņam patika sadarboties ar jauniešiem. Sekoja sabiedriskais darbs Daugavas Vanagos, Zviedrijas Latviešu Centrālajā Padomē (ZLCP), Baltijas sadarbības komitejā, Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas Centrā, latviešu dziesmu svētku rīcības komitejās un Pasaules Brīvo Latviešu Apvienībā (PBLA). ZLCP un PBLA valdēs viņš turpināja darboties līdz pat 1990-to gadu sākumam, un ir viens no PBLA tikšanās ar Tautas frontes dalībniekiem Abrenes pilī Francijā, 1989.g., iniciatoriem un dalībniekiem.

1960-tajos gados Imants apprecējās ar Viju Poli – pēc tam, kad abi kopā ar draugiem jau bija izplānojuši slaveno sivēna palaišanu pie Stokholmas pils vārtiem, kad Zviedrijā viesojās PSRS līderis Ņikita Hruščovs. Ģimenē piedzima Linda un Pēteris. Bērnu dēļ Imants iesaistījās arī Zviedrijas latviešu bērnu vasaras nometnes (“kolonijas”) organizēšanā.

Latvijas neatkarību Imants sagaidīja, jau slimību skarts, bet tas viņam netraucēja mesties vēl vienā karjerā, palīdzot zviedru uzņēmumam IVL līdzdarboties Latvijas piesārņoto ūdeņu attīrīšanas projektu īstenošanā. Pēdējie mūža gadi paiet, ceļojot starp Vāciju (kur ģimene bija pārcēlusies 1986. gadā), Zviedriju un Latviju un ar milzīgu gandarījumu izbaudot Latvijas atkalpiedzimšanu.

Imants bija cilvēks, kas vienmēr saskatīja glāzi pa pusei pilnu, nevis pa pusei tukšu. Viņa lielā enerģija, degsme un labestīgais skats uz cilvēkiem iedvesmoja daudzus.

Liels paldies Freimaņu ģimenei par dalīšanos ar stāstu un fotoattēliem!