Georgs (Juris) Šleiers -

Šodien, 4. augustā, dzimis JURIS (Georgs) ŠLEIERS, grāmatnieks, avīžnieks, uzņēmējs un mecenāts, apgāda “Daugava” vadītājs kopā ar sievu Dagniju, saliktuves firmas “Delta” direktors. Par viņu raksta Laine Lasmane Wikmark.

Juris Šleiers piedzima Petrogradā 1917. gada 4. augustā un mira Stokholmā 2005. gada 15. maijā.

Latvijā

Juris mācījās Franču licejā Rīgā, kur iepazinās ar Dagniju Bērziņu. Skolu pabeidza 1936. gadā, iestājās Latvijas universitātes filoloģijas un filosofijas fakultātē, kur Juris studēja klasiskās valodas. 1939. gadā viņš strādāja kā žurnālists avīzē “Daugavas vēstnesis” Daugavpilī, kur žurnālistes darbā pievienojās arī Dagnija. Kāzas viņi svinēja 1940. gadā, un kara laikā pieteicās bērniņi Guna un Māris.

Franču literatūra

Juris un Dagnija abi mīlēja franču kultūru un īpaši literatūru. Juris vēlāk stāstīja bērniem, ka jaunības gados abiem bijis sapnis tulkot un izplatīt franču literatūru Latvijā. Šo sapni kā grāmatizdevēji viņi piepildīja trimdā.

Latvju ziņas

1944. gada rudenī ģimene bēgļu laivā devās uz Zviedriju, kur Juris Stokholmā izveidoja nedēļas avīzi “Latvju ziņas” un iesaistīja Jāni Grīnu par redaktoru līdz 1949. gadam, kad viņu atvieto Dagnija. Latviešu sabiedrība Zviedrijā polarizējās, un dažādos polītiskos viedokļus pārstāvēja no vienas puses “Latvju ziņas”, kas bija demokrātiski ievirzīta, un no otras – “Latvju vārds”, kas pārstāvēja 15. maija un ulmanistu viedokli. Šleieru laikraksts pastāvēja līdz 1955. gadam.

Daugava

Blakus “Latvju zinām” Šleieri izveidoja arī apgādu “Daugava”, kas 1945. g. rudenī izdeva pirmo grāmatu, Aleksandras Eiches “A Course of English”, kas, kā vēlāk izrādījās, bija apgāda ekonomiski vissekmīgākais izdevums. Tam sekos pāri par 200 grāmatu. Apgādu vadīja Dagnija Šleiere, bet Juris bija “Latvju ziņu” redakcijas sekretārs. Kad “Latvju ziņas” izbeidza darbību, apgādā darbojās abi Šleieri.

Juris strādāja arī maizes darbu, pelnot ģimenei iztiku un attīstot uzņēmēja spējas dažādos pasākumos un uzņēmumos.

Ģimene un ikdiena

Šleieri izaudzināja piecus bērnus – 1946. gadā piedzima trešais bērns Laine, 1953. gadā Varis, bet pastarīte Daina nāca pasaulē 1960. gadā. Blakus apgādam Juris izveidoja saliktuvi, uzņēmumu “Delta”, ko viņš gadu gaitā izveidoja par vienu no Stokholmas modernākajām t.s. “pirmsiespiešanas” firmām. Šī darbīgā nodošanās latviešu kultūrai un maizes darbam piecbērnu ģimenē nebija iespējama bez vecmāmiņas Fannijas Bērziņas, kas bija mājas sirds un bērnu auklētāja.

Darba mērķi un darba sadalīšana

Daugavas apgāds pirmajos 20 gados mērķtiecīgi pievērsās pasaules literatūras izdošanai latviešu valodā. Paralēli izdeva arī latviešu oriģināldarbus, kā arī sakopojumus, piemēram, Skalbes un Ādamsona kopotos rakstus. Kad trimdas latvieši bija apguvuši mītnes zemju valodas, interese par tulkojumiem apsīka. (Lasiet vēl par “Daugavas” apgādu Dagnijas Šleieres stāstā: https://ej.uz/DagnijaSleiere)

1967. gadā Šleieri nolēma darbus sadalīt, proti, Juris turpmāk rūpējās par uzņēmumu “Delta” un Dagnijas atbildībā palika “Daugava”.

“Deltā” Juris nodarbināja daudzus latviešus, un bez šī sekmīgā uzņēmuma Daugavas kvalitatīvie izdevumi un Šleieru turpmākie nodomi nebūtu bijuši realizējami.

Ideoloģija

Gunārs Zvejnieks raksta: “Apgāda galvenā doma nekad nav bijusi laist apgrozībā viegli pārdodamu literatūru. Pēc saimnieciskas stabilitātes sasniegšanas pēdējie gadu desmiti (Dagnijas mūžā) veltīti kapitāldarbu izdošanai, kuŗu kopsaucējs ir cīņa par mūsu kultūras vērtību un vēstures sakopošanu un saglabāšanu. Tumšajos nebrīvības gados šie izdevumi bija kā dadzis okupantu acīs.”

Te īpaši jāpiemin monumentāldarbs “Latvijas vēsture” 10 sējumos.

“Daugava” Latvijā

Pēc Dagnijas aiziešanas mūžībā 1993.gadā Juris atstāja “Deltu” nākamai paaudzei. Viņš centās piepildīt Dagnijas ieceres un pārcēlās uz Latviju, kur atsāka “Daugavas” darbību. Līdz Jura mūža beigām apgāds izdeva vēl kādas 30 grāmatas – gan vēsturiskus, gan mūslaika latviešu darbus, kā arī tulkojumus. Sešdesmit Jura mūža gadi pavadīti kopā ar apgādu “Daugava”.

Par Juri

Juris bija privāts cilvēks, kas reti atskatījās pagātnē. Viņu raksturoja tolerance, pacietība un mierīga balss. Viņam bija humora izjūta, kā stāsta Viesturs Vecgrāvis: Brīžos, kad viss nenotika, kā cerēts, (Juris) citēja Eriku Ādamsonu:

“Kad mani vajā neveiksmes,

Kad man kā seskam slazdā klājas,

Tad paciešos, jo zinu es,

Tas Kungs ar mani rotaļājas”.

Godalgas