Šonedēļ aizrit 115 gadi, kopš dzimis FRICIS FORSTMANIS (1906-2004), ko pazīstam arī ar pseidonīmiem Fricis Dziesma un Alant Vils.
Par viņu raksta Austra Kreslina.
Līvzemnieks ar trīs sejām un lielu sirdi, tas ir Fricis Forstmanis – viņu raksturo liela cilvēku mīlestība, izcila valodu izjūta un vērīga acs. Pēdējā it īpaši noderēja, lai caur fotoaparāta lēcu ”noķertu” un iemūžinātu īsto mirkli. Forstmaņa acīs mēdza vizuļot ne tikai inteliģenta vīra prāts, bet arī nebēdnība un humors.
Latvijā viņš bija žurnālists. Kopā ar sievu un bērnu bēgļu laivā nonācis Zviedrijā, viņš apmetās turpat, kur daudzi Stokholmas latvieši – Hēgerstēnā. Maizi pelnīja kā grāmatu iesējējs. Ar laiku pārgāja uz sporta fotogrāfa darbu, un saviem attēliem no dažādām sporta spēlēm atrada pircējus vai visos Zviedrijas lielajos laikrakstos.
Brīvajā laikā Forstmanis kļuva par Frici Dziesmu; tad dzejoja, atdzejoja un rakstīja. Tieši atdzejojot visvairāk bija noderīga muzikālā dzirde un smalkā valodu izjūta. Dzejoļu skaits, kurus viņš atdzejojis no zviedru un citām valodām, ir ievērojams.
Trešā Forstmaņa seja ir Alant Vils – tā saistīta ar viņa izcelsmi un parādās uz ventiņu mēlē sacerētiem, bieži humoristiskiem apcerējumiem, kur viņš it kā apdziedādams un drusku apsmiedams apraksta tuvāko draugu vai paziņu lokā notiekošo. Pazīstamākais no tiem ir ”Poem pa kulšen” (1939), kas vēlāk Latvijā tika pārcelta animācijas filmā (2003).
Stokholmas pievārtē Hēgerstēnā Forstmanis nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Turpat bija izveidojusies vesela latviešu trimdas kopiena. Lai gan daudzi ar laiku aizgāja citur dzīvot, Forstmanis palika un viņam kaimiņos vēl 21. gadsimta sākumā – otrs ļoti muzikāls un valodās ieinteresēts cilvēks, Herberts Zālītis. Tā nu vienā mājas galā dzīvoja Forstmanis, otrā – Zālītis. Pēdējais atvadu rakstā par Forstmani apraksta kādu sarunu, kas raksturo kaimiņa ražīgumu (Jaunā gaita nr 239, 2004): daudz esot bijis jāprāto un jāplāno saistībā ar nākamās grāmatas veidošanu. Jo, lai gan divas oriģināldzejas un Alant Viļa izlases jau izdotas, tālākais sarežģīts: kādā kastē palikuši vairāk nekā 1 000 zviedru dzejas tulkojumi un ap 300 citu tautu (vācu, krievu, angļu) dzejas tulkojumi. Zālītis piemetina, ka par to augsto kvalitāti nav šaubu.
Fricis Forstmanis bieži fotografēja arī Stokholmas latviešu sabiedrību, un viņa atstātais foto krājums ir ievērojams. Joprojām dzīva ir ideja kādreiz sanākt kopā un pēc kārtas izskatīt vismaz daļu šo fotogrāfiju klāstu, lai kopā noteiktu tajās redzamo cilvēku vārdus. Laika gaitā notikušas vairākas Forstmaņa foto izstādes, kā Zviedrijā, tā arī Latvijā.
Spilgta personība un patiess cilvēciskums, vienkāršība vislabākajā nozīmē – arī šie ir vārdi, kas apraksta Forstmani. Viņa bērēs dēls Tālis stāstīja, kā abi makšķerējot izvilkuši no ezera asari un turpat laivā to iztīrījuši, iekūruši lauku “virtuvīti”, uzlikuši pannu, apcepuši zivi sviesta pikā un uz vietas apēduši. ”Nav pasaulē nekā garšīgāka par šādu maltīti”, tā atzina Tālis, citējot tēvu.
Iesakām izlasīt arī: https://jaunagaita.net/jg239/JG239_par-Forstmani.htm
