📣 Pirms 122 gadiem dzimis politiķis, sociāldemokrāts un Latvijas patriots BRUNO KALNIŅŠ (pats konsekventi lietojis garumzīmi, rakstot Brūno).
Par viņu raksta Lilita Zalkalne.
🔸 Brūno Kalniņš dzimis 1899. gada 7. maijā Tukumā ievērojamo sociāldemokrātu, jaunstrāvnieku Paula Kalniņa un Klāras Kalniņas ģimenē. Savas politiskās darbības dēļ vecākiem bieži nācās mainīt dzīvesvietu un izbraukt no Krievijas impērijas.
🔹 Tā, piemēram, 1903. gadā Brūno tika atstāts pie radiniekiem, un tikai 1904. gadā viņu pārveda pie vecākiem, kuri pa to laiku bija iekārtojušies Cīrihē. Tur Kalniņš sāka apmeklēt pamatskolu. 1906. gada decembrī ģimene atgriezās Latvijā un apmetās Jūrmalā Majoros. Sākotnēji Kalniņš izglītošanos turpināja mājās, bet 1909. gadā iestājās Dubultu ģimnāzijas 2. klasē. Sākoties 1. Pasaules karam, Kalniņa tēvu mobilizēja, un 1915. gada maijā Brūno kopā ar māti pārcēlās uz Somiju, kur tēvs bija vecākais kara ārsts.
🔸 Somijā Kalniņš apguva zviedru valodu, kas vēlāk lieti noderēja. 1916. gadā Kalniņš beidza Helsinku Aleksandra ģimnāziju, uzsāka tieslietu studijas Pēterburgas universitātē, no 1920. gada turpināja studijas Latvijas Universitātē, 1937. gadā iegūstot mag.iur. grādu.
🔹 1913. gadā, būdams tikai 14 gadus vecs, Kalniņš uzsāka darboties latviešu sociāldemokrātijas kustībā un strauji veidoja politiķa karjeru. No 1917. līdz 1934. gadam viņš bija Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas (LSDSP) Centrālās komitejas loceklis, bet laika posmā no 1918. līdz 1926. gadam ieņēma LSDSP sekretāra amatu. Kalniņš bija arī Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības dibinātājs un no 1917. līdz 1921. gadam – tās Centrālās komitejas priekšsēdētājs. Jau no paša sākuma viņš bija pārliecināts t.s. mazinieku piekritējs un uzskatīja, ka Latvijai jākļūst par brīvu, demokrātisku un parlamentāru valsti.
🇱🇻 Brūno Kalniņam bija nozīmīga loma Latvijas brīvības cīņu laikā. 1917. gada maijā Kalniņu ievēlēja par Rīgas strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas locekli, pirms tam viņš jau strādāja par padomes izdevuma “Ziņotājs” redaktoru. Kalniņš bija arī Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku vēlētas izpildkomitejas) loceklis un darbojās tā laikraksta “Brīvais Strēlnieks” redakcijā. 1918. gadā Kalniņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc Rīgas krišanas viņš devās uz Liepāju un tur 1919. gadā izveidoja tā saukto Liepājas apsardzības (strādnieku) rotu. Ar pulkveža Baloža atļauju Kalniņš uzsāka 1. un vēlāk arī 2. Rīgas apsardzības rotas formēšanu. Rīgā Kalniņš organizēja arī Tautas padomes darbības atjaunošanu. Sākoties Bermontiādei, viņš nodibināja Tautas padomes rotu.
🔹 1919. gadā Kalniņš kļuva par Arodbiedrību centrālbiroja priekšsēdētāju un šos pienākumus pildīja līdz 1921. gadam. 1921. gadā viņš dibināja Strādnieku sporta savienību (vēlāk to pārdēvēja par ”Strādnieku Sports un Sargs” jeb SSS) un vadīja šo organizāciju līdz 1934. gadam. Kalniņš bija Satversmes sapulces un visu četru pirmsokupācijas laika Saeimu deputāts. 1929. gada 11. novembrī Kalniņam ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli “…par nopelniem Latvijas atbrīvošanā…” tika piešķirta leitnanta pakāpe. No 1925. līdz 1940. gadam Kalniņš bija Sociālistiskās strādnieku sporta internacionāles biroja loceklis.
🔸 Ulmaņa apvērsuma laikā 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju Kalniņš sava tēva mājās Mežaparkā tika arestēts. Aresta brīdī viņš demonstratīvi ar revolveri izšāva griestos. Šis šāviens vēlāk kļuva pazīstams kā vienīgais 15. maija apvērsuma laikā izdarītais šāviens. Kalniņu notiesāja uz 4 gadiem pārmācības namā, kā Brīvības cīņu dalībniekam sodu samazinot uz trīs gadiem. Piespriesto sodu viņš izcieta Rīgas Centrālcietumā. 1936. gada 2. novembrī Kalniņu, pateicoties Skandināvijas valstu sociāldemokrātu izdarītajam spiedienam, atbrīvoja pirms termiņa. Pēc atbrīvošanas viņš uzņēma sakarus ar pagrīdē esošo Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP).
🔹 1937. gadā Kalniņš emigrēja uz Somiju, kur Spānijas Republikas diplomātiskajā dienestā pildīja preses atašeja pienākumus. Uzturoties Somijā, viņš kļuva par LSSZP ārzemju komitejas locekli. Ar 1939. gada 2. novembra Latvijas Ministru kabineta lēmumu Kalniņam tika atņemta Latvijas pavalstniecība.
🔸 Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 22. jūnijā okupācijas varas izveidotā Kirchenšteina valdība anulēja Latvijas valdības lēmumu. Kalniņš atgriezās Latvijā un kļuva par tā sauktās Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju un pēc tam par vadītāju. Šinī amatā Br. Kalniņš sabija sešas nedēļas, līdz 20. septembrim. Kopā ar armijas komandieri ģenerāli R. Kļaviņu Br. Kalniņš panāca to, ka Latvijas armiju neaizsūtīja uz Turkestānu Krievijā, kā bija plānots, bet daļu demobilizēja un otru daļu paturēja Latvijā, pārvēršot par latviešu teritoriālo korpusu, kas vēlāk, kara sākumā, izklīda. Tā tika izglābta latviešu karavīru lielākā daļa. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai Br. Kalniņu kā politiski neuzticamu atvaļināja no dienesta.
🔹 Pēc prof. K. Dišlera ieteikuma Br. Kalniņu ievēlēja par docentu Latvijas universitātē starptautiskās un valsts tiesībās. Nepatiesi ir apgalvojumi, ka Br. Kalniņš būtu bijis marksisma – ļeņinisma katedras lektors vai pat vadītājs. Šo katedru vadīja no Krievijas atkomandētais “sencis” un marksisma–ļeņinisma profesors V.Miške. Br. Kalniņa darbs universitātē beidzās 1941. gada jūnijā, kad viņu atlaida. Universitātes rektora motivācija bija tā, ka “Padomju Savienībā maziniekus nepielaiž par mācības spēkiem augstskolās”. Tāpat nepatiesi ir apgalvojumi, it kā Br. Kalniņš būtu bijis Latvijas Komunistiskās Partijas biedrs. Šāda veida tenkas gadu desmitiem tika izplatītas trimdas labēji noskaņotā presē un turpina parādīties populāri vēsturiskos rakstos vēl šodien.
🔸 Pēc vācu okupācijas 1941. gada 12. jūlijā Kalniņu arestēja, un līdz 24. decembrim viņš atradās vācu okupācijas iestāžu apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas viņš kopā ar dažiem bijušajiem vadošajiem sociāldemokrātiem pagrīdē atjaunoja LSDSP darbību. 1943. gada 13. augustā kā LSDSP pārstāvis Kalniņš piedalījās Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dibināšanas sapulcē, kurā viņu ievēlēja par LCP priekšsēdētāja vietnieku. 1944. gada 12. jūlijā viņu atkal arestēja; kopā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti un sekretāru Ludvigu Sēju viņš nonāca Salaspils darba nometnē un pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē.
🔹 Pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes Kalniņam 1945. gadā izdevās nokļūt Zviedrijā. Sākās rosīga akadēmiskā, politiskā un sabiedriskā darbība pēckara trimdas laikos.
🔸 1946. gadā pēc tam, kad LCP Zviedrijas grupas līdzšinējais priekšsēdētājs Verners Tepfers atteicās no amata, par priekšsēdētāju tika ievēlēts Kalniņš, un viņš ieņēma šo amatu līdz pat LCP Zviedrijas grupas darbības izbeigšanai 1951. gadā.
📣 No 1945. līdz 1970. gadam Kalniņš strādāja Stokholmas universitātē, kur bija zinātniskais līdzstrādnieks, tad universitātes Slāvu institūta galvenais bibliotekārs, un lasīja lekcijas par Krievijas vēsturi un PSRS valsts iekārtu. 1956. gadā viņš Stokholmas universitātē ieguva Dr.phil. grādu, aizstāvot darbu politikas zinātnē par padomju propagandu. No 1960. līdz 1970. gadam Kalniņš bija arī lektors Zviedrijas Augstākajā karaskolā un padomju pētniecības problēmu grupas vadītājs Ārpolitikas institūtā. No 1970. līdz 1976. gadam viņš bija arī Stokholmas Baltijas institūta valdes priekšsēdētājs. 1964. gadā kā Forda fonda stipendiāts Kalniņš darbojās ASV Harvarda universitātes Krievijas institūtā. 1966. gadā viņš ar Zviedrijas Sabiedrisko zinātņu fonda stipendiju Helsinku universitātes bibliotēkā pētīja latviešu izdevumus, kā arī veica pētījumus Somijas Valsts arhīvā. 1976. gadā Kalniņš ieguva Zviedrijas Rakstnieku fonda stipendiju politisku memuāru sarakstīšanai. Pēc 1945. gada Kalniņš daudz publicējās trimdas un ārzemju presē, nolasījis ~ 700 referātu Eiropā un ASV par Latvijas problēmām, bijis vairāku grāmatu autors.
🔹 Trimdā turpinājās arī aktīva dalība sociāldemokrātu kustībā. Jau 1945. gada 14. augustā Kalniņš kopā ar 13 citiem sociāldemokrātiem nodibināja Zviedrijas latviešu sociāldemokrātu klubu, bet vēlāk viņš kļuva par LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētāju un bija arī partijas žurnāla “Brīvība” redaktors. No 1947. līdz 1986. gadam Kalniņš pārstāvēja Latviju Londonā rezidējošajā Austrumeiropas sociālistu ūnijā, no 1961. līdz 1986. gadam bija ūnijas priekšsēdētājs un tās pārstāvis Sociālistiskajā internacionālē. No 1983. gada viņš bija Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs. Kalniņam bija ciešas saites arī ar zviedru sociāldemokrātiem, piemēram, Ūlofu Palmi.
📣 Br. Kalniņa vadībā partijas Ārzemju komiteja 1972. gadā izstrādāja jaunu demokrātiskā sociālisma programmu, kas tika izplatīta okupētajā Latvijā. Neviens trimdas politiķa darbs nav izraisījis tādu naidu un niknumu okupantu nometnē kā Brūno Kalniņa mērķtiecīgā aktivitāte. Ja sakopotu pret viņu vērsto padomju “agitpropa” rakstu un pamfletu plūdus, tie veidotu vairākus biezus sējumus. Tās ir bijušas veltīgas pūles.
🔹 Br. Kalniņa politiskais darbs visus trimdas gadus bija vērsts uz to, lai aizstāvētu savas un citu pakļauto tautu intereses, lai dotu pasaulei pareizu informāciju par apstākļiem okupētajā dzimtenē un brīvajā pasaulē uzturētu dzīvas latviešu un vispār baltiešu prasības pēc pašnoteikšanās un atbrīvošanās no Maskavas plānotā un realizētā etnocīda politikas.
🇱🇻 Mūža pēdējos gados viņam izdevās piedzīvot jaunu savas tautas atmodu okupētajā tēvzemē, sociāldemokrātijas darba atjaunošanu un plašu atzinību viņa konsekventajai un nelokāmajai cīņai par brīvu demokrātisku Latvijas republiku.
Kalniņš miris 1990. gada 26. martā Stokholmā.
🔎 Atsauces:
▪Dr. Phil. Uldis Ģērmanis: Atvadu vārdi Dr. Brūno Kalniņam (Brīvība nr 3, 1990)
▪Valters Grīvinš: Kalniņš, Brūno Haralds. Pieejams https://www.historia.lv/personas/kalnins-Brūno-haralds
▪Brūno Kalniņš. Pieejams https://lv.wikipedia.org/wiki/Brūno_Kalni%C5%86%C5%A1
▪Brūno Kalniņš: Vēl cīņa nav galā I 1899-1920 (Memento, Stokholma, 1983)
▪Brūno Kalniņš: Latvijas sociāldemokratijas 50 gadi (1904-1955) (Memento, Stokholma, 1993)
▪Brūno Kalniņš: No atmiņām (Valdības vēstnesis, 1999.g. 12. maijs), pieejams https://www.vestnesis.lv/laidiens/1999/05/12
