Stokholma – mazs, šaurs divistabu dzīvoklis, ne gluži centrā, bet arī ne tālu no tā. Nelielajā virtuvē, starp ārējo sienu un ēdamgaldu, stāv ievērojama lieluma kopējamā mašīna. Viesistabā tikpat lielu vietu ieņem vēl kāds negaidīts priekšmets – ērģeles. Lūk, Baibas un Andra Vītoliņu dzīvesvieta, kas pilnībā atspoguļoja viņu abu intereses, grāmatniecību un mūziku.
Baiba Vītoliņa piedzima 1938.gada 5. janvārī Nītaurē kā Baiba Ozoliņa. Otrā pasaules kara notikumi Ozoliņu ģimeni veda vispirms uz Vāciju, bet 1948.gadā tālāk, uz Lielbritāniju. Pēckara gados Eiropas latviešu jaunieši rīkoja kopējus kongresus, kur sabrauca dalībnieki no dažādām trimdas valstīm. Tā Baiba satika un iepazinās ar Andri no Zviedrijas, kuru apprecēja un 1961.gadā devās līdzi dzīvot uz Stokholmu. Ģimenē piedzima divi bērni, Tālis un Ilga.
Baibas profesija bija žēlsirdīgā māsa, bet aizraušanās – grāmatniecība, precīzāk, bērnu grāmatas latviešu valodā. 1967. gadā viņa nodibināja bērnu grāmatu apgādu Atvase, kas pastāvēja līdz pat 1989. gadam. Latvijai atgūstot neatkarību, Baiba ar Andri drīz pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur pavadīja pensijas gadus. Andris pirmais devās mūžībā, un Baiba viņa piemiņai sastādīja un izdeva vēl vienu, pēdējo grāmatu – plašu, skaistu mīlestības apliecinājumu, “Andris Vītoliņš rakstīja un citi rakstīja” (Valters un Rapa, 2019). Baiba aizgāja mūžības ceļos 2022. gada 1. oktobrī.
Apgāds Atvase izdeva kopskaitā 88 darbus[1], no tiem daļa ir Andra kompozīciju notis, bet 55 ir bērnu un jauniešu grāmatas, vairumā tulkojumi. Darbība nenesa peļņu, to drīzāk dzina Baibas pārliecība, ka latviešu bērniem trimdā jāpalīdz attīstīt vārdu krājums un jārada interese, lai tie gribētu lasīt latviski.
Tehnoloģija bija iespaidīga. Krāsainu bilžu grāmatu drukāšana bija ļoti dārga, tādēļ tās iespieda lielos metienos bez teksta. Apgādi, arī Atvase, pasūtīja sev zināmu skaitu, lai, otrreiz drukājot, ievietotu tekstu “savā” valodā. Reizēm manuskripts sen bija pabeigts, bet bija jānogaida, kad iznāks bilžu materiāls.
No Atvases plašā pūra noteikti izceļama Ričarda Skerija “Kā to sauc?” (Richard Scarry, Best Word Book ever) – liela formāta krāšņa bērnu vārdnīca ar ilustrācijām, kur darbojas dažādi dzīvnieki un katrai darbībai un priekšmetam ir angliski un latviski pierakstīts, kā to sauc. Tas bija labs palīglīdzeklis trimdā izaugušajai paaudzei, lai tā varētu saviem bērniem atrast latviskos apzīmējumus neparastākām lietām. Šī grāmata guva lielu atsaucību un tika drukāta atkārtoti.
Izdoto grāmatu klāstā ir arī vairāki trimdas latviešu autori oriģinālvalodā, piemēram, Nikolajs Kalniņš un Jānis Širmanis. Vairums tomēr ir tulkojumi no angļu un no zviedru valodas. Tulkotāju vidū ir Regīna Kronberga, Māra Kaugare, Aija Priedīte, Aija Cīrule un citi. Aktīvi līdzdarbojusies arī dzejniece Margita Gūtmane. Arī man, Austrai Krēsliņai, deva tulkot manuskriptus, piemēram, somu autora Mauri Kunnasa “Divpadsmit dāvanas Ziemsvētku vecītim” (Mauri Kunnas, Tomtefars julklapp ). Tulkoto rediģēja un valodas izjūtā un stilā tulkotājus apmācīja Veronika Strēlerte.
Viens no lielākajiem Atvases jauninājumiem bija pārvērst latviešu literatūras klasiku komiksa jeb, kā to latviskojot toreiz dēvēja, tēlvijas formā. 1972. gadā iznāca Aleksandra Grīna “Zemes atjaunotāji” ar Pētera Purmaļa zīmējumiem. Grāmatas ievadā Vītoliņa raksta: “Mums jāmeklē jauni ceļi kā sagatavot bērnu un jauniešu lasāmvielu. Šī grāmata ir viens tāds mēģinājums. Ko un kā darīt tālāk? Lūdzu lasītāju ierosinājumus!”.
Lasītāji bija latviešu bērni un jaunieši visā pasaulē, kur vien sniedzās trimdas latviešu grāmatu galdu tīkls. Par jaunajām grāmatām informēja laikrakstos “Laiks” un “Latvija”, arī ASV izdotajā bērnu žurnālā “Mazputniņš”.
Baiba Vītoliņa aktīvi darbojās arī vietējā latviešu sabiedriskajā dzīvē, cita starpā Stokholmas Latviešu skolā, kur liels viņas panākums bija bibliotēkas iekārtošana. Zviedru skolā, kuras telpās sestdienās notika latviešu skolas mācības, bibliotēkas telpā gadiem ilgi atradās plaukts ar latviešu grāmatām. Taču ar lasīšanu vien nepietika – Vītoliņa mudināja arī rakstīt. Kādu laiku pēc viņas iniciatīvas un ar lielu sava darba ieguldījumu iznāca Stokholmas Latviešu skolas avīze “Atspole”. Līdzīgi latviešu bērnu vasaras nometnē 1970ajos gados iznāca “Lādvikas avīze”.
Idejas un vērtību vadīta, Baiba Vītoliņa strādāja ne tikai ar bērnu grāmatām, bet arī ar arhīva jautājumiem. Apzinoties, cik trimdas notikumu vēsture ir unikāla, viņa gadu desmitiem krāja Stokholmas latviešu notikumu un sarīkojumu programmu lapiņas. Krājums tagad atrodas Latvijā, bet – un te atgriežamies pie kopējamā aparāta – krājuma kopijas ir saglabājušās tepat Stokholmā.
[1] Atvases izdoto darbu saraksts: https://libris.kb.se/hitlist?f=simp&q=atvase&r=&m=10&s=r&t=&d=libris&p=1
