Artūrs Bērziņš

Arturs Bērziņš dzimis 22.8.1882. Vecpiebalgā, kalēja dēls; miris Stokholmā 11.7.1962.

Ievērojams latviešu teātra vēsturnieks, Latviešu Nacionālā teātra direktors, grāmatu un teātra kritiķis, literāru portretu rakstnieks, Latvijas PEN kluba priekšsēdis.

Arturs Bērziņš visu mūžu strādāja presē – vispirms (1902) ar atsevišķiem rakstiem izdevumos Balss un Stari, pēc tam kā jaunā liberālā laikraksta Latvija, vēlāk arī Dzimtenes Vēstneša literārās daļas vadītājs. Viņš šiem izdevumiem pievilka savus draugus “dekadentus”, kā Jaunsudrabiņu, Štrālu, Skalbi u.c. Bērziņš rakstīja par jaunām grāmatām, bet visnotaļ par teātra izrādēm. “Bērziņa spriedumi smalkjūtīgi, pamatoti, nosvērti, recenzijās jūtama autora erudīcija, analītiskums” (literatura.lv). Viņš vēlāk bija arī Jaunāko ziņu redaktors (1937-40).

1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojas Rīgai, Bērziņš tāpat kā daudzi citi bēga no Latvijas un nonāca Pēterburgā. Viņš aktīvi strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālajā komitejā (1915-18), ko “var saukt par 1. latviešu parlamentu, jo tajā bija pārstāvēti visi Latvijas apgabali un politiskie virzieni” (Latvju Enciklopēdija, Stokholmā, 1950-55; 231). Pēterburgā viņš iepazinās ar Kārli Zariņu, vēlāko Latvijas sūtni un valsts pilnvaru nesēju Latvijas okupācijas gados, kuru viņš portretēja gan atsevišķā esejā (1948), gan veselā monogrāfijā (1959).

Pēterburgā Bērziņš tuvāk sadarbojās arī ar daudziem Rīgas latviešu teātru aktieriem, režisoriem un darbiniekiem, piemēram, Aleksi Mierlauku, kas bēgļu gaitās bija nonākuši turpat. Tur viņi ar Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālās komitejas atbalstu iestudēja izrādes. Šis bija kodols nākamajam Latvijas Nacionālais teātris (LNT), kuru nodibināja, bēgļiem atgriežoties neatkarīgajā Latvijā.

No sākuma Bērziņš bija LNT dramaturgs (1919-21). “Dramaturgam pirmajos gados bija ievērojama loma teātrī. Uz viņu gūlās atbildība par repertuāru, un viņš palīdzēja režisoram lugas interpretācijā.” (Kārlis Kundziņš, Latviešu teātra vēsture II, Rīgā 1972; 229-30).

Artūrs Bērziņš kļuva par LNT direktoru (1925-37) pēc Jāņa Raiņa. “Pretstatā Rainim A.Bērziņš ir absolūts teātra cilvēks – praktiķis, kas pats lietpratīgi kārto visus teātra saimnieciskos un mākslinieciskos uzdevumus. Tas ir cilvēks, kas prot skaitīt naudu, un teātra ļaudis drīz iepazīst viņa iemīļoto piebaldzēnu teicienu: ‘andelei vajag vārīties’. ‘Andele’ notiek arī Saeimā (A.Bērziņs ir demokrātiskā centra partijas biedrs), cīnoties par teātra budžetu” (Lilija Dzene, Drāmas teātris, Rīgā 1979; 69).

Teātrim Bērziņš latviski tulkojis 30 lugas, ieskaitot A. Čehova Kaiju (1908,1909), Ļ. Tolstoja Dzīvais mironis (1911). “Bērziņam bija skaidrs un ass skats, iedzimta gaume, ātra un ražena spalva, veikls, plūstošs stils. No cittautu rakstniekiem viņš skaidroja Ibsenu, Materlinku, bet īpaši poļu vācu individuālistu Pšibiševski, kura galvenos darbus arī pārtulkoja vai visus.” (Labsmīnīgais Piebaldzēns – Artura Bērziņa 70 mūža gadi, Jānis Grīns. Laiks, Nr.66 (16.08.1952)). Pēc Bērziņa LNT direktora amatu pārņēma Jānis Grīns.

Otrā pasaules kara beigās Arturs Bērziņš bija atkal spiests bēgt. Viņš 1944.g. septembrī ar motorlaivu Gulbis bēga no Kurzemes krasta uz Zviedriju. Laivu jūrā uztvēra vācu karakuģis un nogremdēja, bēgļus novedot uz Vāciju. Bērziņš tomēr drīz nonāca Zviedrijā. Bērziņam laimējās zviedru bēgļu aprūpēšanas sistēmā kļūt par t.s. ‘arhīva darbinieku’ Zviedrijas karaļa vasaras pils Drotningholmas 18.gs. teātra muzejā. Tur viņš nostrādāja septiņus gadus (1947-54), līdz aizgāja pensijā.

Zviedrijā Bērziņš kopā ar citiem latviešu literātiem panāca starptautiskā PEN kluba piekrišanu atjaunot Kirchenšteina valdības slēgto Latvijas PEN klubu – ar sēdekli trimdā (1947). Šī bija vienīgā starptautiski atzītā latviešu literātu pārstāvniecība pasaulē. Arturs Bērziņš bija tās priekšsēdis pirmos desmit gadus. Pēc tam viņu uzņēma par mūža goda biedru.

Arturs Bērziņš bija viens no ievērojamākajiem pirmajiem latviešu teātra vēsturniekiem. Viņš kā mūža darbu bija iecerējis sarakstīt apjomīgu Latvijas teātra vēsturi. Ar to viņš ilgi strādāja, vākdams materiālus, bet nepaspēja to nobeigt. Tomēr viņš atstājis ļoti daudz ievērojamu darbu šajā laukā.

Jau Latvijā viņš sarakstīja “Latviešu teātra attīstības gaitas” (1932). Viņa pētījums “Latvju teātra vēsture” publicēts Latviešu konversācijas vārdnīcas 11. sējumā (1934-5).

Trimdā viņš vēl sarakstīja “Latvijas lauku teātra sākumi” (Laiks, Eslingenā, 1948). Īpaša nozīme ir plašajam, uz dokumentiem balstītajam pētījumam Ādolfs Alunāns latviešu teātrī (Stokholmā, 1954).

Drauga Kārļa Skalbes ierosināts, Arturs Bērziņš atrada sev jaunu literāru žanru — literāro portretu. Viņš portretēja veselu galeriju latviešu mākslinieku, ko pats arī pazina: rakstniekus Rūdolfu Blaumani, Eduardu Vulfu, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi, aktierus Bertu Rūmnieci, Aleksi Mierlauku, gleznotājus Ādamu Alksni, Niklāvu Struņķi u.c. krājumā Pazīstamas sejas I & II (Detmoldā, Vācijā, 1944, 1947).

Atsevišķās monogrāfijās viņš portretēja arī Jāni Jaunsudrabiņu (Vesterosā, 1952) un sūtni Kārli Zariņu ( Londonā, 1959).

Arturs Bērziņš mira satiksmes negadījumā – viņu sabrauca uz ielas Stokholmas priekšpilsētā Grēndālē, kur viņš dzīvoja – neilgi pirms viņa 80. dzimšanas dienas. Tā kā tiešu mantinieku viņam nebija (sieva Marta bija mirusi agrāk – arī Stokholmā) un testamentu viņš nebija atstājis, zviedru iestādes nodeva ūtrupei viņa mantas, to starpā arī Bērziņa plašo bibliotēku – 13 kastes ar grāmatām, lielākā daļa latviešu valodā. Zviedrijas latviešu sabiedrībai izdevās pierunāt iestādes grāmatas neūtrupēt. Cilvēki saziedoja naudu, atpirka grāmatas un nosūtīja tās Bērziņa radiniekam ASV.