Vīrs ar ūsām un ar matiem, kas sasieti pakausī astītē, vīrs ar savu pasaules uztveri – un ar drosmi izteikt neparastas domas. Vienlaikus sabiedriski atturīgs un uzkrītošs, nereti ģērbies košās krāsās. Acīs zinātkāre, interesants sarunu biedrs ar negaidītiem secinājumiem. Ļoti bieži līdzās sieva, Ligita. Tādu atceros arhitektu un dizaina profesoru Andreju Legzdiņu.
Legzdiņš piedzima 1936. gada 11. janvārī Rīgā. Otrā Pasaules kara beigu posmā viņš astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni – vecākiem Robertu un Ilzi, kā arī mātes vecākiem Kārli un Lizeti Skalbēm – devās bēgļu gaitās un nonāca Gotlandē, Zviedrijā. Legzdiņa dzīves gaitas beidzās 2023. gada 2. janvārī. Viņa mūža ritumu spilgti iezīmē agri izvēlētā arhitekta profesija. Andrejam Legzdiņam piemita dotības izjust telpu un saredzēt pasauli trīsdimensionāli, tāpat viņam bija spējas veikli rīkoties ar rokām. Jau trīspadsmit gadu vecumā Andrejs izdarīja izvēli iet tēva pēdās un kļūt par arhitektu. Pirmie soļi šai virzienā bija projektu maketi.
Vēl būdams students mākslas, amatniecības un dizaina studiju programmā Stokholmas mākslas augstskolā, Konstfak (Konstfack), viņš sāka strādāt par mācekli slavenā zviedru arhitekta Dāvida Heldēna (David Helldén) birojā. Pārgājis pastāvīgā darbā, Legzdiņš Heldēna uzdevumā tika iesaisīts vairākos projektos, kas ievērojami mainīja Stokholmas seju. To skaitā ir radikālā centra pārveide modernisma virzienā; Sergela laukums (Sergels torg), pilsētas sirds ar obelisku, kur vienlaikus cilvēkiem satikties un auto kustībai atrast veiksmīgus risinājumus. Blakus piecas stiklotās augstceltnes gar Siena tirgu, “Hötorgsskraporna”, (“Siena tirgus debesskrāpji”). Vēlāk arī projekts, kad zem viena jumta tika apvienota Stokholmas universitāte, zilzaļās Frescati augstceltnes.
Ar laiku Legzdiņš pārgāja strādāt citā arhitektu birojā, paralēli pasniedza interjera arhitektūru un mēbeļu dizainu mākslas augstskolā Konstfak. 1995. gadā viņš kļuva par dizaina profesoru Mehāniskās inženierijas programmā Stokholmas Tehniskajā universitātē (KTH), kur strādāja līdz 2006. gadam.
Legzdiņam vienmēr bija kāda aizraušanās, tēma, par kuru viņš īpaši interesējās. Viena tāda bija vieglie materiāli. Vērojot dabā putnus un iedziļinoties ultravieglo lidmašīnu tehnoloģijās, viņam radās idejas, ko varēja pielietot dizainā. Tā, piemēram, tika attīstīts salokāms krēsls, tikai 80 gramu smags, pilnīgi stabils un sēdēšanai ērts, kuru varēja nolikt malā, saliekot kā lietussargu. Putnu spārnos Legzdiņš vēroja nestspēju un spriegumu, kas vajadzīgs, lai nestu svaru. Daba viņam bija liels iedvesmas avots, un viņš bieži atgriezās pie tās: ‘Meklējot absolūto dizainu, es biju pievērsies vieglām lidmašīnām, bet tās ir dabas kopijas. Vēlāk sapratu, ka to var atrast tikai dabā.’ (“Mani darbi un nedarbi” Neputns 2012)
Plašu ievērību guva Legzdiņa veidotā māja savai ģimenei. Ģimenē ienākot diviem dēliem, Lūkasam un Markusam, tika iegādāta ēka Melāra ezera krastā, Stokholmas pievārtē Mälarhöjden. Agrāk tā bija kalpojusi kā piena veikals. Legzdiņš, būdams arhitekts, izlēma noārdīt starpsienas un, lielos logus paplašinot vēl lielākus, radīja plašu un gaišu telpu. Ēkai visapkārt tika uzslieta divstāvīga otra siena. Pa vidu radās aptuveni metru plats tunelis, kas vienlaikus kalpoja kā izolācija un kā siltumnīca. Ārsiena bija no kompozītmateriāla, ko citkārt izmantoja saldētavām. Apsildīšanai izmantoja saules paneļus un zemes siltumu. Šādi risinājumi tolaik nebūt nebija standarta. Inovatīvā ēka tika aprakstīta kā zviedru, tā starptautiskā dizaina presē. Arī citas Legzdiņa idejas un projekti vairākkārtīgi izcelti starptautiskos mēdijos. Dizaina žurnālā Domus viņa projekti aprakstīti ne mazāk kā sešas reizes.
Latvijai kļūstot no jauna neatkarīgai, Legzdiņš atguva Saulrietus, vectēva Kārļa Skalbes mājas Vecpiebalgā. Tā droši vien bija pati pirmā ēka Latvijā, kas ieguva Zviedrijas lauku ainavai tik raksturīgo, ar vara nogulšņiem piesūcināto sarkano krāsu. Latvijā Legzdiņš drīz vien atrada domubiedrus un veidoja interjera dizainu vairākiem viņa vārdabrāļa Andreja Žagara restorāniem Rīgā.
Avoti:
Mani darbi un nedarbi, Neputns 2012
Grāmata tulkota zviedru valodā, https://andrejslegzdins.se
Ieva Puķe: Mazās, zilās plūmītes
Bianka Felicori: Andrejs Legzdiņš: “In nature, we find the origin of everything”
