Alfrēds Vinters -

ALFRĒDS VINTERS, leģendārs latviešu dziesminieks, latviešu vieglās mūzikas tēvs, kurš atstājis savas personības nospiedumu gan Latvijā, gan Stokholmā, piedzima 1908. gada 15. septembrī Mazsalacas kučiera un muzikanta, cītaru meistara Kārļa un Marijas Vinteru ģimenē.

Jau vienpadsmit gadu vecumā puisis sāka spēlēt tēva orķestrī un uzstājās dažādos tautas sarīkojumos. Nevienu dienu savā mūžā viņš nav mācījies mūziku kādā mācību iestādē… Bet kas par to? Fredis kļuva par trīsdesmito gadu populārās mūzikas elku.

No Mazsalacas Vinteru ģimene pārcēlās uz Rīgu. Alfrēds izmācījās par elektromontieri un strādāja dažādus “melnos” darbus, arī Koblenca kokzāģētavā Mīlgrāvī, no kurienes “par musināšanu” tika atlaists, jo kopā ar darbabiedriem kantorī sarīkoja skandālu par laikā neizmaksātu algu. Šo jaunības laiku savās atmiņās piemin Vintera toreizējais draugs Teodors Tomsons: “Ar Alfrēdu tikāmies šad un tad. Gājām meitās. Kāvāmies ar Avotu ielas un Grīziņkalna puišiem, kuriem likās, ka tikai viņiem vien piederot visi tur dzīvojošie skuķi.”

1927. gada 25. decembrī, kad Fredis salaulājās ar Mildu Kristīni Krastiņu, viņam bija tikai deviņpadsmit. Leģenda vēsta, ka Vinteru ģimene bijusi pazīstama ar tēlnieku Kārli Zāli, kurš Mildu Vinteri izvēlējies par modeli Brīvības pieminekļa Mātes Latvijas un Brīvības tēliem. Viņa bijusi apveltīta arī ar literāriem talantiem un, iespējams, palīdzējusi vīram ar dziesmu tekstiem.

Atgriezies no karadienesta, Alfrēds Vinters 1931. gadā nodibināja savu pirmo ansambli – Alfrēda Vintera “Jautro kapelu”.

Tajā pašā gadā darbu sāka arī enerģiskā uzņēmēja Helmāra Rudzīša skaņuplašu fabrika Bellacord Electro, kas tirgoja savas plates firmas veikalā Grēcinieku ielā 25. Viena no pirmajām Bellacord Electro izdotajām skaņuplatēm, kas guva lielu popularitāti, bija Jāņa Āres iedziedātā “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”, un drīz vien Alfrēda Vintera dziesmas sāka savu slavas gājienu.

Trīsdesmitie gadi bija Vintera slavas zenīts. Kad 1939. gadā ar tuberkulozi nomira viņa pirmā sieva Milda, Alfrēds viņas piemiņai uzrakstīja dziesmu “Trīs vītušas rozes”, kas ātri ieguva milzīgu popularitāti.

Kara laikā Vintera kapela pievienojās Latviešu karavīru frontes Tautas teātrim un koncertēja visā Austrumu frontes teritorijā, savukārt radiopārraides “Latviešu karavīru pusstunda” vajadzībām Vinters sacerēja ne vienu vien patriotisku dziesmu, piemēram, “Mazais pasta balodītis”.

Pienāca 1944. gada rudens, un Vinters sēdās pārpildītā bēgļu laivā. Latvijā palika otrā (tikko šķirtā) sieva, kas atsacījās doties līdzi un meita, mazā Dzintra.

Leģenda vēsta, ka Alfrēda Vintera akordeons savu mājvietu ir atradis Baltijas jūras dzelmē – izmests kā pārmērīgs smagums no pārpildītas bēgļu laivas. Bet Gunars Zvejnieks stāstījis, ka Vintera akordeons aprakts kāpās Rojā. Lai nu kā – melodijas no galvas neizmetīsi un neapraksi!

Zviedrijā Vinters stūma vagonetes, strādāja bārā un mazgāja traukus restorānā, tomēr jau 1951. gadā nodibināja savu skaņuplašu izdevniecību Melvaton, sāka izdot vecas un jaunas dziesmas, saspēlējās ar zviedru muzikantiem, izveidoja kapelu Trīs Vinteri un pašā dzīves nogalē paguva sadarboties arī ar Stokholmas jauniešiem, grupu “Dundurs”.

Zviedrijā Vinters sastapa savu trešo sievu Elzu Jarnbrinki. Viņa meita Dzintra, kas auga Latvijā, tēva izvēli komentēja tā: “Paps jau ļoti ātri aizrāvās – Elza bija gaišiem matiem, dzidri zilām acīm”. Uz Latviju Alfrēds Vinters meitai sūtīja vēstules un arī pakas. Tolaik gan bija atļauts tikai viens sūtījums gadā, un paka ar drēbēm un apaviem Dzintrai parasti nāca uz Ziemassvētkiem.

Sarunā ar žurnālisti Daigu Mazvērsīti Dzintra atceras: “Reiz paps atsūtīja smaragdzaļas, ļoti skaistas kurpes, bet man kādus trīs numurus par lielu, tas bija kādā 3. klasē. Sūtīja šokolādi, margarīnu, kas garšoja pēc sviesta, desas.”

Hruščova atkušņa laikā 1960. gadā notika neiedomājamais – pēc LPSR Kultūras ministra Kalpiņa uzaicinājuma tika noturēta pretpadomiskā leģionāru muzikanta Vintera vieskoncertu sērija okupētajā Rīgā. Pēc atkušņa gan sekoja sasalums, un Vintera dziesmas nonāca melnajos sarakstos. Reizē Vinters izpelnījās nosodījumu trimdas aprindās kā okupantu viesis.

Kādā vēstulē meitai Vinters rakstīja tā: “Man domātos ziedus 15. septembrī noliekat Raiņa kapos uz manu mīļoto vecāku kapa. Ar to Tu un visi, kuri mani vēlas apsveikt, būs mani apsveikuši vissirsnīgākajā veidā, jo es pats to nevaru izdarīt. Pēc tam, Dzintrule, vakarā iemetat mazu odziņu un domās esat ar mani.”

Vintera līdzgaitnieks, vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis par dziesminieka daiļrades simbolu uzskatīja tango “Viltīgās acis”. Viņš rakstīja tā:

“Man pašam gadījies to dzirdēt Staburagā, kad Fredis, tērpies smokingā, atskaņoja akordeona pavadījumā. Šī aina dziļi iespiedusies atmiņā. Fredis izskatījās, it kā izkāpis no kādas Aleksandra Čaka dzeju grāmatas – Rīgas nomales zēns, švītīgi uzcirties, mazliet dauzonīgs, mazliet rezignēts, bet lepns uz savām spējām valdzināt ļaudis. Un viņš dziedāja mazliet aizsmakušā balsī: “Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds.”

Atmiņās dalās Jānis Zālītis no leģendārās Stokholmas latviešu grupas “Dundurs”:

“Es atminos Alfrēdu kā jauku, mierīgu cilvēku. Mēs satikāmies, kad gatavojām Dundura ceturto plati, kurā bija tikai Vintera mūzika. Tajā laikā biju jauns, un manu paaudzi ar viņa mūziku nekas nesaistīja. Gabali bija melodiski, bet ar vecmodīgu apdari, tie neizklausījās kā popmūzika.

Tas bija apmēram 1977. gadā, kad Alfrēds Vinters un mūsu producents, Aleksandrs Kancāns, nolēma izdot Vintera mūziku modernākā izpildījumā. Viņi izdomāja, ka to darīs grupa Dundurs kopā ar Gunaru Zvejnieku. Jau agrāk mēs bijām spēlējuši “Viltīgās acis” roka apdarē, tāpēc iedomājos, ka šis projekts varētu izdoties.

Ar apdarēm Vinters mums atļāva rīkoties, kā vēlamies – nemaisījās iekšā. Vai viņam būtu patikušas mūsu versijas? To neviens nezina, jo viņš nomira, pirms ieraksti bija gatavi. Kādu laiku vēlāk viņa sieva Elsa man atsūtīja visas Vintera plates. Esmu priecīgs, ka paspēju viņu satikt, pirms viņš nomira.

Un viņa mūzika dzīvo tālāk.”

Vintera mūzika patiešām dzīvo tālāk Latvijā un pasaulē. Stokholmas spēlmaņi plāno Vintera programmu vest uz 2022. gada Dziesmusvētkiem Mineapolē (XV Vispārējie latviešu dziesmu & deju svētki ASV).

Avoti: