Alberts Kozlovskis -

20. maijā atceramies latviešu baletmeistaru, baletdejotāju un dejas pedagogu Albertu Kozlovski, kas divus gadu desmitus vadīja Zviedrijas karaliskās operas baletskolu Stokholmā. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas bēgļiem, kas 1944. gadā nonāca Zviedrijā, Kozlovskiem – Albertam un viņa sievai Ņinai – izdevās turpināt strādāt savā profesijā un sasniegt jaunas profesionālas virsotnes.

Alberts Kozlovskis piedzima 1902. gada 20. maijā Liepājā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ar vecākiem evakuējās uz Maskavu un mācījās Maskavas baletskolā; brīvajos vakaros piedalījās teātra sarīkojumos. Baletskolā iegūtās zināšanas un pieredze vēlāk ļāva uzsākt gan profesionāla dejotāja, gan dejas pedagoga gaitas.

Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā Kozlovskis līdz 1925. gadam bija Latvijas Nacionālās operas baleta solists un pedagogs baleta studijā.

Saņēmis stipendiju, 1925. gadā jaunais baletdejotājs devās uz Parīzi, kur dzīve iegriezās raibā virpulī – Kozlovskis papildināja zināšanas krievu baleta studijās Parīzē, dejoja itāļu baleta trupā Venēcijā, iesaistījās dejas akrobātu ansamblī un devās turnejā pa Vāciju, Franciju, Spāniju un Āfriku; ar “Krievu operu” nokļuva viesizrādēs Dienvidamerikā, Parīzē uzstājās varietē Folies Bergère…

Taču trakulīgos divdesmitos gadus noslēdza Lielā Depresija, un darba iespējas Eiropā samazinājās. Tā 1931. gadā Alberts Kozlovskis atgriezās dzimtajā Liepājā un nodibināja pats savu baleta studiju. No 1934. gada viņš bija Liepājas Pilsētas drāmas un operas baleta trupas vadītājs. Kozlovska vadībā turpmākā desmitgade bija Liepājas baleta uzplaukuma laiks. Viņš iestudēja neskaitāmus uzvedumus un 12 lielas baleta izrādes, tai skaitā “Gulbju ezeru” 1935. gadā, paša oriģinālbaletu pēc Andersena pasakām “Meitene ar sērkociņiem” un savu pēdējo izrādi Latvijā – baletu “Raimonda”, ko iestudēja kopā ar sievu Ņinu Kozlovsku.

Kozlovsku laulātais pāris 1944. gada novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Jau 1945. gadā viņi Stokholmā nodibināja privātu baletskolu; 1947. gadā Alberts Kozlovskis kļuva par Oscarteatern baletmeistaru un no 1949. gada divdesmit gadus līdz aiziešanai pensijā 1969. gadā bija Karaliskās operas baletmeistars un baletskolas vadītājs. Īpaši izceļams ir 1959. gadā kopā ar dzīvesbiedri Ņinu iestudētais Petipā balets “Dons Kihots”, kur pie Minkusa mūzikas instrumentācijas Karaliskās operas orķestra vajadzībām strādāja Stokholmā nokļuvušais latviešu komponists Jānis Mediņš.

Kozlovsku baletskolā mācījās arī Stokholmas latviešu bērni. Viens no tiem, Janis Zalitis, par baletdejotāju gan nekļuva, taču atceras:

“Mani vecāki bija labi draugi ar Kozlovskiem. Mana māte spēlēja klavieres Ņinas baletskolā, un gandrīz visas latviešu meitenes Stokholmā tur dancoja. Tā bija laba skola un palīdzēja tikt iekšā operas baletskolā, kur meitenēm bija ļoti liels konkurss. Tur no 6 līdz 18 gadu vecumam dejot mācījās arī princese Kristīna, vienlaicīgi ar manu māsu Inesi.

Es savā laikā biju vienīgais zēns. Kopā ar mani mācījās arī tāda ļoti talantīga latviešu meitene Maija Lesiņa, kas kļuva par balerīnu.

Es pats pie Ņinas mācījos pusgadu, tad uzreiz tiku Operas baletskolā. Man tad bija 13, 14 gadu. Alberts bija baletmeistars un trenēja tikai vecākās grupas, tāpēc es viņu tik daudz nesatiku. Baletu mācījos līdz kādam 1962. gadam, tad sāku interesēties par elektrisko ģitāru un spēlēt rokmūziku.

Latviešu vidē Alberts katru gadu vadīja Stokholmas akadēmiskās balles polonēzi. Mana māte Nellija spēlēja klavieres. Šopēnu, protams!”

Slavenais latviešu un zviedru baletmeistars no dzīves šķīrās 1974. gadā, viņa pelni izkaisīti Līdinges kapsētas Dvēseļu dārzā.

Alberta un Ņinas Kozlovsku piemiņu palīdz saglabāt viņu vārdā nosaukta balva (vienreizēja stipendija), kuru piešķir Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā, atbalstot baleta studentus no Latvijas.