Gunars Zvejnieks

Par GUNARU ZVEJNIEKU, pianistu, inženieri, Latvijas trimdas sabiedrisko darbinieku, raksta Anna Petraškeviča. Liels paldies Gunara meitām Ilzei un Anneli par atmiņu stāstījumu un palīdzību materiāla sagatavošanā!

Gunars Andrejs Zvejnieks dzimis 1927. gada 26. augustā Jelgavā, augstākās tiesas tiesneša, Latvijas civillikuma izstrādātāja Teodora Zvejnieka un viņa sievas Irmas ģimenē kā jaunākais no diviem dēliem. Jelgavā ģimene bija īslaicīgi apmetusies Teodora darba dēļ, bet drīz pārvācās atpakaļ uz Rīgu.

Šī bija Gunara Zvejnieka pirmā piedzimšana. Vēlāk dzīvē divas reizes liktenis, izvēloties starp dzīvību vai nāvi, lēma par labu Gunara dzīvei.

Pirmā reize bija saistīta ar bēgšanu kara laikā. 16 gadu vecumā Gunars piespiedu kārtā iesaukts gaisa izpalīgos vācu armijā un nonācis Ventspilī. 1945. gada 8. maijā, Vācijas kapitulācijas dienā, kopā ar biedriem devušies uz ostu apvaicāties, vai nav laivās kādas brīvas vietas. Bijis jau vakars, pūlis paklīdis un, jā, vietas atradušās. Turpat ātri tika pieņemts lēmums kāpt zvejnieku laivā uz Zviedriju. Tai blakus gadījies liels kuģis ceļā uz Vāciju. Lielais kuģis licies drošāks, un visi viens pēc otra lēkuši uz tā. Gunars palicis pēdējais un mazliet kavējies, jo viņam laivā bijis līdzi ierocis, kas steigā piemirsies. Kamēr Gunars sniedzās pēc ieroča, kuģis jau bija aizpeldējis un ielēkt vairs nebija iespēju.

Tikai vēlāk viņš uzzinājis, ka lielais kuģis tā arī nekad nenokļuva Vācijā. Zvejnieku laiva sasniedza Zviedrijas krastus Gotlandes salā.

Zviedrijā Gunars nonāca internēto nometnē. Sākumā nometnē bijuši labi apstākļi, iemītnieku kustības brīvība nav tikusi ierobežota, radusies pat iespēja strādāt. Bet pamazām situācija mainījusies: parādījušies apsargi un apkārt nometnei uzbūvēti žogi. Kā zinām no vēstures, drīz vien Zviedrija visus šo nometņu iemītniekus izdeva Padomju Savienībai, kur lielākā daļa bija lemta izsūtījumam un nāvei.

Gunaram atkal liktenis bija labvēlīgs. Viņa tēvs Teodors, arī nonācis Zviedrijā, izmantojis savus darba kontaktus un sakarus, lai atrastu un atbrīvotu dēlu.

Bet mūzika? Gunars taču bija pianists! Un, ja ne karš un bēgļu gaitas, Latvijai visticamāk būtu par vienu profesionālu pianisma zvaigzni vairāk.

Savas mūzikas gaitas Gunars sāka 4 gadu vecumā, mammas Irmas rosināts, jo arī viņai klavierspēlē nebija sveša. Paralēli mācībām ģimnāzijā jau 14 gadu vecumā iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Dauguļa klavieru klasē. Gunars interesējās ne tikai par klasisko mūziku, bet arī par citiem, moderniem mūzikas stiliem. Tas satraucis viņa māmiņu Irmu, bet profesors ieteicis ļaut jaunietim spēlēt visu, ko sirds vēlas. Šī interese saglabājusies visu mūžu, un Gunars vienlīdz labi atskaņojis gan klasisko, gan vieglo mūziku un vienmēr interesējies par moderno un jauno mūzikā un kultūrā.

Lai gan karš pārtrauca sapni par profesionāla pianista karjeru, Gunars nekad nav par to jutis rūgtumu, turpinājis spēlēt savam un publikas priekam, bet profesionālo karjeru veidojis uzņēmumā IBM kā inženieris.

Zviedrijā Gunars nepabeigtās ģimnāzijas mācības turpināja Stokholmas latviešu Vakara ģimnāzijā, vēlāk pabeidza arī tehnisko ģimnāziju. Cerībā uz drīzu atgriešanos latvieši Stokholmā izveidoja skolu, kurā varēja apgūt ģimnāzijas programmu latviešu valodā. Skola darbojās dažus gadus, un tās izdotais diploms bija derīgs Zviedrijā. Šajā skolā satikās daudzas topošās ģimenes, un arī Gunars nebija izņēmums. Viņa klavierspēle apbūra latviešu meiteni Ainu Purviņu. Viņā kūsājis dzīvesprieks un dzīves mīlestība. Tas “pielipis” arī Gunaram. Meitas Ilze un Anneli atceras, ka tēvs nav vairījies bērnus ucināt un bieži smējies un jokojies.

Visu dzīvi Gunars aktīvi darbojās latviešu trimdas sabiedrībā gan kā mūziķis, gan dažādu sabiedrisko organizāciju dalībnieks un biedrs, pasākumu organizators, dalībnieks un vadītājs.

Gunars bija sabiedrībā mīlēts, jo cilvēki novērtēja humoru, gaišo raksturu, aizrautību, diplomātiju, atbildības sajūtu un precizitāti, prasmi ar cieņu uzklausīt dažādus viedokļus. Ja Gunars uzņēmās kādu darbu, tad droši, ka tas tika izdarīts perfekti.

Gunara muzikālā darbība neaprobežojās ar izcilu klavierspēli – tā bija plaša un daudzveidīga. Muzikālā mantojuma sarakstā ir gan dziesmu aranžējumi, gan mūzika Stokholmas latviešu teātra izrādēm, sadarbībā ar grupu “Dundurs” plates “Dzīves ratiņš” modernajā Alfrēda Vintera dziesmu ierakstā, neskaitāmi koncerti koncertmeistara lomā, dalība latviešu trimdas dziesmu svētku organizēšanā Eiropā.

Sadarbībā ar Stokholmas latviešu teātri tapusi mūzika vairākām izrādēm: “Seši mazi bundzenieki”, “Svētki Skangalē”, “Sievu kari ar Belcebulu” u.c. Dažām izrādēm vispirms tapušas vien dažas dziesmas, bet vēlāk, uzvedot tās atkārtoti, Gunars izrādes pārveidojis par dziesmu spēlēm.

Īpaša Gunara darbības joma bija mūzikas kritika. Viņš regulāri rakstījis latviešu preses izdevumiem gan ārzemēs, gan vēlāk arī Latvijā. Valentīne Lasmane savā rakstā “Gunārs Zvejnieks — mūzikas kritiķis, recenzents un komponists” Gunaru min kā vienu no spilgtākajiem latviešu mūzikas kritiķiem, pielīdzinot viņu Inesei Lūsiņai un Imantam Zemzarim. Viņa raksti izcēlās ar krāšņu, bagātu valodu un spēja aizraut un uzrunāt lasītāju.

Gunara Zvejnieka dzīves gaitas beidzās 2017. gadā, 90 gadu vecumā, nepilnu gadu pēc viņa mīļās Ainas aiziešanas mūžībā. Savu dzīvi ar mūziku ir nolēmis saistīt arī viņa mazdēls Adrians. Tāpat kā vectēvs, Adrians mēdz piesēsties pie klavierēm un improvizēt savam priekam.