Par 24. jūlijā dzimušo ANDREJU ŠALTU, Stokholmas pilsētas virsdārznieku, Reitera koristu, aktieri un sabiedrisku darbinieku raksta Lūkass T. Rozītis.
Vienā teikumā par Andreju Šaltu var sacīt tā: Darīt viņam nekad nebija jālūdzas.
Andrejs Šalts piedzima 1914. gada 24. jūlijā Aizputes pagastā. Viņam bija tikai 4 mēneši, kad ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju un atgriezās tikai pēc četriem gadiem. Drīz pēc tam tēvam kā brīvības cīņu dalībniekam piešķīra dzirnavu zemi, kur Šalts uzauga.
Šalts mācījās Dzērves pamatskolā un agri apguva savu turpmāko profesiju Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā un Bulduru dārzkopības skolā. Viņš uzsāka studijas Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā, tomēr karš tās pārtrauca 1943. gadā.
Šalts nodibināja ģimeni un sāka saimniekot Ventspils rajonā Zūros. Abi ar sievu rosīgi un drosmīgi iesaistījās pretestības kustībā, glābjot daudzus no vajāšanām un sodiem. Vācu okupācijas laikā Šalts kļuva par nelegālās Latvijas Centrālās padomes atbalstītāju un uzņēmās riskanto uzdevumu – sagādāt latviešiem transportu no Užavas jūrmalas uz Gotlandi. Vēlā 1944. gada rudenī ar vienu no pēdējām laivām kopā ar ģimeni arī viņš šķērsoja Baltijas jūru un nokļuva Zviedrijā.
Pirmos mēnešus Zviedrijā Šalts pavadīja bēgļu nometnē, tad atrada darbu kādā Stokholmas dārzniecībā un tūlīt metās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Šalts sāka darboties Latviešu Palīdzības komitejā un šim darbam nokalpoja 50 gadus. Šalts bija aktīvs teju vai visās centrālajās latviešu organizācijās, tostarp Zviedrijas latviešu centrālā padomē un Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā. Bija arī Akadēmiskās vienības Austrums loceklis.
Šalts ar prieku strādāja jebkuru amatu – priekšnieka, sekretāra, kasiera vai biedrziņa.
Paralēli aktīvajam sabiedriskam darbam Šalts strādāja savā profesijā Stokholmas dārzniecībā un nodarbojas ar skolu apzaļumošanu. Ar laiku viņš kļuva par Stokholmas pilsētas virsdārznieku.
Stokholmas latviešu sadzīvē ilgus gadus gandrīz vai visi ziedi, pušķi un vainagi, kas sniegti jubilejās, godināšanās vai izvadīšanās, bija Šalta sarūpēti.
Šalts bija arī uzticīgs Zemnieku savienības biedrs kopš 1933. gada un piedalījās atjaunotās Zemnieku savienības politiskā darbā neatkarīgajā Latvijā. Viņš kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no šīs partijas saraksta. Pēc pensionēšanās Šalts vadīja Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrību.
Līdztekus sabiedriskam un politiskam darbam Šalta sirdij tuva bija dziesma un skatuve. Kā tenors Reitera un vēlāk Stokholmas latviešu korī viņš uzstājās visos Eiropas latviešu dziesmu svētkos, arī Toronto Dziesmu svētkos. Ilgus gadus viņš bija kora valdes priekšsēdētājs un organizatorisko darbu veicējs.
Kā aktieris Šalts piedalījās Stokholmas latviešu teātra 19 iestudējumos. Viņa tēlu rinda ir gara, sākot no zēnīgā Rūda “Skroderdienās Silmačos” līdz Indrāntēva lomai drāmā “Indrāni”.
Kā cilvēks Andrejs Šalts bija īsts, nemākslots un atklāts. Tālab viņš nespēja raudzīties uz saviem skatuves tēliem no attāluma. Tāpat kā dzīvē, tā arī skatuves spēlē un dziesmā Andrejs Šalts allaž ļāvās jūtām.
Par Šaltu viņa astoņdesmitajā jubilejā Jānis Gulbītis rakstīja šādi:
“Sabiedriskā darba, kora dziesmas un skatuves gaismas valdzinājums Andreju Šaltu, vai Šaltiņu, kā mēs viņu dēvējām, paņēmuši savā varā jau no agras jaunības, un ne vienmēr viņam bijis viegli sadalīt savu laiku tā, lai tā pietiktu visam. Taču nekad nekas nav ticis nokavēts. Tā kādreiz, mūsu baltiešu “Brīvības kuģim” atstājot Helsinku ostu, braucēju vidū trūcis Andreja, bet tad pēkšņi, kad nokuģots jau labs gabals, viņš parādās uz kuģa klāja. Redzot kuģi tikpat kā deguna galā aizejot, Andrejam aši radusies ideja saukt palīgā somu ūdens policiju. Tā ar ātrlaivu straujā laidienā panākusi baltiešu kuģi, un Andrejam atlicis tikai rāpties augšā.”
Čaklais sabiedrisko pienākumu veicējs Andrejs Šalts mira 2002. gada 22. novembrī, 88. mūža gadā. Ģimenē ar sievu Āriju viņš izaudzināja dēlu Jāni un meitas Rasmu un Ilzi.
Andrejs Šalts 1964. gadā, Reiteru izvadot. Svenska Dagbladet arhīvs
Andrejs Šalts 1985. gadā kā Indrānu tēvs. Foto Lūkass Rozītis