Aleksandra Eiche

Valodnieces Aleksandras Eiches dzīves gājiens iesākās 1905. gada 17. jūnijā Sibīrijas Omskā un ilga turpat visu 20. gadsimtu. Pēc Pirmā pasaules kara viņas ģimene no Sibīrijas atgriezās Latvijā, bet, Otrā pasaules kara aizdzīta, no Latvijas nonāca Zviedrijā, Stokholmā, kur viņa mūža nogalē ieguva doktora grādu filoloģijā. Līdzīgs liktenis ir daudziem tās paaudzes latviešiem. Aleksandras Eiches gadījumā saglabājušies viņas pašas pieraksti, atmiņas par piedzīvoto.

Aleksandras tēvs Jēkabs Pogiņš uz Sibīriju devās laimi meklēt, tā rakstīts viņas piezīmēs. Ceļā turp viņš devies viens, bet sadomājis precēties, nolēmis, ka līgavai tomēr jābūt latvietei. Sagadījies tā, ka kāds cits no Sibīrijas latviešiem viņam rādījis savu radu fotogrāfijas. Vienā no tām Pogiņš ieraudzījis skaistu sievieti, Annu Teikmani, un no bildes vien izlēmis, ka tā būs īstā. Mērojis ceļu uz Rīgu, sameklējis Annu – un, kā par lielu brīnumu, viņa momentā iemīlējusies un dažu dienu laikā bijusi gatava ne tikai dot savu “jā” vārdu, bet arī doties vīram līdzi tālajā ceļā uz nezināmu zemi. Tas notika 1904. gadā. Anna esot savu vīru ļoti mīlējusi līdz mūža beigām.

Savu bērnību Aleksandra apraksta kā gaišu, jauku, pat draiskulīgu. Māte jau agri sākusi rūpēties par bērnu latvisko audzināšanu. Pēc Aleksandras piedzima māsiņa, Venta. Dvīņu brālītis Imants neizdzīvoja. Pogiņš Sibīrijas stepē pie upes uzcēla dzirnavas un siera ražotni. Aleksandra atceras sētu pilnu ar sarkanajiem Edamera siera rituļiem, kas bijuši izvietoti žāvēšanai. Tēvs kļuvis turīgs un ģimene dzīvojusi vērienīgā mājā, kurā vienā no istabām bijusi skatuve. Uz tās, kad revolūcijas laikā bija sabraucis lielāks skaits latviešu, bērniem pa lieliem priekiem bieži spēlēts teātris, Blaumaņa lugas un dažādi skeči.

Māte gādājusi par ēdamo, kaloriju neesot trūcis, taču ziemas pusgadā bijis pilnīgs vitamīnu trūkums. Māte bijusi ļoti stingra attiecībā uz meiteņu audzināšanu. ”Rokdarbi laupa laiku,” viņa teikusi un likusi meitām mācīties visu, ko varējušas. Mājās bija guvernantes. Viena no tām izrādījusies zvērināta komuniste, kas, apstākļiem mainoties, savu audzēkņu tēvu kā pirmo uzdevusi sodāmo sarakstā.

Laimīgu pavērsienu dēļ viņam izdevies paslēpties, un 1921. gadā ģimene, kur tagad jau bija piedzimusi trešā māsa Aina, nonāca Latvijā. ”Zaudējām tiesības uz dzirnavām, mūs izdzina no mājām kā nicināmus buržujus. No bagātniekiem mēs kļuvām par vajātiem bezpajumtniekiem,” raksta Aleksandra. Latvijā, iepērkoties veikalā, bijis jālūdz maksāt uz kredītu.

Tik pat strauji kā tēvam, arī meitai bija skaidrs, ar kuru cilvēku viņa vēlas dalīt tālākās dzīves gaitas. Kad 16 gadu vecumā Aleksandra pirmo reizi ieraudzīja savu Vili, uzreiz esot zinājusi, ka tas ir īstais. Apprecējušies 1928. gadā, jaunais pāris uzsāka kopīgu dzīvi un ģimenē piedzima trīs bērni: Ināra, Andrievs un Imants. Diemžēl Aleksandras pierakstītais stāsts par ģimeni šeit pārtrūkst.

Ir zināms, ka ģimene dzīvoja Jelgavā, Vilis bija mežzinātnieks un pēdējos gadus Latvijā strādāja kā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Meža bioloģijas katedras vadītājs. Aleksandra, beigusi Angļu institūtu, bija angļu valodas lektore un 1936. gadā papildināja zināšanas Anglijā.

Abi, Aleksandra un Vilis, bija pretestības kustības aktīvisti, un pienāca brīdis, kad viņiem nekas cits neatlika kā visu pamest, lai dotos bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Aleksandra raksta: ”1952. gadā, pēc astoņu gadu nodzīvošanas Zviedrijā, mūsu ģimene vēl arvien cīnījās ar ekonomiskām grūtībām. Mēs dzīvojām Hāgas ielā (Hagavägen), astoņi cilvēki divās istabās. Darba dienas bieži aizgāja, strādājot divus darbus, un svētdienās bija jāmazgā veļa”.

Ar laiku tomēr Aleksandrai izdevās nokārtot jaunajā patvēruma valstī pieprasītos eksāmenus angļu un krievu valodās un pedagoģijā. Tad viņa varēja uzsākt darbu Stokholmas universitātē kā angļu, vēlāk arī krievu valodas pasniedzēja – profesija, kuru viņa veica ar lielu cieņu un mīlestību kā uz pašu mācāmo valodu, tā uz saviem studentiem. Divi viņas studenti vēlāk kļuva par Zviedrijā plaši atzītiem un zinošiem Krievijas speciālistiem žurnālistikas laukā. Dīsa Hostad (Håstad) un Staffan Skott savu universitātes pasniedzēju atcerējās ar vārdiem ”mums viņa šķita ļoti moderna sieviete, gudra, racionāla un ar lielu pedagoģisku pacietību”. Aleksandra Eiche ir četru angļu un krievu valodas mācību grāmatu autore zviedru studentiem.

Kad Aleksandra gāja pensijā, viņas akadēmiskā darbība turpinājās. 1983. gadā 78 gadu vecumā viņa Stokholmas universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par latviešu divdabjiem. Disertācijā tika analizēti sešu latviešu autoru darbi, izšķirtas 13 divdabju formas un 15 to funkcijas.

Kad 1991. gadā nomira Vilis, abi kopā bija paguvuši vienu reizi no jauna apciemot Latviju. Līdz pašām beigām Aleksandra saglabāja skaidru prātu un sev raksturīgo zinātkāri. Kad viņu apsveicu 90tajā dzimšanas dienā, vaicāju – kāds ir viņas možuma noslēpums, vai viņa ik dienas izdzer glāzi jogurta, vai varbūt piņģerotu viskija? Bet Aleksandras acīs iemirdzējās smaids: ”Gara mūža noslēpums? Labi gēni!”.

Aleksandras Eiches znots bija Ervīns Grīns, kura literārais pseidonīms bija Richards Rīdzinieks. Viņš sievasmātei 60. dzimšanas dienā veltīja šādas rindas:

Aiz urāliem tālu kur magones zied

Pa stepi maza meitene iet

Tai domas ir gaišas un gaita ir aša

Tā mazā Pogiņu meitene, Saša

Ar sādžas bērniem tai patika skriet

Blēņas darīt un dikti smiet

Bet cara Krievijai gadījās jukt

Un visiem Pogiņiem sanāca mukt

Kur Muguru bites ik vasaras dūc

No zieda uz ziedu un nektāru sūc

Kur priežaini pauguri balgani zili

Tur Sašiņa satika savu Vili

Bet Muguri palika vecākajam dēlam

Un jaunajam brālim, izskatā cēlam

Ar gaitu dižu un soli tik brašu

Bij pasaulē jāiet, nu kopā ar Sašu

Turpinot bērnībā iesāktās sliedes

Vilis tik visur pētīja priedes

Bērniem labums no Sašas tika

Angļu mēli tā mute tiem lika

Namu tie uzcēla Lielupes krastā

Pareizās krāsas plīvoja mastā

Bija tiem govs un bērniņi trīs

Likās, ka viss jau ir piepildīts

Bet atkal reiz dieviņš ļaunu lēma

Un latviešiem viņu zemi ņēma

Nedziedātas palika dziesmas

Jelgavu apņema bezsiržu liesmas

Klinšu zemē, kur vēji vēl brīvi

Saša ar Vili atsāka dzīvi

Rokām stiprām, makā ne nieka

Tik vien bija kā no bērniem prieka

Uzcēla viņi visu atkal no jauna.