Profesors Kārlis Straubergs pieder pie nedaudzajiem latviešu 20. gs. pirmās puses enciklopēdiskās ievirzes zinātniekiem. Viņš bija viens no daudzpusīgākajiem, vislabāk izglītotākajiem un ievērojamākajiem folkloristiem, kuru veikums ir nozīmīgs arī šodien. Profesora K. Strauberga nozīme latviešu kultūrvēsturē izceļama četros aspektos: vispirms antīkās literatūras pētniecībā un tulkošanā; otrkārt latviešu ieražu, mitoloģijas, demonoloģijas, folkloras vākšanā, glabāšanā, sistematizācijā un popularizēšanā; treškārt pedagogs, kas 25 gadus LU studentiem lasījis lekcijas, un ceturtkārt, talantīgs administrators un organizators, kurš piedalījies Valsts bibliotēkas, Valsts Vēstures arhīva, Mākslas muzeja un Etnogrāfijas muzeja, Nacionālās operas un Nacionālā teātra izveidošanā.” (1)
Kārlis Straubergs dzimis 1890. gada 14. jūnijā Džūkstes pagasta “Lielstraģos”. Mācījies Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā (Academia Petrina), pēc tam studējis klasisko filoloģiju Maskavas universitātē, kā arī arheoloģiju Maskavas Arheoloģijas institūtā. Abas studijas beidzis 1916. gadā. Mobilizēts krievu armijā, K. Straubergs drīz pārgāja strēlnieku rezerves bataljonā Valmierā. No 1916. gada Ziemassvētkiem viņš bija tikko Rīgā dibinātā Latviešu strēlnieku muzeja vadītājs.
1917. gadā sliktās redzes dēļ K. Straubergs demobilizējās. Pēc Rīgas krišanas vācu rokās K. Straubergs evakuējās uz Maskavu, vadīja vidusskolas latviešu bērniem Maskavā. 1919.g. atgriezies Rīgā, K. Straubergs brīvprātīgi iestājās Jāņa Baloža brigādes 1. Rīgas apsardzības rotā.
Viņu iecēla par Kara muzeja vadītāju, bet vienlaikus viņš strādāja Izglītības ministrijā par Arhīvu un bibliotēku nodaļas vadītāju. Kādu laiku K.Straubergs pildīja arī Mākslas departamenta direktora pienākumus. Viņš piedalījās Valsts bibliotēkas, Vēsturiskā arhīva, Mākslas un etnogrāfiskā muzeja, kā arī Nacionālās operas un teātra organizēšanas darbos, vienlaikus strādājot arī vairākās Rīgas vidusskolās. K.Straubergs panāca, ka 1922. gada 24. maijā tika pieņemts Likums par Valsts bibliotēku, kurā bija noteikti tās uzdevumi: krāt un glabāt visus Latvijā izdotos iespieddarbus un iegūt citu valstu publikācijas, kas raksturo Latvijas zinātni, mākslu un kultūru.
1919. gadā K. Straubergu apstiprināja par Latvijas Universitātes mācībspēku, bet 1929. gadā ievēlēja par profesoru klasiskajā filoloģijā. 1924. gadā viņš ieņēma Izglītības ministra posteni, kur, turpinot izglītības reformas, K.Straubergs pieņēma vairākus svarīgus lēmumus par skolotāju un augstskolu pasniedzēju darba algām, samazināja vispārizglītojošo, aroda un vidusskolu skolotāju stundu slodzi nedēļā no 30 uz 27 stundām, izveidoja skolu virsvaldi un noteica naudas sodu vecākiem, kuri nesūta savus bērnus skolā.
Nākamajos gados K. Straubergs darbojās dažādās komisijās un padomēs, kā arī ieņēma svarīgus amatus: Folkloras krātuves pārzinis, vairāku Universitātes un Izglītības ministrijas komisiju loceklis, K.Barona Tautas augstskolas direktors, Kultūras fonda Tehniskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesiju kameras un Valsts kultūras padomes loceklis, Profesiju kameras zinātņu un izglītības sekcijas priekšsēdētājs, Valsts kultūras padomes Latviešu dzīvesziņas komisiju vadītājs, Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas biedrs un vadītājs, Filologu biedrības priekšsēdētāja biedrs un bibliotekārs, Rīgas Latviešu biedrības nacionālās kultūras nodaļas biroja vadītājs, LU prorektors studentu lietās, kā arī darbojies tautu tuvināšanās un kopdarbības biedrībās.
K. Straubergs ar tik pat lielu enerģiju nodevās zinātnei un veica daudzus ievērojamus pētījumus gan klasiskajā filoloģijā, gan latviešu folklorā un mitoloģijā. Viņš sarakstīja vairāk nekā simts dažādu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu. K.Straubergs rakstīja arī dzeju; 1938. gadā iznāca viņa dzejoļu krājums “Dienvidus skaņas”.
1944. gada rudenī K. Straubergs ar sievu un četriem bērniem devās bēgļu gaitās, no Kurzemes pārceldamies ar laivu uz Zviedriju. Pateicoties atsevišķiem zviedru zinātniekiem, kam bijuši labi kontakti ar Latvijas Universitāti un kas savā laikā braukuši uz Rīgu lasīt lekcijas, Kārlis Straubergs tūdaļ tika pieņemts pētnieciskā darbā. Viņš kļuva par Zviedrijas Tautas dzīves pētīšanas institūta zinātnisko stipendiātu.
Domādams par savu zinātnisko darbu, viņš neņēma līdzi laivā mantīgas vērtības, bet gan pētnieciskus materiālus — dažādas piezīmes, manuskriptus, nekur nepublicētus tautas tradiciju aprakstus, izrakstus no Folkloras krātuves arhīviem. Trimdas posmā K. Straubergs publicēja nozīmīgus pētījumus par latviešu folkloru – ticējumiem, zīlēšanu, maģiskām izdarībam, tautas paražām un veļu kultu. K. Straubergs rediģēja un komentēja latviešu tautas dziesmu izdevumu 12 sējumos, kas iznāca Kopenhāgenā Imantas apgādā (1952-1956).
Līdztekus zinātniskajam darbam K. Straubergs darbojās latviešu trimdas organizācijās — Latviešu nacionālajā fondā, Jaunatnes Kristīgajā savienībā. Kādu laiku viņš bija arī Zviedrijas latviešu laikraksta “Latvju Vārds” redkolēģijas loceklis. Turklāt, K. Straubergs nevairījās no politiskā darba – viņš bija Zemnieku savienības rajona priekšnieks Zviedrijā.
Par savu darbību saņēmis daudz apbalvojumu un godalgu. Līdz mūža beigām bijis Latvijas Universitātes studentu korporācijas Fraternitas Livonica goda biedrs. Kārlis Straubergs nomira 1962. gada 10. augustā Stokholmā. Viņa mirstīgās atliekas ir pārbedītas dzimtā pagasta Džūkstes kapos.
“Latvijas neatkarības pirmā posma kultūras dzīvē K. Straubergs neapšaubāmi ir viena no “centrālajām figūrām.” Grūti atrast nozari, kurā viņš nebūtu bijis klāt ar savu darbu, padomu vai paraugu. Kā zinātnieks, klasiķu tulkotājs, dzejnieks un publicists, Latvijas Universitātes administrators, Folkloras krātuves vadītājs, nozīmīgu iestāžu, arī Latvijas Valsts bibliotēkas organizētais, sabiedrisks un politisks darbinieks, viņš visu mūžu kalpojis savai tautai un valstij.” (2)
Avoti:
(1) (2) Sārts, Ēriks. Profesors Kārlis Straubergs : (1890-1962) : [par Latvijas neatkarības pirmā posma ievērojamu politisko, sabiedrisko un kultūras dabin., tulk., dzejnieku] / Ēriks Sārts. // Bibliotēku Pasaule, Nr.27 (2004).
Ekmanis, Rolfs. Kārlis Straubergs. Askētiska garīguma piesātināts humānisms // Universitas Nr. 73 (1994).
Bērziņš, L. Kārlis Straubergs 70 gadnieks. // Trimas Skola, Nr. 18 (1960).
Johansons, Andrejs. Ardievas prof. Kārlim Straubergam // Austrālijas Latvietis, Nr. 650, 1962.g. 25. aug.
Visi raksti pieejami www. periodika.lv
Foto Kārlis Straubergs 1919. gadā. LU Akadēmiskā bibliotēka.
