Oskars Sakārnis

Oskars Sakārnis piedzima 1902. g. 1. jūnijā Litenes pagasta Lešķu dzirnavās, netālu no Gulbenes, dzirnavnieka ģimenē. Vidējo izglītību viņš ieguva Cesvaines ģimnāzijā, kur dziļu latvisku un kristīgu garu bija ienesis latviešu valodas skolotājs, rakstnieks A. Saulietis.

1922. gadā Oskars Sakārnis uzsāka teoloģijas studijas Rīgā. Viņu saistīja vēsture, cilvēku dvēseļu dzīve, to cīņas un ciešanas. Studiju laikā kopā ar citiem domu biedriem O. Sakārnis nodibināja un vadīja teoloģijas studentu biedrību Betānija (vēlāk Auseklis). Betānijas nolūks bija audzināt un organizēt teologus kristīgi nacionālam darbam Latvijas baznīcā, pamazām pārvarot tautas atsvešināšanos no tās.

Pēc universitātes beigšanas 1930. gadā O. Sakārnis vienu gadu strādāja Teoloģijas fakultātē kā subasistents, tomēr izšķirās atstāt zinātnieka ceļu un uzņemties mācītāja pienākumus kādā draudzē.

O. Sakārni ordinēja bīskaps Kārlis Irbe Jelgavas Sv. Nikolaja baznīcā. Pēc ordinācijas O. Sakārnis pieteicās uz vakanto vietu Aizputes draudzē, kura tūlīt viņu aicināja par savu mācītāju. Sakārnis bija pirmais latviešu tautības Aizputes latviešu ev. lut. draudzes mācītājs.

Jaunais mācītājs nodibināja svētdienas skolu, jaunatnes pulciņu, baznīcas kori, dāmu komiteju, pasniedz ticības mācību vietējā ģimnāzijā. Viņš rīkoja priekšlasījumus, ekskursijas. Draudze ieguva īpašumā savu namu, kas kļuva par mazu kultūras centru, labi noderot kora mēģinājumiem, Bībeles stundām, referātu vakariem, mākslas izstādēm un citiem draudzes sarīkojumiem.

Aizputē O. Sakārnis uzrakstīja tekstu kantātei “Jēzus pie akas”, kurai mūziku deva prof. Jāzeps Vītols. Izprotot garīgās mūzikas nozīmi ticības dzīvē, Sakārnis studēja liturģiju un himnoloģiju. Sadarbībā ar dzejnieku Leonīdu Breikšu radās jauns dievkalpojumu liturģijas teksts ar prof. Jāzepa Vītola muzikālo ietērpu.

Jauno liturģiju pirmoreiz izmantoja Kuldīgas baznīcā 1937. g. 14. marta dievkalpojumā, kad atskaņoja arī kantāti “Jēzus pie akas”. Dievkalpojumu pārraidīja radiofons. Pēc šī dievkalpojuma inteliģence un valsts vadītāji sāka lielu uzmanību pievērst Kuldīgas draudzei. Arvien biežāk turienes dievkalpojumus pieslēdza radiofonam. Kuldīgas mācītāju aicināja piedalīties sanāksmēs un svētbrīžos tālu ārpus Kuldīgas. Kad Kuldīgā notika hercoga Jēkaba piemiņas dievkalpojums, O. Sakārnis dziedāja hercoga Jēkaba laika liturģiju un lasīja no Glika Bībeles.

1943. gadā māc. Sakārnim dzima doma, ka tautai kara laikā vajadzīgs liels garīgs stiprinājums, un viņš organizēja teksta un mūzikas konkursu kantātei ar nosaukumu “Latviešu lūgšana Dievam”. Rezultātā radās skaņdarbs Dievs, tava zeme deg (Andreja Eglīša vārdi, Lūcijas Garūtas mūzika).

1944. gada 14. oktobra rītā Oskars Sakārnis ar ģimeni un citiem bēgļiem laivā sasniedza Zviedriju, kur jau nākamajā vakarā nometnē Visbijas tuvumā noturēja pirmo trimdas dievkalpojumu.

Zviedrijā Sakārnis aktīvi piedalījās latviešu un latviešu baznīcas sabiedriskajā dzīvē. Kopš 1947. gada viņš bija Stokholmas un Vesterosas latviešu draudzes mācītājs, 1956. gadā ieguva arī Zviedrijas valsts baznīcas mācītāja tiesības.

Lielu darba slodzi Sakārnis uzņēmās, lai Zviedrijā iznāktu laikraksts “Latvju Vārds”. Tajā viņš ilgus gadus veica ekspeditora, salicēja un aplauzēja pienākumus. Kā laikraksta “Latvju Vārds” līdzstrādnieks ar žurnālista karti Sakārnis piedalījās Pasaules baznīcu padomes dibināšanas sanāksmē Amsterdamā un Luterāņu federācijas asamblejās. Takts un pieredze žurnālista darbā viņam palīdzēja saskarē ar zviedru presi.

Latviešu urnu kapsēta pie Ādolfa Fredrika baznīcas pilsētas centrā Stokholmā radās Sakārņa Stokholmas latviešu draudzes ierosmē. 1957. gada rudenī māc. O. Sakārnis iesvētīja latviešu kapus Meža kapsētā Stokholmā.

Tāpat Sakārnis daudz panāca palīdzības darbā. 1960. gada 2. jūlija vēstulē viņš raksta: “Jāvāc nauda paciņām aizvestajiem . . . Mēs esam aizsūtījuši 1779 paciņas . . . Esmu izkaulējis no zviedriem 10 000 kronas . . .”

1971. gadā prāvestam pasniedza zelta vainadziņu pie mācītāja nopelna krusta, un 1977. gada jūnijā bija viņa pēdējā jubileja, ko Zviedrijā rīkoja viņa draudzes. Bija aizvadīti 75 mūža gadi.

Skaists zieds viņa dzīves un darba vainagā bija arī abu Stokholmas draudžu apvienošanās.

1978. gadā prāvests Oskars Sakārnis tika aizsaukts mūžībā.

Ausekliešu vārdā Sakārņa bērēs prof. Dr. Haralds Biezais teica atvadu vārdus:

“Brāli Oskar Sakārni, Vasaras saulgriežu laikā, kad saule brauc ar saviem zirgiem debess klanā, lai savas meitas izprecinātu dievadēliem un svinētu krāšņas kāzas, arī Tu esi pievienojies šim debess pulkam, lai priecātos kopā ar to. Aiz Tevis ir palikušas zemes ēnainās lejas, un Tu traucies pretī citai gaismai. Mēs, auseklieši, tevi sevišķi atceramies tās tālās 1. decembra vēlās vakara stundas dēļ, kad Tu kopā ar saviem domu biedriem Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē biji ieskatījis, ka baznīcā ir jānāk jaunam garam. Tu ar savu darbu un saviem sapņiem esi apliecinājis, ka nenoguris esi meklējis latvisku un kristīgu baznīcu. Tu esi gribējis sastapt un runāt ar latviešu Dievu. Brīdī, kas Tu saules staru sagaidīts izzūdi mūsu skatam debess kalna zilajās tālēs, mēs no Tevis atvadāmies ar baltzeltainiem ziediem. Tā ir zīme mūsu pateicībai par Tavu darbu, par Tavu draudzību, ko mēs allaž pateicībā pieminēsim.”

Savās atmiņās dalās arī Šarlote Cērps, mācītāja O. Sakārņa mazmeita.

Oskars Sakārnis bija mans vectēvs, un es viņu atceros galvenokārt kā opapu, nevis kā prāvestu Sakārni. Opaps dzīvoja kopā ar mūsu ģimeni, savā piekrāmētā istabā, kur lielais rakstāmgalds un rakstāmmašīna bija vissvarīgākās iekārtas, un tur viņš pavadīja vislielāko laiku, kad bija mājās.

Viņš bija cilvēks, kas visu paspēja. Vasaras mēnešos, no maija līdz septembrim, viņš aizbrauca uz tuvāko ezeru peldēties gan no rīta, gan pēcpusdienā, pēc darba. Izlikās, ka viņš gandrīz katru dienu satika citus tautiešus Aniaras kafejnīcā Stokholmas centrā, kur notika dedzīgas diskusijas – spriežot no viņa nostāstiem pie mūsu vakariņu galda. Viņš strādāja puslaiku izdevniecībā ”Vår kyrka”, nodarbojas ar savu ”brūti” – spiestuvi, veica visus draudzes darbus, piedalījās sarīkojumos un tomēr vakaros paspēja pasēdēt pie televīzijas, skatoties kādu seriālu, pielīdis televīzijas aparātam ļoti tuvu, jo viņam redze bija slikta.

Pirmdienās viņš dziedāja korī, un tās dienas, kad mamma strādāja vēlu, man bija pieteikts uzvārīt Opapam zupu, lai viņš paspēj paēst pirms mēģinājuma. Brokastis viņš gatavoja pats. Tajās vienmēr bija viens un tas pats. Uzvārīja olu un izlietoja to pašu ūdeni kumelīšu tējai. Klāt rupjmaizi ar biezpienu, ko nopirka Igauņu bodē Stokholmas siena tirgū.

Es atceros, ka Opaps visu skaitīja – ne tikai paciņas uz Sibīriju, bet arī soļus līdz vilcienam, cik reizes katru gadu bija peldējies vai, kad piedalījās ģimenes ogošanā, cik ogas uz katra mellenāja.

Par laimi manai mammai, opapam bija spēcīga Dāmu komiteja, jo viņš prata iesaistīt citus sava darbībā. Bet mājā pie mums bieži ciemojās mācītāji no visam pasaules malām, kurus bija jābaro un jāizguldina – un to veica mamma.

Opapam arī patika ceļot, un viņš jau agri sāka ceļot uz Izraēlu, Ēģipti un Ceilonu (Šrilanku). Visu viņš filmēja un fotografēja, un atveda mājā visādus suvenīrus.

Es biju tik tikko pieaugusi, kad opaps aizgāja mūžībā. Tagad, saprotams, nožēloju, ka man nebija lielāka interese uzzināt par viņa darbību un jautāt par to, ko es tagad varu lasīt viņa vēstulēs un rakstos, bet ko es gribētu, lai viņš paskaidro.