Voldemārs Salnais

Latvijas politiķis un diplomāts — 1. Saeimas deputāts, darba ministrs (1925), ārlietu ministrs (1933–1934) un Latvijas sūtnis Zviedrijā (1937–1940). Viņš ir viens no izcilākajiem latviešu trimdas nacionālajiem aizstāvjiem, kurš pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā atteicās atzīt padomju varu un līdz pat mūža beigām turpināja cīnīties par Latvijas neatkarību no Stokholmas.

Dzīves gājums

Voldemārs Salnais dzimis 1886. gada 20. maijā Lubānas pagasta zemtura ģimenē Cēsu apriņķī. Viņš 1905. gadā beidza Rīgas pilsētas reālskolu. Jau skolas gados iesaistījās nelegālos skolēnu pulciņos un piedalījās 1905. gada revolūcijā, līdz 1907. gadā tika deleģēts uz Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresu Londonā. Pēc atgriešanās Salno arestēja, un Rīgas pagaidu kara tiesa piesprieda viņam sešus gadus spaidu darbos. Šo sodu viņš izcieta Rīgā un Aleksandrovskas katorgā.

Pēc soda izciešanas 1913. gadā Salnais tika uz mūžu nometināts Irkutskas guberņas Kosaja Stepj ciemā, bet jau maijā aizbēga un emigrēja uz ASV. Tur viņš strādāja par krāsotāju, apmeklēja ekonomikas kursus Lovela institūtā un aktīvi darbojās Bostonas latviešu sabiedrībā. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā viņš atstāja ASV un gada beigās ieradās Harbinā, kur rediģēja krievu valodā iznākošo laikrakstu Darba Balss .

1918. gadā Harbinā Salnais nodibināja Latvijas pašnolemšanas savienības nodaļu un pārcēlās uz Vladivostoku. Viņš kļuva par Sibīrijas pagaidu valdības ārlietu ministrijas preses departamenta vicedirektoru un 1918.–1919. gadā bija Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes ārlietu nodaļas vadītājs. Beidzot 1920. gada aprīlī Salnais atgriezās Latvijā.

Vēl pirms aresta Salnais 1906. gada jūnijā apprecējās ar sabiedrisko darbinieci un žurnālisti Mildu Kļaviņu (1886–1970), ar kuru kopā dalījās gan politiskajā cīņā, gan trimdas grūtībās. Ģimenē piedzima divi dēli, Ģirts Salnais (1906–1974), kas kļuva par rakstnieku, un agri mirušais Ārijs (1907–ap 1919/1920).

Voldemārs Salnais miris 1948. gada 4. augustā Stokholmā. Pēc nāves kremēts, pelnu urna novietota Stokholmas Hēgalidas baznīcas kolumbārijā.

Darbība Latvijā

Atgriezies Latvijā, Salnais kļuva par Valsts statistiskās pārvaldes vicedirektoru (1920–1921; vairākkārt atgriezās šajā amatā); 1921.–1923. g. bija ārlietu ministra biedrs ar balsstiesībām Ministru kabinetā, bet 1922. gadā tika ievēlēts 1. Saeimā, kur pārstāvēja Mazinieku partiju, darbojās ārlietu un budžeta komisijās. 1925. gadā bija darba (tautas labklājības) ministrs Hugo Celmiņa vadītajā valdībā.

1933. gada martā Salnais kļuva par ārlietu ministru Ādolfa Bļodnieka valdībā un ārlietu resoru vadīja vienpadsmit ar pusi mēnešus. Viņš 1933. gadā bija Latvijas delegācijas vadītājs Vispasaules saimnieciskajā konferencē Londonā un Tautu Savienības XIV pilnsapulcē. Salnā 1934. gada martā iesniegtā demisija izraisīja valdības krīzi. Pēc demisijas turpināja darbu Valsts statistiskajā pārvaldē.

Sūtnis Zviedrijā un darbība trimdā

1937. gada 1. maijā Salnais tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Zviedrijā un Norvēģijā ar rezidenci Stokholmā (kā arī Dānijā līdz 1939. gadam). Būdams sūtnis, neatzina 1940. gada Latvijas okupāciju un Augusta Kirhenšteina valdību un 1940. gada 23. jūlijā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai protesta notu sakarā ar Baltijas valstu okupāciju. Atteicās nodot sūtniecību PSRS iestādēm un atgriezties Latvijā.

Zviedrijas valdība piešķīra Salnam personisko diplomātisko statusu. Kad 1940. gada 19. augustā sūtniecībai nācās formāli izbeigt darbību, Salnais turpināja darbību kā Latvijas neatkarības aizstāvis. 1943. gadā viņš nodibināja sakarus ar Latvijas Centrālo padomi Rīgā un pārsūtīja ziņas par vācu okupācijas nelikumībām Latvijas vēstniekiem Londonā, Vašingtonā un citās galvaspilsētās un 1944. gadā palīdzēja organizēt bēgļu pārvešanu no Latvijas uz Zviedriju. Līdz pat nāvei 1948. gadā viņš turpināja atgādināt Zviedrijas sabiedrībai par Latvijas valsts pastāvēšanu de iure.